- Atšķirība ir tāda, vai to saka kādam vai arī par kādu. Pirmajā gadījumā tas var būt rupji, bet otrajā gadījumā tās vienmēr ir tenkas.
Es atnesu trijkāji un palīdzēju viņai to novietot virs uguns. Turklāt lēdija Periala ir izdomāts tēls. Lēdija Laklesa ir reāla persona ar jūtām, kuras iespējams aizskart. Viņa paskatījās uz mani.
- Es to nezināju, es iebildu, juzdamies vainīgs.
Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo māte mani apskāva un noskūpstīja. Tas nav jāpārdzīvo, mīlulīt. Vienkārši atceries, ka par visu, ko dari, vienmēr ir jādomā! Viņa pārlaida plaukstu man pār matiem un uzsmaidīja siltu saules smaidu. Domāju, ka tu varētu atlīdzināt ar labu gan lēdijai Laklesai, gan man, ja šovakar sameklētu kādas baltās nātres, ko iemest katliņā!
Jebkāds iegansts būtu bijis gana labs, lai palīdzētu man izvairīties no pārmetoša sprieduma un dotu iespēju bridi parotaļāties ceļmalas biezoknī. Māte vēl lāgā nebija pateikusi visu līdz galam, kad es jau biju projām.
Gribu piebilst arī to, ka laiks, ko pavadīju kopā ar Benu, lielākoties bija mans brīvais laiks. Tas mani neatsvabināja no parastajiem pienākumiem trupā. Kad vajadzēja, es izpildīju jaunā pāža lomu. Palīdzēju gleznot dekorācijas un šūt kostīmus. Vakaros noberzu zirgus un rībināju skārda loksni skatuves aizmugurē, kad vajadzēja atdarināt pērkonu.
Taču es neskumu par brīvā laika zaudējumu. Neizsmeļamās bērna enerģijas un manas neremdināmās zinātkāres dēļ nākamais gads manā mūžā kļuva par laimīgāko laiku, ciktāl vien spēju atcerēties.
DIVPADSMITĀ NODAĻA . bilžu mīklas gabaliņi
ĪSI PIRMS VASARAS BEIGĀM es nejauši dzirdēju sarunu, kas izrāva mani no laimīgās neziņas stāvokļa. Būdami bērni, mēs reti domājam par nākotni. ŠI nevainīgā vientiesība ļauj mums justies brīvākiem un laimīgākiem, nekā jebkad spēj justies pieaugušie. Diena, kad sākam raizēties par nākotni, ir diena, kurā mēs atstājam bērnību aiz muguras.
Tuvojās vakars, un mūsu trupa bija apmetusies ceļa malā. Abentijs bija uzdevis man jaunu simpātijas vingrinājumu ar nosaukumu “princips, kā pārvērst mainīgu karstumu pastāvīgā kustībā” vai tamlīdzīgu pretenciozu apzīmējumu.
Tas bija sarežģīti, tomēr man bija izdevies visas daļas kā bilžu miklas gabaliņus sakārtot īstajās vietās. Uzdevums man bija prasījis piecpadsmit minūtes, un no Abentija balss toņa es nopratu, ka viņš tam paredzējis vismaz trīs vai četras stundas.
Tā nu es devos viņu meklēt. Daļēji tādēļ, lai saņemtu nākamo uzdevumu, un daļēji tādēļ, lai izbaudītu tīkamo pašapziņu.
Atradu Abentiju pie manu vecāku ratiem. Viņu balsis es izdzirdēju krietni agrāk nekā ieraudzīju viņus pašus. Sākumā tās skanēja kā neskaidra murdoņa, kā tālīna mūzika tāda mēdz izklausīties saruna, kamēr vārdi vēl nav saprotami. Taču, pienācis tuvāk, es skaidri saklausīju vienu vārdu. Čandriāni.
To izdzirdējis, es spēji apstājos. Ikviens trupā zināja, ka mans tēvs strādā pie kādas dziesmas. Viņš jau vairāk nekā gadu bija cītīgi vācis senus stāstus un dzejoļus no iedzīvotājiem katrā pilsētā, kurā iegriezāmies uzstāties.
Vairākus mēnešus tie bija stāsti par Lanri. Pēc tam viņš sāka vākt ari senus stāstus par fejām, leģendas par ļauniem gariem un šļūceņiem. Tad viņš sāka uzdot jautājumus par čandriāniem…
Tas bija pirms vairākiem mēnešiem. Pēdējā pusgada laikā tēvs bija taujājis vairāk par čandriāniem un mazāk par Lanri, Līru un pārējiem.
Lielāko daļu dziesmu, ko mans tēvs sāķa sacerēt, viņš pabeidza vienas sezonas laikā, bet šī bija ieilgusi un kavējās nepabeigta jau otro gadu.
Jums būtu jāzina vēl kaut kas: tēvs nekad neļāva izskanēt nevienam dziesmas vārdam vai skaņai, iekams tā nebija pilnīgi gatava. Vienīgā uzticības persona bija mana māte, jo viņa bija daļa no ikvienas tēva rakstītās dziesmas. Mūzikas gudrība nāca no tēva. Skaistākie dziesmas vārdi bija mātes nopelns.
Dažas dienkopas vai mēneši pirms jaunradītas, gatavas dziesmas noklausīšanās tikai kāpināja interesi un piešķīra gaidām tīkamu satraukumu. Taču pēc gada pacilātība sāk noplakt. Tagad bija pagājis jau pusotrs gads, un cilvēki kļuvuši vai traki aiz ziņkārības. Reizēm tas izraisīja skarbu vārdu apmaiņu, ja kādu pieķēra grozāmies pārāk tuvu mūsu ratiem tieši tādā brīdī, kad tēvs un māte strādāja pie dziesmas.
Tā nu es pievirzījos tuvāk savu vecāku ugunskuram, cenzdamies iet tik klusi, cik vien iespējams. Noklausīšanās ir nelāgs netikums, taču vēlāk es esmu nodevies krietni sliktākiem paradumiem.
- …neko daudz par viņiem, dzirdēju Benu sakām. Bet esmu gatavs mēģināt.
- Priecājos, ka varu aprunāties par to ar skolotu cilvēku. Mana tēva spēcīgais baritons kontrastēja ar Bena tenoru. Mani ir nogurdinājuši visi šie māņticīgie laucinieki, un…
Kāds piemeta ugunij malku, un liesmu spraksti apslāpēja tēva turpmākos vārdus. Cik aši vien spēdams, es aizskrēju un paslēpos savu vecāku ratu kulbas ēnā.
- …it kā es ar šo dziesmu vajātu rēgus. Lipināt kopā tādu stāstu bija gauži aplama iedoma. Kaut es nekad to nebūtu sācis!
- Muļķības! sacīja mana māte. Tas būs tavs labākais darbs, un tu to zini.
- Tātad tu domā, ka visa pamatā ir viens, sākotnēji patiess stāsts, no kura radušies pārējie? jautāja Bens. Vēsturiska liecība par Lanri?
- Visas pazīmes vedina tā domāt, tēvs atbildēja. Tas ir apmēram tā, it kā tu vērotu duci mazbērnu un redzētu, ka desmit mazbērniem ir zilas acis. Tu zini, ka arī tavai vecmāmiņai bija zilas acis. Tā es esmu darījis jau agrāk, un man tas padodas. Līdzīgā veidā es uzrakstīju “Zem mūriem”. Bet… Es dzirdēju, kā viņš nopūšas.
- Kur tad īsti ir tā nelaime?
- Šis stāsts ir senāks, paskaidroja māte. Viņš jūtas tā, ir kā vērotu mazmazmazbēmus.
- Un tie ir izkaisīti pa visām malām! tēvs sūrojās. Un, kad beigu beigās es kādu atrodu, tam ir piecas acis: divas zaļas, viena zila, viena brūna un viena zaļgani dzeltena. Bet nākamajam ir tikai viena acs, un tā maina krāsu. Kā lai es no tā izdaru secinājumus?
Bens nokremšļojās. Apgrūtinoša analoģija, viņš teica. Bet par čandriāniem tu vari droši smelties ziņas no manis. Es par viņiem gadu gaitā esmu dzirdējis daudz stāstu.
- Visupirms man jāuzzina, cik viņu ir pavisam, sacīja tēvs. Lielākā daļa stāstu apgalvo, ka septiņi, bet īstas vienprātības nav. Daži saka: trīs, citi saka: pieci, un “Feliora krišanā” to ir veseli trīspadsmit, pa vienam uz katru Aturas priesteri un vēl viens uz visiem pārvaldītājiem kopā.
- Skaitu es tev varu pateikt, sacīja Bens. Septiņi. Tam tu diezgan droši vari ticēt. Chaen-dian nozīmē “kopā septiņi”. Čendiani čandriāni.
- To es nezināju, tēvs teica. Chaen. Kas tā par valodu? Illiešu, vai?
- Izklausās pēc temu valodas, sacīja māte.
- Tev ir laba dzirde, Bens viņai teica. Patiesībā tā ir temiešu valoda. Temu valodas priekštece, radusies apmēram tūkstoš gadu agrāk.
- Nu, tas vismaz ievieš kādu skaidrību, tēvs sacīja. Žēl, ka nepajautāju tev pirms mēneša. Tomēr diez vai tu zini, kāpēc viņi dara to, ko dara? No tēva balss toņa es nojautu, ka atbildi viņš nemaz negaida.
- Jā, tā ir pati sarežģītākā mīkla, vai ne? Bens novilka, guldzoši sevī pasmiedamies. Manuprāt, tieši tas dara viņus baisākus par citiem stāstos dzirdētiem briesmoņiem. Rēgs meklē atriebību, dēmons meklē tavu dvēseli, šļūcenis ir izbadējies un nosalis. Tas itin kā dara viņus mazāk biedējošus. To, ko cilvēks saprot, viņš var censties kontrolēt. Bet čandriāni ir kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Tikai iznīcināšana. Bez jēgas un bez iemesla. Bez ritma un bez atskaņām.