- Manā dziesmā būs gan viens, gan otrs, tēvs teica ar drūmu apņēmību balsī. Šķiet, ka pēc visa šī ilgā laika es esmu atklājis viņu rīcības iemeslu. Esmu to izvilinājis no daudzu stāstu druskām un kripatiņām. Tieši tas mani urda un nedod mieru: vēl jātiek galā ar šo grūtāko daļu un jāizdibina neskaitāmi sīkumi, kas tik ļoti nomāc manu prātu.
- Tu domā, ka zini iemeslu? Bens ar interesi jautāja. Kāda ir tava teorija?
Tēvs klusi pasmējās pie sevis. Nu nē, Ben, tev būs jāpaciešas tāpat kā pārējiem! Esmu izlējis pārāk daudz sviedru, radot šo dziesmu, lai atklātu tās dvēseli un būtību, pirms tā ir pilnīgi gatava.
Es nepārprotami dzirdēju sarūgtinājumu Bena balsī. Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai izsmalcināta viltība, ar ko tu gribi piespiest mani ceļot sev līdzi! viņš pikti norūca. Es nevarēšu doties projām, iekams nebūšu dzirdējis visu šo tumšo noslēpumu.
- Nu tad palīdzi mums to pabeigt! sacīja mana māte. Čandriānu zīmes ir vēl viens svarīgs pavediens, ko mēs nespējam izdibināt. Pēc visu teiktā, pastāv zīmes, kas brīdina par viņu klātbūtni, taču nav vienprātības par to, kādas tās ir.
- Ļaujiet padomāt… Bens novilka. Protams, nenoliedzama pazīme ir zila liesma. Bet es neesmu pārliecināts, ka to var piedēvēt vienīgi čandriāniem. Dažos nostāstos tā ir dēmonu zīme. Citos to saista ar Fae zemes būtnēm vai dažādām maģijas izpausmēm.
- Zila liesma liecina arī par sliktu gaisu raktuvēs, piebilda mana māte.
- Tiešām? tēvs pārjautāja.
Viņa pamāja ar galvu. Ja lukturis deg ar zilu gaismu, kļūst skaidrs, ka gaiss ir piesātināts ar sprādzienbīstamu gāzi.
- Dievs žēlīgais, sprādzienbīstama gāze raktuvēs! tēvs novaidējās. Atliek nodzēst lampu un maldīties melnā tumsā vai ari ļaut tai degt un saspridzināt visu apkārtni. Izklausās vēl briesmīgāk par jebkādiem dēmoniem.
- Turklāt varu jums atzīties, ka daži arkanisti reizēm izmanto iepriekš sagatavotas sveces vai lāpas, lai atstātu iespaidu uz lētticīgiem pilsētu ļautiņiem, neveikli noklepodamies, teica Bens.
Māte iesmējās. Atceries, ar ko tu runā, Ben! Mēs nekad neņemam ļaunā, ja cilvēks prot pasniegt meistarīgu priekšnesumu. Patiesībā tieši zilas sveces mums lieliski noderētu, kad nākamreiz izrādīsim “Daeoniku”. Tas ir, ja tu dažas tādas būtu paglabājis savos ratos.
- Padomāšu, ko varu darīt, Bens atbildēja, un viņa balsī ieskanējās uzjautrinājums. Hm, citas zīmes… Ir dzirdēts, ka tiem varot būt acis kā kazai, acu varot vispār nebūt vai ari tās esot melnas. Tādus apgalvojumus es esmu dzirdējis vairākkārt. Vēl stāsta, ka augi vīstot un mirstot, ja tuvumā parādoties čandriāni. Koks trūdot, metāls rūsējot, ķieģeļi drūpot… Viņš bridi klusēja. Tiesa, es nezinu, vai tās ir vairākas zīmes vai viena kopēja zīme.
- Tagad tu sāc aptvert, kādās grūtībās es esmu nokļuvis, tēvs drūmi teica. Un vēl paliek jautājums, vai visas šis zīmes piemīt viņiem visiem vai katram ir konkrētas savējās?
- To es tev esmu jau teikusi! māte nepacietīgi atgādināja. Katram no viņiem ir viena īpaša zīme. Tas šķiet vissaprātīgākais minējums.
- Manas mīļotās sievas iecienītā teorija! tēvs teica. Bet tā nesaskan ar visu pārējo. Dažos stāstos zila liesma ir vienīgā zīme. Citi vēsta, ka lopi sākot trakot, bet nekādas zilas liesmas neesot. Vēl citos stāstos parādās cilvēks ar melnām acīm un lopi trako, un ir ari zila liesma.
- Es tev esmu jau teikusi, kā tas ir izskaidrojams! māte sacīja aizkaitinātā toni, kas liecināja, ka līdzīgi strīdi viņiem bijuši jau agrāk.
- Viņiem nav visiem vienmēr jāturas kopā. Viņi var klejot pa trim vai pa četriem. Ja viens no viņiem apslāpē uguns spožumu, rodas iespaids, ka to spēj un dara viņi visi. Tieši tāpēc ir radušies atšķirīgi stāstu varianti. Gan viņu skaits, gan īpašās zīmes ir dažādas atkarībā no tā, kā viņi sagrupējušies.
Tēvs kaut ko nedzirdami norūca pie sevis.
- Tev ir laimējies dabūt gudru sievu, Arliden, Bens ierunājās, pārtraukdams saspringto klusumu. Par kādu cenu tu viņu pārdotu?
- Diemžēl viņa man vajadzīga darbam. Bet, ja tevi interesē īstermiņa noma, mēs droši vien varam vienoties… Šajā vietā viņu pārtrauca mīksts būkšķis, kam sekoja apspiests un mazliet sāpīgs tēva smējiens viņa pazīstamajā, sulīgajā baritonā. Vai tev nāk prātā vēl kādas citas zīmes?
- Spriežot pēc dzirdētā, pieskāriens liecina, ka viņi ir auksti. Es gan nekādi nevaru iedomāties, kā to iespējams noskaidrot. Esmu dzirdējis, ka viņu tuvumā nedegot nekādas ugunis. Tas ir pilnīgā pretrunā ar stāstiem par zilo liesmu. Tas varētu…
Vējš pieņēmās spēkā un sparīgi sašūpoja kokus. Šalcošās lapotnes noslāpēja Bena pēdējos vārdus. Es izmantoju troksni, lai pielavītos vēl dažus soļus tuvāk.
- …“ēnas gūstā”, bet ej nu sazini, ko tas nozīmē, vējam pierimstot, dzirdēju tēva balsi.
Bens paklusi norūcās. Ari es to nevaru pateikt. Reiz dzirdēju stāstu, kurā viņus it kā esot nodevušas ēnas, jo tās stiepušās nepareizā virzienā, pretī gaismai. Un kādā citā stāstā izskanēja teiciens, ka viens no viņiem esot “pienaglots ēnai”. “Tāds un tāds, kas pienaglots ēnai”. Ek, sasodīts, nekādi nevaru atcerēties viņa vārdu…
- Ja runa ir par personu vārdiem, man raizes sagādā vēl viens jautājums, sacīja tēvs. Esmu savācis pāris duču, par kuriem labprāt apspriestos ar tevi. Galvenais ir…
- Patiesībā, Arliden, Bens viņu pārtrauca, es būtu pateicīgs, ja tu tos neizrunātu skaļi. Tas ir, personu vārdus. Vari ierakstīt tos smiltīs, ja vēlies, vai arī es atnesīšu tev tāfelīti, bet es justos daudz labāk, ja tu nevienu no tiem neizrunātu. Drošs paliek drošs, kā mēdz sacīt.
Iestājās dziļš un ilgs klusums. Es sastingu pusceļā, atrāvis vienu kāju no zemes, jo baidījos, ka mani var sadzirdēt.
- Beidziet abi uz mani tā skatīties! Bens ērcīgi teica.
- Mēs tikai jūtamies pārsteigti, Ben, atskanēja manas mātes maigā balss. Tu nemaz neatgādini māņticīgu cilvēku.
- Es neesmu māņticīgs, Bens atbildēja. Es tikai esmu piesardzīgs. Tur ir atšķirība.
- Protams, sacīja tēvs. Es nebūt nedomāju…
- Pietaupi to saviem maksātspējīgajiem klientiem, Arliden! Bens viņu pārtrauca, un viņa balsī skanēja nepārprotams aizkaitinājums.
- Tu esi pietiekami labs aktieris, lai mācētu to noslēpt, tomēr es ļoti labi jūtu, ja kāds mani tur par ķertu!
- Es vienkārši nebiju to gaidījis, Ben, tēvs teica ar tādu kā vainas pieskaņu balsī. Tu esi skolots vīrs, un man ir bezgala apnikuši visi tie ļautiņi, kas cenšas pieskarties dzelzij vai sašķiebt alus kausu, līdzko es pieminu čandriānus. Es gluži vienkārši darinu stāstu, nevis nodarbojos ar tumšām mākslām.
- Labi, uzklausi mani līdz galam! Jūs abi man pārāk labi patīkat, lai es ļautu jums uzskatīt sevi par vecu stulbeni, Bens teica. Turklāt es vēlāk gribētu ar jums pārrunāt vēl kaut ko svarīgu, tāpēc man vajadzēs, lai jūs mani ņemtu nopietni.
Vējš arvien pieņēmās spēkā, un es izmantoju trokšņainās brāzmas, lai noietu vēl dažus pēdējos soļus. Uzmanīgi aizlavījos garām savu vecāku ratu stūrim un paskatījos cauri lapotnes aizkaram. Visi trīs sēdēja pie ugunskura. Bens bija apmeties uz celma, ietinies savā brūnajā, skrandainajā apmetni. Mani vecāki sēdēja viņam pretī, māte bija atspiedusies pret tēva plecu, un abus sildīja ap pleciem vaļīgi uzmesta sega.