Bens no māla krūkas ielēja ādas krūzē dzērienu un pasniedza to manai mātei. Viņa elpa runājot garoja. Kāds noskaņojums pret dēmoniem valda Aturas iedzīvotāju vidū? viņš jautāja.
- Aturieši jūtas iebiedēti. Tēvs pieklaudzināja sev pa deniņiem.
- Visa tā reliģija ir atmiekšķējusi viņiem smadzenes!
- Un kā ir Vintasā? Bens vaicāja. Tur liela iedzīvotāju daļa ir tehlieši. Vai ari viņi jūtas tāpat?
Māte papurināja galvu. Tur tādas iedomas neņem pārāk nopietni. Dēmoni viņiem labāk patīk tēlainā nozīmē.
- No kā tad vintasieši baidās gada tumšajā laikā?
- No Fae zemes būtnēm! māte atbildēja.
- No draugariem! vienlaikus sacīja tēvs.
- Jums abiem taisnība: viss atkarīgs no tā, kurā apvidū jūs atrodaties, Bens teica. Un vēl ir Kopvalstibas iedzīvotāji, kas smīkņā gan par vienu, gan otru iedomām. Viņš ar žestu pamāja uz koku lapotnēm. Tomēr rudens pusē viņi ir piesardzīgi un nerādās šeit, jo baidās piesaistīt šļūceņu uzmanību.
- Tā nu tas ir, sacīja tēvs. Būt labam ceļojošam aktierim nozīmē zināt, kā noskaņoti viņa skatītāji.
- Tu joprojām domā, ka man galvā kaut kas ir samežģījies, Bens teica ar uzjautrinājumu balsī. Paklausies, ja rīt mēs iebrauktu Birenā un kāds tev teiktu, ka mežos klīst šļūceņi, vai tu viņam ticētu? Tēvs papurināja galvu. Un, ja to teiktu nevis viens, bet divi cilvēki? Tēvs vēlreiz papurināja galvu.
Bens paliecās uz priekšu no sava celma sēdekļa. Bet, ja ducis cilvēku tev visā nopietnībā apgalvotu, ka apkārt pa laukiem klejo šļūceņi un tie ēd…
- Skaidrs, ka es viņiem neticētu, tēvs aizkaitināts attrauca. Tas ir smieklīgi!
- Protams, smieklīgi, Bens piekrita un pacēla pirkstu. Bet galvenais jautājums ir šāds: vai tu dotos mežā?
Tēvs krietnu brīdi sēdēja kluss un nekustīgs, kavēdamies domās.
Bens pamāja ar galvu. Tu būtu muļķis, ja nepievērstu uzmanību brīdinājumiem, ko izsaka puse pilsētas. Pat tad, ja tu netici tam, kam tic viņi. Labi, tu nebaidies no šļūceņiem, bet no kā tu baidies?
- No lāčiem.
- No bandītiem.
- Saprātīgas, pamatotas bailes, kādas ceļotājam ir neizbēgamas, Bens teica. Bailes, ko pilsētiņu iedzīvotāji neatzīst. Katrā vietā mājo sava māņticība, un visi smejas par to, ko domā citi tur viņā upes pusē. Viņš nopietni paskatījās uz maniem vecākiem. Bet vai kāds no jums jebkad ir dzirdējis humoristisku dziesmu vai stāstu par čandriāniem? Varu saderēt, ka neesat.
Māte, brīdi padomājusi, papurināja galvu. Tēvs iedzēra prāvu malku un atbildēja tikpat noliedzoši.
- Es nebūt nesaku, ka čandriāni ir tepat kaut kur apkārtnē un var uzrasties kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Bet cilvēki visur baidās no viņiem. Parasti tādām bailēm ir iemesls.
Bens pasmīnēja un sašķieba savu māla krūzi, izliedams pēdējās alus paliekas zemē. Un vārdi ir dīvaina parādība. Bīstama parādība. Viņš atkal izteiksmīgi paskatījās uz abiem sarunu biedriem. To es zinu pavisam noteikti, jo esmu skolots cilvēks. Pat tad, ja esmu mazdrusciņ māņticīgs… Viņš paraustīja plecus. Bet tā ir mana izvēle. Es esmu vecs. Jums man jāizdabā.
Tēvs domīgi pamāja ar galvu. Savādi, es taču nekad nebiju ievērojis, ka pret čandriāniem visur ir vienāda attieksme. To man vajadzēja pamanīt. Viņš papurināja galvu, it kā gribēdams noskaidrot domas.
- Pie vārdiem mēs droši vien varam atgriezties vēlāk. Par ko tu gribēji ar mums runāt?
Biju sagatavojies lavīties projām, iekams neesmu pieķerts, taču Bena nākamie vārdi mani apturēja uz vietas, pirms paguvu paspert kaut vienu soli.
- Droši vien jums to ir grūti saskatīt, jo jūs esat viņa vecāki un tā tālāk. Bet jūsu Kvouts ir neparasti gaišs zēns. Bens no jauna piepildīja krūzi un pasniedza to manam tēvam, taču tēvs atteicās. Patiesību sakot, “gaišs” nav atbilstošs vārds: tas neizsaka ne pusi no viņa spējām.
Māte pār krūzes malu vērīgi lūkojās Benā. Tas redzams katram, kurš pavada kādu laiku ar viņu kopā, Ben. Nevaru iedomāties, kāpēc tas kādam būtu īpaši jāuzsver. Vismazāk jau tev.
- Man šķiet, ka jūs īsti nenovērtējat situāciju, Bens teica, izstiepis kājas gandrīz līdz pašai ugunij. Cik viegli viņš iemācījās spēlēt lautu?
lēvs šķita diezgan izbrīnījies par šādu negaidītu sarunas pavērsienu. Diezgan viegli, un tad?
- Cik viņam bija gadu?
Bridi tēvs domīgi plucināja bārdu. Klusumā kā flautas mūzika atskanēja mātes balss: Astoņi.
- Padomājiet, kad jūs paši iemācījāties spēlēt! Vai atceraties, cik jums toreiz bija gadu? Vai atceraties, kādas jums tolaik bija grūtības? Tēvs joprojām plucināja bārdu, bet viņa seja bija kļuvusi domīga un skatiens aizklīdis tālumā.
Abentijs turpināja: Varu saderēt, ka viņš apguva katru akordu, katru pirksta kustību jau pēc pirmā paskaidrojuma un nebija nekādas aizķeršanās vai žēlošanās. Un, ja viņš tomēr kļūdījās, tad ne vairāk kā vienu reizi, vai ne?
Tēvs šķita kļuvis mazliet nemierīgs. Pa lielākai daļai jā, bet ari viņam bija savas grūtības tāpat kā visiem citiem. Kaut vai ar Mi mažoru. Viņam bija daudz grūtību ar lielajiem un mazajiem akordiem.
Viņu pārtrauca mātes maigā balss: Es ari to atceros, mīļais, bet man šķiet, ka iemesls bija viņa mazās plaukstas. Viņš bija ļoti jauns…
- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ilgi tas viņu nekavēja, Bens klusi teica. Viņam patiešām ir izcilas plaukstas. Mana māte teiktu: maga pirksti.
Tēvs pasmaidīja. Tās viņš ir mantojis no savas mātes. Smalkas, bet stipras, izcili piemērotas katlu beršanai, vai ne, sieva?
Māte viņu iepļaukāja, tad satvēra vienu no viņa plaukstām savējā un, izpletusi to, rādija Benam. Viņš tās ir mantojis no sava tēva. Graciozas un maigas, izcili piemērotas jaunu, augstdzimušu meiteņu pavedināšanai. Tēvs mēģināja protestēt, bet māte viņā neklausījās.
- Kad mūsu zēns, puisis ar tādām acīm un rokām, sāks medīt dāmas, neviena sieviete pasaulē nevarēs justies droša.
- Aplidot, nevis medīt, mīļā, tēvs uzmanīgi izlaboja.
- Tīrā vārdu izvēle, māte atmeta ar roku. Tās ir un paliek medības, un, kad pakaļdzīšanās beigusies, es laikam nožēlotu tās šķīstās sievietes, kurām izdevies aizbēgt. Māte atspiedās pret tēva plecu, joprojām turēdama viņa roku sev klēpī. Tad viņa mazliet atgāza galvu atpakaļ, un tēvs, sapratis mājienu, noliecās un noskūpstīja viņas mutes kaktiņu.
- Āmen! sacīja Bens un kā salutēdams pacēla krūzi.
Tēvs ar otru roku aptvēra mātes plecus un cieši tos saspieda. Es tomēr nesaprotu, ko īsti tu gribi mums sacīt, Ben.
- Tā viņš apgūst it visu, zibenīgi un gandrīz bez kļūdām. Varu derēt, ka viņš prot ikvienu dziesmu, ko jūs viņam kaut reizi esat dziedājuši. Manu ratu saturu viņš pārzina labāk par mani pašu.
Pacēlis krūku, Bens izņēma aizbāzni. Bet tas nav tikai atmiņas jautājums. Viņš saprot! Pusi no visa, ko esmu gribējis viņam skaidrot, viņš jau iepriekš ir izdibinājis pats.
Bens piepildīja mātes krūzi. Viņam ir vienpadsmit gadu. Vai jūs esat redzējuši tāda vecuma zēnu, kurš runātu tā kā viņš? Protams, lielā mērā to ir veicinājusi dzīve šādā attīstībai labvēlīgā gaisotnē. Ar rokas mājienu Bens norādīja uz apkārtējiem ratiem. Tomēr lielākajai daļai zēnu vienpadsmit gadu vecumā domas nesniedzas tālāk par to, kā prasmīgi mest akmeņus vai vēzēt kaķi aiz astes.