Mātes smiekli ieskanējās kā zvaniņi, taču Abentijs rādija nopietnu seju. Tā ir patiesība, kundze. Man ir bijuši gados vecāki audzēkņi, kas būtu laimīgi, ja spētu aptvert kaut pusi no tādām zināšanām. Viņš pasmīnēja. Ja man būtu tādas plaukstas kā tam puikam un ceturtā daļa no viņa prāta, es visu gadu ēstu maltītes no sudraba traukiem!
Iestājās klusuma bridis. Tad klusi atskanēja manas mātes balss: Es atceros, kā viņš tikko mācījās staigāt, būdams pavisam vēl mazulītis. Viņš vēroja, nemitīgi vēroja. Skatījās dzidrām, spožām actiņām, un šķita, ka tās grib aprīt visu pasauli. Mātes balss mazliet iedrebējās. Tēvs apskāva viņas plecus, un māte atspieda galvu viņam pret krūtīm.
Nākamais klusuma bridis bija ilgāks. Biju jau sācis prātot, kā aizlavīties projām, kad izdzirdēju tēva jautājumu: Ko tu mums ieteiktu darīt? Mulss izbrīns viņa balsī jaucās ar tēva lepnumu.
Bens draudzīgi pasmaidīja. Tikai to, lai jūs padomājat, kādu izvēli varēsiet viņam piedāvāt, kad pienāks īstais laiks. Pasaule viņu pieminēs kā vienu no labākajiem.
- No kādiem labākajiem? tēvs jautājoši atrūca.
- No labākajiem jebkurā izvēlētajā jomā. Ja viņš paliks šeit, nav šaubu, ka kļūs par nākamo Iljenu.
Tēvs pasmaidīja. Iljens ir ceļojošu aktieru varoņtēls. Vienīgais patiesi slavenais cilvēks visā Edema Rū cilts vēsturē. Visas mūsu senākās un labākās dziesmas ir viņa dziesmas.
Vēl vairāk: ja ticat stāstiem, Iljens savā mūžā no jauna izgudroja lautu. Būdams izcils lautas spēlētājs, Iljens pārveidoja arhaisko, vāro, nepakļāvīgo galma lautu par krāšņo, daudzveidīgo septiņu stigu lautu, ko mēs lietojam šodien. Tie paši stāsti vēsta, ka paša Iljena lautai esot bijušas astoņas stīgas.
- Iljens! Man patīk šī doma, sacīja mana māte. Karaļi no tālām zemēm nāk klausīties mana mazā Kvouta spēli…
- Viņa mūzika aptur krogu ķīviņus un robežu karus, Bens smaidīdams turpināja.
- Savvaļas sievietes gulstas viņam klēpī, jūsmīgi papildināja mans tēvs, un atspiež krūtis pret viņa galvu.
Iestājās saspringts klusums. Tad lēni ierunājās mana māte, un viņas balsij bija tāda kā griezīga pieskaņa. Tu laikam gribēji teikt: savvaļas zvēri gulda galvu viņam klēpī.
- Ak tā?
Bens noklepojās un turpināja: Ja viņš nolems kļūt par arkanistu, varu derēt, ka viņš saņems karaļgalma piedāvājumu, pirms būs sasniedzis divdesmit četru gadu vecumu. Ja ieņems galvā, ka jākļūst par tirgotāju, nešaubos, ka līdz mūža beigām viņš iegūs savā īpašumā pusi pasaules.
Tēvs sarauca uzacis. Bens pasmaidīja un teica: Par to gan neraizējieties! Viņš ir pārāk zinātkārs, lai kļūtu par tirgotāju.
Bens apklusa, šķiet, ļoti nopietni pārdomādams savus nākamos vārdus. Redziet, viņu noteikti pieņemtu Universitātē. Protams, tikai pēc gadiem. Parasti tas notiek septiņpadsmit gadu vecumā, tomēr es nešaubos, ka…
Nākamos Bena vārdus es nedzirdēju. Universitātē! Biju pieradis domāt par to apmēram tā, kā vairākums bērnu domā par Fae valstības galmu, par mītisku vietu, kas domāta tikai sapņošanai. Skola mazas pilsētiņas lielumā! Desmitreiz desmittūkstoš grāmatu! Cilvēki, kuri zinātu atbildes uz jebkuru jautājumu, ko es varētu uzdot…
Kad atkal pievērsu uzmanību viņiem, valdīja klusums.
Tēvs raudzījās lejup uz māti, kas bija ieritinājusies viņam padusē.
- Ko tu par to saki, sieva? Vai gadījumā neesi pirms divpadsmit gadiem pārgulējusi ar kādu klejojošu Dievu? Tas būtu izskaidrojums mūsu mazajai mīklai.
Māte viņam rotaļīgi iesita, bet viņas sejā kavējās domīga izteiksme.
- Ja labi padomā, jā, reiz vakarā pirms divpadsmit gadiem pie manis tiešām ieradās kāds neparasts vīrietis. Viņš aizrāva mani ar skūpstiem, ar skanīgām dziesmām un mūziku. Viņš nolaupīja manu nevainību
un aiznesa mani sev līdzi. Viņa bridi apklusa. Bet viņam nebija sarkanu matu. Tas nevarēja būt viņš.
Viņa draiski uzsmaidīja tēvam, kurš izskatījās mazliet samulsis. Tad māte viņu noskūpstīja. Un viņš noskūpstīja māti.
Tieši tādus es vēlos viņus atcerēties šodien. Aizlavījos projām, galvā riņķojot domām par Universitāti.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . starpspēle — miesa un asinis
“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ valdīja klusums. Tas ietina abus vīrus, kas sēdēja pie galdiņa tukšajā ēdamzālē. Kvouts bija pārstājis runāt, viņa skatiens šķita piekalts klēpi saliktajām plaukstām, taču patiesībā acis raudzījās nenojaušamā tālumā. Kad beidzot viņš pacēla skatienu, viņa sejā atspoguļojās gandrīz vai pārsteigums, redzot, ka Hronists sēž tepat pretī pie galda un viņa rakstāmspalva kavējas pacelta virs tintnīcas.
Kvouts mulsi nopūtās un pamāja, lai Hronists noliek rakstāmspalvu. Pēc brīža Hronists paklausīja un, noslaucījis spalvas galu tīrā audekla lupatiņā, nolika to uz galda.
- Es labprāt iedzertu kādu malku, Kvouts piepeši paziņoja, un viņa balsi skanēja tāds kā izbrīns. Pēdējā laikā neesmu daudz nodarbojies ar stāstīšanu un jūtu, ka esmu neparasti izslāpis. Viņš veikli piecēlās no krēsla un, līkumodams starp tukšajiem galdiņiem, devās uz tukšā bāra pusi. Varu tev piedāvāt gandrīz jebko: tumšo alu, gaišo vīnu, sidru ar garšvielām, šokolādi, kafiju…
Hronists savilka augšup vienu uzaci. Ja tev ir šokolāde, tā man būtu ļoti pa prātam. Nebūtu domājis atrast ko tādu tik tālu no… Viņš pieklājīgi nokremšļojās. No citām vietām.
- Mums šeit “Ceļakmenī” ir viss, Kvouts teica, aplaizdams plašu žestu tukšajai istabai. Protams, izņemot apmeklētājus. Viņš izvilka no bāra apakšas māla krūzi un ar dobju būkšķi nolika to uz letes. Tad viņš nopūtās un iesaucās: Bast! Lūdzu, atnes sidru!
Caur durvīm telpas aizmugurē atsaucās neskaidra balss.
- Bast! Kvouts ieaurojās, itin kā domādams, ka ir runājis pārāk klusu.
- Kāp šurp lejā un paņem pats, gudreli! no pagraba atskanēja atbilde. Es pašlaik esmu aizņemts.
- Algots palīgs? Hronists jautāja.
Kvouts atspieda elkoņus pret leti un iecietīgi pasmaidīja.
Pēc kāda laika no iekšējo durvju puses atskanēja cieti pazolētu zābaku troksnis, kādam kāpjot augšā pa koka pakāpieniem. Aizelsies un rūkdams, istabā ienāca Basts.
Viņš bija ģērbies vienkārši: melnās biksēs sabāzts melns krekls ar garām piedurknēm, melno bikšu gali sabāzti mīkstos, melnos zābakos. Viņam bija asi un smalki iezīmēti, gandrīz skaisti sejas vaibsti un izteiksmīgi zilas acis.
Iedams neparasti graciozā, pievilcīgā gaitā, Basts aiznesa un nolika krūzi uz bāra letes. Viens apmeklētājs? viņš pārmetoši noprasīja.
- Un tu nevarēji atnest to pats? Tu mani atrāvi no Celum Tinture. Pats jau gandrīz mēnesi mani tirdi, lai es to izlasot!
- Bast, vai tu zini, ko Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklausās skolotāju sarunas? Kvouts šķelmīgi jautāja.
Basts piespieda plaukstu pie krūtīm un sāka protestēt pret tādu apsūdzību.
- Bast… Kvouts bargi teica.
Basts aprāvās un bridi, šķiet, grasījās vēl kaut ko skaidrot, bet tad viņa pleci saguma. Kā tu to zināji?
Kvouts klusi pasmējās. Tu bēdz no tās grāmatas jau veselu mūžību. Vai nu tu piepeši esi kļuvis izcili apzinīgs audzēknis, vai arī darīji kaut ko nosodāmu.
- Un ko tad Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklausās? Basts ziņkārīgi vaicāja.
- Man nav ne jausmas. Mani nekad nepieķēra. Domāju, ka likt tev sēdēt un noklausīties manu atlikušo stāstu būtu pietiekami bargs sods. Bet nu es aizmirsos, Kvouts teica, aplaizdams roku viesnīcas ēdamzālei. Mēs esam pametuši novārtā savu viesi.