Zēns lēni pamāja ar galvu. Čandriāni.
- Pareizi! Kobs atzinīgi teica. Čandriāni. Visi zina, ka zila uguns ir viena no viņu pazīmēm. Nu re, un viņš bija…
- Bet kā tie viņu atrada? zēns pārtrauca. Un kāpēc nenogalināja viņu, kad radās izdevība?
- Kuš, tagad paklusē, gan visu uzzināsi, pirms stāsts būs galā! atmeta Džeikobs. Tagad ļauj viņam stāstīt!
- Nesatraucies, Džeik! Greiams aizrādīja. Zēns vienkārši grib zināt. Tukšo vien savu kausu!
- Es to jau iztukšoju, Džeiks atrūca. Man vajag otru, bet saimnieks joprojām čammājas pa aizmugures telpām. Viņš dobji uzsita ar tukšo krūzi pa sarkankoka leti un pacēla balsi. Hei! Mēs gribam dzert!
Parādījās viesnīcnieks, nesdams piecas sautējuma bļodas un divus siltus, apaļus maizes klaipus. Lietpratīgām, enerģiskām kustībām viņš piepildīja kausus Džeikam, Šepam un vecajam Kobam.
Kamēr vīri tiesāja vakariņas, stāsts pieklusa. Vecais Kobs iztukšoja sautējuma bļodu ar daudzgadēja vecpuiša prasmīgo ēdelību. Kamēr citi vēl pūta garaiņus no savām bļodām, viņš piebeidza pēdējo maizes kumosu un atgriezās pie stāsta.
- Tā nu Taborlinam vajadzēja bēgt, bet, palūkojies apkārt, viņš redzēja, ka cietumam nav durvju. Tam nebija arī logu. Visapkārt viņam bija tikai gluds, ciets akmens. Tas bija cietums, no kura nekad neviens nebija izbēdzis.
Bet Taborlins zināja visām lietām vārdus, un tāpēc viņš bija visu lietu valdnieks. Viņš sacīja akmenim: “Lūsti!”, un akmens salūza. Siena pārplīsa kā papīra lapa, un cauri spraugai Taborlins varēja redzēt debesis un ieelpot smaržīgo pavasara gaisu. Viņš aizgāja līdz pārlūzušā akmens malai, paskatījās lejup un, daudz nedomādams, spēra soli brīvā gaisā…
Zēns plati iepleta acis: Nevar būt!
Kobs nopietni pamāja ar galvu. Un Tabolins krita lejā, taču nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Viņš uzrunāja vēju, un tas viņu satvēra savās glāstošajās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu un nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.
Un, kad Taborlins bija nokļuvis zemē un aptaustījis vietu, kur bija saņēmis ienaidnieka dūrienu, viņš juta, ka tā ir tikai nieka skramba. Nu, var jau būt, ka viņam vienkārši palaimējās! Kobs viszinīgi piesita ar pirkstu pie deguna. Bet varbūt tam bija kāds sakars ar amuletu, kuru viņš nēsāja zem krekla.
- Kādu amuletu? zēns dedzīgi jautāja, piebāzis pilnu muti ar sautējumu.
Vecais Kobs izslēiaSuz soliņa taisnāk, priecādamies par iespēju dot sīkākus paskaidrojumus. ^ Dažas dienas iepriekš Taborlins uz ceļa bija saticis sīktirgoni skārdnieku. Un, kaut gan Taborlinam nebija daudz ēdamā, viņš dalījās maltītē ar veco vīru.
- Prātīgi darīts! Greiams klusi sacīja zēnam. Ikvienam zināms: “skārdnieks par laipnību maksā divkārt”.
- Nē, nē, norūca Džeiks. Pareizi ir tā: “skārdnieka padoms atmaksājas divkārt”!
Pirmoreiz vakara gaitā ierunājās viesnīcnieks. Patiesībā tas sakāmais ir krietni garāks, viņš teica, stāvēdams durvīs aiz bāra letes.
"Skārdnieka parāds ir trīskārtīgs:
Pirmkārt, par darbu, kas padarīts,
Otrkārt, par padomu, ko viņš dod,
Treškārt, ja uzdrīksties apvainot."
Vīri pie letes paskatījās uz iekštelpas durvīm un šķita gandrīz pārsteigti, pamanot Kotu. Viņi jau mēnešiem ilgi katru Savaldīšanas vakaru nāca uz “Ceļakmeni”, un Kots nekad agrāk nebija pats pēc savas ierosmes iestarpinājis sarunā kādu vārdu. Patiesībā to jau arī nevarēja gaidīt. Viņš bija ieradies šajā pilsētiņā tikai apmēram pirms gada. Viņš joprojām bija svešinieks. Kalēja māceklis bija te dzīvojis kopš vienpadsmit gadu vecuma, un viņu joprojām dēvēja par “to Rannišas zēnu”, it kā Ranniša būtu sveša zeme, nevis pilsētiņa, kas atrodas nepilnu trīsdesmit jūdžu attālumā.
- Nejauši prātā palicis pantiņš, Kots teica, lai pārtrauktu klusumu, un izskatījās manāmi samulsis.
Vecais Kobs saprotoši pakratīja galvu, nokremšļojās un turpināja stāstu: Nu re, un tas amulets bija līdzvērtīgs veselam spainim zelta rojālu, bet Taborlina laipnības dēļ skārdnieks viņam to pārdeva par nieka dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju. Tas bija melns kā ziemas nakts un pieskārienā auksts kā ledus, bet, kamēr tas karājās Taborlinam kaklā, viņš bija pasargāts no tā, ko var nodarīt ļaunas būtnes. Dēmoni un tamlīdzīgi radījumi.
- Es šajos laikos labprāt atdotu krietnu summiņu par tādu mantu! Šeps drūmi izmeta. Viņš bija izdzēris visvairāk un vakara gaitā runāja mazāk par citiem. Visi zināja, ka pagājušajā Ugunskura naktī viņa saimniecībā noticis kaut kas nelāgs, bet, būdami labi draugi, viņi saprata, ka nevajag uzbāzties Šepam ar jautājumiem. Vismaz ne tik agrā vakara stundā un ne tik skaidrā prātā, kā viņi bija pašlaik.
- Protams, kurš gan to nedarītu? vecais Kobs saprātīgi atjautāja un iedzēra prāvu malku.
- Es nezināju, ka čandriāni ir dēmoni, zēns teica. Es biju dzirdējis…
- Viņi nav dēmoni, Džeiks pārliecināti atbildēja. Viņi bija pirmie seši cilvēki, kuri atteicās sekot Tehlu izvēlētajam ceļam, un viņš tos nolādēja, likdams tiem klejot pa nomalēm…
- Vai tālāk stāstīsi tu, Džeikob Volker? Kobs skarbi noprasīja. Ja tā, tad es palieku klusu un ļauju tev turpināt!
Abi vīri krietnu brīdi pikti skatījās viens uz otru. Beidzot Džeiks novērsa skatienu un noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, ko varēja uzskatīt par atvainošanos.
Kobs atkal pievērsās zēnam. Tā ir čandriānu mīkla, viņš paskaidroja. No kurienes viņi nāk? Kurp viņi aiziet, kad ir padarījuši savus asiņainos darbus? Vai viņi ir cilvēki, kas pārdevuši savas dvēseles? Dēmoni? Gari? Neviens to nezina! Kobs uzmeta Džeikobam dziļi nicinošu skatienu. Kaut arī katrs nejēga apgalvo, ka zinot…
Turpmākais stāsts ritēja arvien ķildīgāk, sākās spriedelējumi par to, kāda ir čandriānu daba, kādas zīmes liecina par viņu klātbūtni un vai amulets varētu pasargāt Taborlinu no bandītiem, trakiem suņiem vai kritiena no zirga. Kad runātāji bija krietni iekarsuši, atvērdamās nodimdēja ārdurvis.
Džeiks paskatījās turp. Tev pēdējais laiks iejaukties, Kārter! Pastāsti šim stulbenim, kāda ir atšķirība starp dēmonu un suni! Visi zi… Džeiks aprāvās teikuma vidū un, pielēcis kājās, metās uz durvju pusi. Pie Dieva miesām, kas tev noticis?
Kārters ienāca gaismā, un visi ieraudzīja, ka viņš ir ļoti bāls un notriepies ar asinīm. Pie krūtīm viņš spieda vecu seglu pārsegu. Tam bija dīvaini apveidi, it kā tajā būtu ievīstīti iekuru skali.
Neparastā skata izbiedēti, draugi nošļūca no soliņiem un steidzās viņam pretī. Viss ir labi, Kārters teica, lēni ienākdams telpas vidū. Viņa acis bija trauksmes pilnas kā tramīgam zirgam. Ir labi. Viss ir labi.
Viņš nometa savīstīto segu uz tuvākā galda, kur tā smagi nodimdēja pret koka virsmu, it kā tajā būtu ietīti akmeņi. Kārtera drēbes krustām šķērsām izvagoja garas, taisnas griezuma švīkas. No pelēkā krekla karājās skrandas, tikai vienā vietā tas bija pielipis pie ķermeņa, un tur pletās tumši sarkans plankums.
Greiams mēģināja apsēdināt viņu krēslā. Žēlīgā Dieva māte! Sēdies, Kārter! Kas tev notika? Apsēdies taču!
Kārters stūrgalvīgi purināja galvu. Es jau teicu, ka viss ir kārtībā. Vaina nav tik liela.