Nekas nenotika, un abi vīri izskatījās mazliet pārsteigti.
- Brīnums, vai ne? Kvouts dzēlīgi teica. Pieci pirksti, miesa un asinis. Gandrīz varētu domāt, ka šī roka pieder kādai cilvēkveidīgai būtnei, ko?
Vīru sejās iezagās vainīga izteiksme. Viņi atlaida viens otra plaukstu.
Kvouts no zaļās pudeles ielēja glāzēs kādu šķidrumu. Vienkāršā kustība šķita viņu pārvēršam. Viņš itin kā ienira pats sevī, līdz no tumšacainā vīrieša, kas pirms brīža bija stāvējis aiz letes, nebija atlicis vairs gandrīz nekas. Hronists skatījās uz viesnīcas saimnieku, kas turēja rokā linaudekla lupatu, un juta krūtīs ieduramies zaudējuma smeldzi.
- Tā! Kvouts pabīdīja glāzes uz viņu pusi. Ņemiet šos dzērienus, apsēdieties pie galda un aprunājieties! Kad atgriezīšos, es negribu redzēt vienu vai otru no jums guļam beigtu un manu viesnīcu degam. Norunāts?
Basts mulsi pasmaidīja, un Hronists, paņēmis abas glāzes, atgriezās pie galdiņa. Basts viņam sekoja un gandrīz jau apsēdās, bet tad atgriezās pie letes un aši satvēra arī pudeli.
- Tikai ne pārāk daudz! Kvouts brīdināja, iedams uz aizmugures istabu. Es negribu, lai jūs muļķīgi ķiķinātu, klausīdamies manu stāstu!
Abi vīri pie galdiņa sāka saspringtu, saraustītu sarunu, un Kvouts iegāja virtuvē. Pēc īsa brīža viņš atgriezās, nesdams sieru, tumšas maizes klaipu, aukstu cāli, desu, sviestu un medu.
Visi pārsēdās pie lielāka galda, un Kvouts izvietoja uzkodas, ar katru kustību atgādinādams pieredzējušu viesnīcnieku. Hronists viņu slepus vēroja, ar grūtībām spēdams ticēt, ka šis vīrietis, kas dungodams griež desu, ir tas pats cilvēks, kas pirms brīža melnacains un baismīgs stāvēja aiz bāra letes.
Kamēr Hronists kārtoja papīra lapas un rakstāmspalvas, Kvouts domīgu seju vēroja slīpos saules starus, kas strāvoja no loga. Beidzot viņš pievērsās Bastam: Cik daudz tu paguvi noklausīties?
- Lielāko daļu, Reši, Basts pasmaidīja. Man ir laba dzirde.
- Tas ir labi. Mums nav tik daudz laika, lai sāktu vēlreiz no sākuma. Viņš dziļi ievilka elpu. Nu tad turpināsim! Sasparojieties, jo stāstā tūlīt būs ass pavērsiens. Lejup. Pretī tumsai. Pretī tumšiem padebešiem pamalē.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA . Vēja vārds
CEĻOJOŠU AKTIERU TRUPAI ziema velkas lēni, taču Abentijs to prata pilnvērtīgi izmantot un beidzot sāka man mācīt simpātijas prasmi nopietnā līmenī. Tomēr, kā bieži mēdz notikt, un jo sevišķi ar bērniem, es pārliecinājos, ka gaidas un cerības ir daudz aizraujošākas par īstenību.
Nebūtu pareizi sacīt, ka simpātijas māksla man būtu sagādājusi vilšanos. Un tomēr jāteic godīgi: es jutos vīlies. Maģiju es biju iztēlojies pilnīgi citādu.
Šī māksla bija lietderīga. To nevarēja noliegt. Bens izmantoja simpātiju, lai sagādātu gaismas mūsu izrādēm. Ar simpātijas prasmi bija iespējams aizdedzināt uguni bez krama vai pacelt lielu smagumu bez apgrūtinošām virvēm un trīšiem.
Tomēr pirmajā reizē, kad es Benu ieraudzīju, viņš neizprotamā kārtā bija izsaucis vēju. Tā vairs nebija parasta simpātijas prasme. Tā bija pasaku grāmatu maģija. Tas bija noslēpums, kuru es neremdināmi vēlējos izzināt.
Pavasara atkusnis bija palicis krietni aiz muguras, un trupa ceļoja cauri Kopvalstības rietumu mežiem un laukiem. Es, kā parasti, sēdēju Bena ratu priekšgalā. Vasara nupat kā bija nolēmusi atkal aplaimot pasauli, un apkārt viss auga un zaļoja.
Apmēram stundu bija valdījis klusums. Bens snauda, turēdams grožus vienā rokā, līdz kādā brīdī ratu ritenis atsitās pret akmeni un izrāva mūs katru no saviem sapņiem.
Bens izslējās sēdeklī taisnāk un vērsās pie manis pazīstamā tonī, kas izaicinoši pauda: “Tiec galā ar šo mīklu!”: Kā tu panāksi, lai katliņš ar ūdeni uzvārītos?
Paskatījies apkārt, es ceļa malā ieraudzīju lielu laukakmeni. Parādīju uz to ar pirkstu. Tam akmenim jābūt siltam, jo tas guļ saulē.
Es sasaistītu to ar ūdeni katliņā un izmantotu akmens karstumu, lai uzvārītu ūdeni.
- Akmens un ūdens nav sevišķi iedarbīgs apvienojums, Bens pārmetoši aizrādīja. Rezultātā tikai viena daļa no piecpadsmit spētu dot ūdenim siltumu.
- Tas izdotos!
- To es nenoliegšu. Bet tāda pieeja ir pavirša. Tu spēj darboties labāk, E’lir.
Tad viņš sāka kliegt uz Alfu un Betu, un tā bija zīme, ka Bens ir īsteni labā omā.
Ēzeļi to uzņēma tikpat rāmi kā vienmēr, kaut arī viņš apvainoja tos tādos grēkos, kādus neviens godīgs ēzelis noteikti nebūtu tīši atļāvies, it sevišķi Beta, kam bija ļoti nevainojama daba.
Pārtraucis klaigāšanu pusē, Bens noprasīja: Kā tu dabūtu lejā to putnu? Viņš parādīja uz vanagu, kas lidinājās virs kviešu lauka ceļa malā.
- Laikam nemaz nemēģinātu. Tas putns man neko nav nodarījis.
- Hipotētiski.
- Es jau saku hipotētiski: nemaz nemēģinātu.
Bens guldzoši pasmējās. Labi teikts, E’lir. Un kā tieši tu to nedarītu? Paskaidro sīkāk!
- Es pasauktu, tas ir, nepasauktu, Terenu, lai viņš to nošauj.
Abentijs domīgi pamāja ar galvu. Labi, labi. Tomēr pieņemsim,
ka tev ar šo putnu ir kādi rēķini. Tas vanags… Viņš pikti pavēcināja roku. Tas vanags ir pateicis kaut ko nejauku par tavu māti.
- Ā! Tādā gadījumā gods prasa, lai es pats aizstāvētu viņas krietno vārdu.
- Pilnīgi pareizi.
- Vai man ir putna spalva?
- Nē.
- Lai Tehlu nogriež… Redzēdams viņa pārmetošo skatienu, es aprāvos pusvārdā. Tu vienmēr centies, lai man būtu pēc iespējas grūtāk, vai ne?
- Šo kaitinošo ieradumu es pārņēmu no kāda audzēkņa, kurš sev par nelaimi centās būt pārāk gudrs. Bens pasmaidīja. Un ko tu darītu, ja tev būtu spalva?
- Es sasaistītu to ar putnu un ieziepētu ar sārma ziepēm.
Bens sarauca savas neesošās uzacis. Kāda sasaiste tā būtu?
- Ķīmiska. Droši vien otrā katalītiskā.
Iestājās dompilns klusums. Otrā katalītiskā… Viņš pakasīja zodu.
- Lai izšķīdinātu eļļu, kas nogludina spalvu?
Es pamāju ar galvu.
Bens palūkojās augšup uz putnu. Nekad nebiju to iedomājies, viņš ar klusu apbrīnu teica. Es to uztvēru kā komplimentu.
- Tomēr spalvas tev nav. Viņš atkal paskatījās uz mani. Kā tu dabūsi putnu lejā?
Es vairākas minūtes domāju, taču nekas nenāca prātā. Nolēmu, ka mēģināšu pārvērst sarunu cita veida mācībstundā.
- Pavisam vienkārši, es teicu, cenzdamies runāt nevērīgi. Es izsauktu vēju un liktu tam notriekt putnu zemē.
Bens vērīgi paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņš skaidri zina, kas man aiz ādas. Un kā tu to darītu, E’lir?
Man šķita, ka beidzot viņš varbūt ir gatavs atklāt man noslēpumu, ko bija glabājis visus ziemas mēnešus. Tajā pašā brīdī man prātā iešāvās kāda doma.
Es dziļi ievilku elpu un izrunāju vārdus, kam vajadzēja sasaistīt gaisu manās plaušās ar āra gaisu. Cieši nostiprināju savā prātā Alaru, pacēlu īkšķi un rādītājpirkstu pie savām savilktajām lūpām un pūtu caur tiem elpu.
Sajutu aiz muguras vieglu vēja pūsmu, kas sabužināja man matus un īsu brīdi cieši nostiepa ratiem pārvilkto brezentu. Tā varēja būt tīrā sagadīšanās, tomēr es jutu, ka mana seja atplaukst triumfējošā smaidā. Brīdi es nedarīju neko, tikai ar maniaka smīnu raudzījos Benā, kas vērās pretī neticībā sastingušu seju.
Tad es jutu, ka kaut kas saspiež manas krūtis, it kā es atrastos dziļi zem ūdens.
Pūlējos ievilkt elpu, bet nevarēju. Apjucis mēģināju vēlreiz. Jutos tā, it kā būtu spēji nokritis uz muguras un trieciens izsitis gaisu no krūtīm.