Vienā mirklī es aptvēru, ko esmu izdarījis. Manu miesu spēji pārklāja salti sviedri, un es drudžaini ieķēros Benam kreklā, ar pirkstu rādīdams sev uz krūtīm, kaklu, atvērto muti.
Bena satriektā seja kļuva pelnu pelēka, un brīdi viņš sastindzis lūkojās manī.
Es aptvēru, cik dziļš klusums valda visapkārt. Nekustējās neviens zāles stiebrs. Pat ratu riteņu troksnis skanēja apslāpēti, it kā no lielas tālienes.
Mani sagrāba šausmas, izspiežot no prāta jebkādas domas. Ieķēros sev kaklā, plēsu kreklu, lai atrautu to vaļā. Mana sirds dobji dauzījās, un ausīs skanēja zvani. Sasprindzinātās krūtis asi sāpēja pie katra ieelpas mēģinājuma.
Kustēdamies straujāk, nekā es jebkad biju redzējis, Bens sagrāba mani aiz pārplēstā krekla un pielēca kājās no ratu sēdekļa. Raudams mani līdzi, viņš nokūleņoja ceļmalas zālē un trieca mani pret zemi ar tādu spēku, ka būtu izsitis man no plaušām visu gaisu, ja vien tajās tāds būtu.
Es akli svaidījos, un pār vaigiem man lija asaras. Zināju, ka tūlīt miršu. Manas acis dega un sūrstēja. Kā neprātīgs es kārpīju zemi ar plaukstām, kas bija notirpušas un aukstas kā ledus.
Dzirdēju kādu kliedzam, taču tas šķita kaut kur ļoti tālu. Abentijs bija nometies ceļos un pārliecies man pāri, bet debesis aiz viņa vērtās arvien miglainākas. Izskatījās, ka Bens domās kavējas citur, it kā klausīdamies kaut ko man nedzirdamu.
Tad viņš paskatījās uz mani, un es atceros vienīgi viņa acis. Tās raudzījās nezināmā tālumā, un tajās bija ieplūdis milzīgs spēks, bezkaislīgs un auksts.
Viņš cieši ielūkojās manī. Viņa lūpas sakustējās. Viņš izsauca vēju.
Es nodrebēju kā zibens skarta lapa. Un pērkona grāviens bija melns.
Nākamais, ko es atceros, bija bridis, kad Bens centās piecelt mani kājās. Miglaini apjautu, ka pārējie rati ir apstājušies un mūs vēro daudzas pārsteigtas sejas. No vecāku ratiem šurp steidzās mana māte, un Bens pagājās viņai pretī, klusītēm smiedamies un kaut ko mierinoši stāstīdams. Vārdus es nespēju saprast, jo visu uzmanību veltīju elpošanai dziļai ieelpai un izelpai.
Pārējie rati atkal sakustējās, un es klusēdams devos līdzi Benam uz savu vietu. Viņš izlikās rosīgi darbojamies un pārbaudām virves, kas turēja ratu brezenta jumtu. Sakopoju visu savu attapību un centos pēc iespējas palīdzēt, līdz garām bija pabraukuši pēdējie trupas rati.
Kad paskatījos augšup uz Benu, viņa acis niknumā kvēloja. Ko tu domāji? viņš iešņācās. Ko? Atbildi! Ko tu domāji? Tādu es viņu nekad vēl nebiju redzējis; viss Bena augums šķita savilcies cietā dusmu kamolā. Viņš niknumā drebēja. Viņš pacēla roku, kā gribēdams man sist… un apturēja to pusceļā. Pēc brīža viņš ļāva rokai nokrist gar sāniem.
Ar ierastām kustībām viņš pārbaudīja dažas pēdējās virves un iekāpa atpakaļ ratos. Nezinādams, ko citu lai daru, es viņam sekoju.
Bens pievilka grožus, un Alfa un Beta iekustināja vezumu. Tagad mēs rindā bijām pēdējie. Bens skatījās taisni uz priekšu. Es aptaustīju saplēsto krekla priekšdaļu. Valdīja saspringts klusums.
Atskatoties atpakaļ no šodienas skatpunkta, skaidrs, ka es biju rīkojies ārkārtīgi muļķīgi. Kad biju sasaistījis savu elpu ar āra gaisu, man kļuva neiespējami elpot. Manas plaušas nebija tik stipras, lai pārvietotu tādu daudzumu gaisa. Tam būtu vajadzīgas krūtis kā kalēja plēšas. Ar tādiem pašiem panākumiem es būtu varējis izdzert upi vai pacelt kalnu.
Apmēram divas stundas mēs braucām neomulīgā klusumā. Kad saule jau skāra koku galotnes, Bens beidzot dziļi ievilka elpu un ar dramatisku sparu to izpūta. Viņš iedeva man grožus.
Kad paskatījos uz viņu, es pirmoreiz ievēroju, cik viņš ir vecs. Visu laiku biju zinājis, ka Abentijs tuvojas septītajam gadu desmitam, tomēr nekad nebiju redzējis viņu tādu kā pašlaik.
- Es pirmīt sameloju tavai mātei, Kvout. Viņa redzēja notikuma beigas un bija uztraukusies par tevi. Runādams viņš nenovērsa skatienu no priekšā braucošajiem ratiem. Teicu, ka mēs gatavojam kaut ko izrādei. Viņa ir krietna sieviete. Tāda nav pelnījusi, lai viņai melotu.
Atkal turpinājām ceļu bezgalīgā, mokošā klusumā, taču jau vairākas stundas pirms saulrieta es izdzirdēju balsis no ratu rindas priekšgala saucam: Pelēkakmens! Būkšķis, mūsu ratiem ieripojot zālē, izrāva Benu no dziļajām domām.
Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka līdz saulrietam palikušas vēl vairākas stundas. Kāpēc mēs apstājamies tik agri? Koks pārkritis pāri ceļam?
- Pelēkakmens! Es parādīju uz akmens bluķi, kura augšdaļa rēgojās pāri priekšējo ratu kulbām.
- Kas?
- Laiku pa laikam mēs uz ceļa tādus sastopam. Es vēlreiz norādīju uz pelēko akmeni, kas slējās ceļa malā augstāk par nelielu koku lapotnēm. Tāpat kā lielākā daļa pelēkakmeņu, tas bija rupji skaldīts taisnstūris pārdesmit pēdu augstumā. Rati, kas bija piestājuši tam tuvumā, izskatījās gluži nenozīmīgi salīdzinājumā ar masīvo akmens bluķi. Esmu dzirdējis, ka tos sauc ari par stāvakmeņiem, bet man ir gadījies redzēt daudzus, kuri neslejas stāvus, bet guļ uz sāniem. Kad mēs tādu ieraugām, tad vienmēr apstājamies un pavadām atlikušo dienu turpat, ja vien nav briesmīgi jāsteidzas. Es apklusu, apjauzdams savu tukšo čalošanu.
- Es tos esmu pazinis ar citādu vārdu. Ceļakmeņi, Bens klusi teica. Viņš izskatījās vecs un saguris. Pēc brīža viņš jautāja: Kāpēc jūs apstājaties, kad tādu ieraugāt?
- Mēs vienkārši katrreiz tā darām. H ir atelpa no ceļa. Es brīdi domāju. Man šķiet, ka ceļotāji tos uzskata par veiksmes zīmi. Vēlējos, kaut zinātu pateikt kaut ko vairāk, saglabāt viņa interesi, taču vairāk nekas man nenāca prātā.
- Laikam tā tas varētu būt. Bens aizvadīja Alfu un Betu līdz brīvam laukumam akmens tālākajā malā, atstatu no pārējiem ratiem.
- Nāc šurp uz vakariņām vai drīz pēc tām! Mums jāizrunājas. Viņš aizgriezās, nepaskatījies uz mani, un sāka izjūgt Alfu no ratiem.
Es nekad vēl nebiju redzējis Benu tādā noskaņojumā. Bažīdamies, ka esmu izpostījis mūsu draudzību, pagriezos un skriešus metos pie vecāku ratiem.
Sastapu māti sēžam pie tikko iekurta ugunskura un lēni metam tajā jaunus zariņus, lai liesmas pakāpeniski pieņemtos spēkā. Tēvs sēdēja mātei aiz muguras un masēja viņai kaklu un plecus. Izdzirdējuši, ka skrienu uz viņu pusi, abi pacēla galvu.
- Vai drīkstu šovakar ēst kopā ar Benu?
Māte paskatījās uz tēvu, tad atkal uz mani. Tev nevajadzētu viņu pārāk apgrūtināt, mīlulīt.
- Viņš pats aicināja. Ja iešu tūlīt, varēšu palīdzēt viņam iekārtot naktsvietu.
Māte pagrozīja plecus, un tēvs atsāka tos masēt. Viņa man uzsmaidīja. Lai notiek, bet neliec viņam sēdēt augšā līdz rīta gaismai! Māte pasmaidīja vēlreiz. Noskūpsti mani! Viņa izstiepa rokas, un es viņu cieši apskāvu un noskūpstīju.
Ari tēvs mani noskūpstīja. Dod šurp savu kreklu! Būs man kāds darāmais, kamēr māte pagatavos vakariņas. Palīdzējis man to novilkt, tēvs aptaustīja saplēstās vietas. Krekls ir vienās driskās, sapluinlts pamatīgāk, nekā varētu gaidīt.
Sāku stomīdamies kaut ko skaidrot, taču viņš ar rokas mājienu mani apturēja. Zinu, zinu, tas viss bija lietas labā. Centies būt uzmanīgāks, citādi es likšu tev šūt tos pašam! Tavā ceļa lādē ir cits krekls. Un pie viena atnes man, lūdzu, adatu un diegu!
Es aizsteidzos uz ratu aizmuguri un uzvilku savu veselo kreklu. Kamēr meklēju diegu un adatu, dzirdēju māti dziedam:
"Kad saulriets izgaist kā zelta tvaiks Un zvaigznes sāk debesīs smaidīt,