Sen garām tavs mājupnākšanas laiks,
Bet sirds mana nebeidz gaidīt."
Viņai atsaucās tēva balss:
“Kad vakarā pēdējā rietuguns zūd Un vēji dzied pusnakts dziesmu,
Uz mājām es eju, un sirds mana lūdz,
Lai uzturi pavardā liesmu."
Kad izrāpos no ratiem, tēvs turēja māti ciešā skāvienā un skūpstīja viņu. Noliku adatu un diegu blakus savam saplēstajam kreklam un gaidīju. Man šķita, ka tas ir izdevies skūpsts. Vēroju vecākus ar vērtējošu skatienu un neskaidri apjautu, ka ari es kaut kad nākotnē varētu vēlēties skūpstīt sievieti. Ja tāds bridis pienāktu, es gribēju to darīt, kā pienākas.
Pēc brīža tēvs mani pamanīja un atkal nostādīja māti uz kājām.
- Puspenijs par priekšnesumu, Lūriķa kungs! viņš iesmējās. Kāpēc tu vēl aizvien esi tepat, manu zēn? Varu saderēt uz to pašu puspeniju, ka tevi ir aizkavējis kāds jautājums.
- Kāpēc mēs vienmēr apstājamies pie pelēkakmeņiem?
- Tradīcija, mīļo zēn! viņš izteiksmīgi atbildēja, izplezdams rokas plašā žestā. Un māņticība. Bet tas jau būtībā ir viens un tas pats. Mēs apstājamies, cerot uz labu veiksmi, un visi bauda neparedzētu brīvdienu. Viņš bridi klusēja. Kādreiz es zināju par tiem dzejoli. Kā tur bija…?
“Kā velkakmens velk tālā sapņu salā,
Kā pelēkakmens senas takas malā,
Kā ceļakmens, kas ceļinieku vada,
Kā stāvakmens uz Fae ceļu rāda,
Uz vietu aicina, ko sauc… sauc…" hm, kaut kas ar -ela…
Tēvs brīdi stāvēja, raudzīdamies neredzamā tālumā un knibinādams apakšlūpu. Beidzot viņš papurināja galvu. Nevaru atcerēties, kā beidzās pēdējā rinda. Ak mūžs, kā man nepatīk dzeja! Kā vispār iespējams atcerēties vārdus, kas nav ielikti mūzikā? Viņš koncentrēdamies sarauca pieri un bez skaņas kustināja lūpas, izrunājot vārdus.
- Kas ir velkakmens? es jautāju.
- Tas ir sens magnētakmeņu nosaukums, paskaidroja māte. Patiesībā tie ir zvaigžņudzelzs gabali, kas pievelk jebkādu citu dzelzi. Es tādu pirms daudziem gadiem redzēju kādā retumu izstādē. Viņa paskatījās uz tēvu, kas joprojām klusi murmināja pie sevis. Mēs redzējām magnētakmeni Peleresīnā, vai ne?
- Hmm…? Ko? Jautājums izrāva tēvu no dziļajām domām. Jā, Peleresīnā. Viņš vēlreiz paplucināja lūpu un sarauca pieri. Atceries šo vienu patiesību, zēn, pat tad, ja tu aizmirstu jebko citu! Dzejnieks ir mūziķis, kurš nespēj dziedāt. Vārdiem ir jāatrod cilvēka prāts, pirms tie spēj skart viņa sirdi, un dažu cilvēku prāti ir tik sīki, ka grūti trāpīt mērķī. Bet mūzika skar sirdi, lai cik niecīgs vai stūrgalvīgs būtu klausītāja prāts.
Māte viegli nosēcās dāmai ne visai piedienīgā stilā. Ak tavu augstprātību! Tu vienkārši kļūsti vecs. Viņa dramatiski nopūtās. Jā, tas tikai sakāpina traģēdiju; nākamais solis ir atmiņas zaudējums. Tēvs saslējās, ar visu stāju un augumu pauzdams sašutumu, bet māte nepievērsa viņam uzmanību un uzrunāja mani: Godīgi sakot, vienīgā tradīcija, kas trupām liek apstāties pie pelēkakmeņiem, ir slinkums. Tam pantiņam vajadzētu skanēt tā:
"Rīts, vakars vai diena,
Ceļojot ratos,
Aiz katra pagrieziena Pēc pelēkakmens es skatos,
Lai nomestu savu Vedamo kravu,
Jo atpūtas prieki Nekad nav lieki."
Acīm tumši ieziboties, tēvs pievirzījās viņai aiz muguras. Vecs? viņš klusi noprasīja un atkal sāka berzēt mātes plecus. Sieviete, es tev pierādīšu, ka tu maldies!
Māte greizi pasmaidīja. Cilvēk, es tev labprāt to ļaušu!
Nolēmu atstāt viņus turpinām šis pārrunas divatā un devos atpakaļ pie Bena ratiem, bet tad aiz manis atskanēja tēva balss: Atceries, gammas izmēģināsim rit pēc pusdienām! Un “Tinbertina” otro cēlienu ari, norunāts?
- Labi! Es metos skriešus.
Kad atgriezos pie Bena vezuma, viņš jau bija izjūdzis Alfu un Betu un berza ēzeļiem sānus. Es sāku gatavot ugunskura vietu: vidū sausas lapas, apkārt tām sīkus, pēc tam arvien lielākus zariņus. Pabeidzis darāmo, pagriezos turp, kur sēdēja Bens.
Labu bridi atkal valdīja klusums. Kad Bens sāka runāt, es gandrīz skaidri redzēju, kā viņš meklē atbilstošus vārdus. Cik daudz tu zini par sava tēva jauno dziesmu?
- Dziesmu par Lanri? es atjautāju. Neko daudz ne'zinu. Tu jau zini, kāds viņš ir! Neviens nedrīkst klausīties, pirms dziesma nav pabeigta. Ari es ne.
- Es nerunāju par pašu dziesmu, Bens teica. Es runāju par stāstu, kas tajā ielikts. Par Lanres stāstu.
Domās pārcilāju vairākus desmitus stāstu, kurus mans tēvs bija savācis pēdējā gada laikā, cenzdamies uztaustīt kopīgos pavedienus.
- Lanre bija princis, es teicu. Vai karalis. Kāds nozīmīgs cilvēks. Viņš gribēja būt varenāks par visiem pasaulē. Varas dēļ viņš pārdeva savu dvēseli, bet tad kaut kas nogāja greizi, un pēc tam, man šķiet, viņš sajuka prātā vai nekad vairs nespēja aizmigt, vai… Redzēju Benu purinām galvu un aprāvos.
- Lanre nepārdeva dvēseli, Bens teica. Tās ir pilnīgas blēņas. Viņš izdvesa tik dziļu nopūtu, ka, šķiet, izpūta no krūtīm pēdējo gaisa drusciņu. Es sāku no nepareizā gala, viņš teica. Lai paliek tava tēva dziesma! Par to parunāsim pēc tam, kad viņš to būs pabeidzis. Ja zināsi Lanres stāstu, tev varbūt radīsies plašāks priekšstats.
Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, Bens mēģināja atsākt aprauto sarunu.
- Iedomājies, ka tavā ziņā ir nesaprātīgs, sešus gadus vecs bērns. Kādu ļaunumu viņš var nodarīt?
Brīdi klusēju, īsti nesaprazdams, kādu atbildi viņš gaida. Vispareizāk droši vien būtu runāt tieši un skaidri. Neko sevišķu.
- Bet, ja viņam būtu divdesmit gadu un viņš joprojām būtu nesaprātīgs, cik bīstams tad viņš varētu būt?
Nolēmu palikt pie tiešām un acīmredzamām atbildēm. Arī vēl ne sevišķi, tomēr bīstamāks nekā iepriekš.
- Un ja tu iedotu viņam zobenu?
Es sāku apjaust Abentija domu un aizvēru acis. Tad viņš varētu nodarīt daudz, daudz vairāk. Es saprotu, Ben. Es patiešām saprotu. Spēks ir noderīgs, un muļķība parasti ir nekaitīga. Bet spēks un muļķība kopā ir bīstami.
- Es neko neteicu par muļķību, Bens izlaboja. Tu esi gudrs. Mēs abi to zinām. Taču tu vari būt ļoti neapdomīgs. Gudrs un neapdomīgs cilvēks ir viena no bīstamākajām parādībām, ko iespējams sastapt. Un vēl ļaunāk ir tas, ka es pats esmu paguvis tev šo to bīstamu iemācīt.
Bens bridi lūkojās manis sagatavotajā ugunskurā, tad pacēla nokritušu lapu, nomurmināja dažus vārdus un noskatījās, kā zariņu un skalu vidū uzzib un pieņemas maza liesmiņa. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Tu vari sevi nonāvēt, rīkodamies, lūk, tikpat vienkārši! Viņš neomulīgi pasmaidīja. Vai meklēdams vēja vārdu.
Bens sāka sacīt vēl kaut ko, tad apklusa un ar plaukstām saberzēja seju. Pēc brīža viņš izdvesa vēl vienu ļoti dziļu nopūtu. Kad viņš atvilka plaukstas, viņa seja izskatījās ļoti nogurusi. Cik tev īsti ir gadu?
- Nākamajā mēnesī būs divpadsmit.
Viņš papurināja galvu. To var viegli aizmirst. Tu neizturies atbilstoši savam vecumam. Bens ar nūju sabikstīja uguni. Es sāku mācīties Universitātē, kad man bija astoņpadsmit, viņš teica. Divdesmit gadu vecumā es vēl nezināju tik daudz, cik tu zini jau tagad. Viņš cieši lūkojās ugunī. Piedod, Kvout! Es šovakar gribu pabūt viens. Man šis tas jāpārdomā.
Es klusēdams pamāju ar galvu. Aizgāju pie viņa ratiem, sameklēju trijkāji, katliņu, ūdeni un tēju. Aiznesu to visu pie Bena un klusi noliku viņam blakus. Viņš joprojām nenovērsa skatienu no uguns, un es devos projām.
Zinādams, ka vecāki vēl kādu laiku mani negaida atpakaļ, devos uz mežu. Ari man vajadzēja šo to pārdomāt. Tas bija mans pienākums pret Benu. Es vēlējos, kaut spētu darīt vairāk.