Pagāja vesela dienkopa, iekams Bens atguva agrāko, ierasto omulību. Taču arī pēc tam mūsu attiecības vairs nebija tādas kā iepriekš. Mēs joprojām bijām tuvi draugi, bet kaut kas mūs šķīra, un es jutu, ka Bens apzināti cenšas turēties savrup.
Mūsu mācību stundās iestājās gandrīz vai sastingums. Bens pārtrauca tikko uzsākto alķīmiju un lika man apmierināties ar ķīmiju. Viņš atteicās mācīt man jebkādu sigaldriju, turklāt ievērojami ierobežoja simpātijas jomu, ļaudams man nodarboties tikai ar to, ko uzskatīja par pilnīgi drošu.
Tāda vilcināšanās mani kaitināja, tomēr es centos savaldīties, jo cerēju: ja pārliecināšu viņu, ka spēju būt atbildīgs un pedantiski piesardzīgs, viņš beigu beigās norims un viss atgriezīsies vecajās vietās. Mēs bijām viena ģimene, un es zināju, ka jebkādas nesaskaņas starp mums galu galā izlīdzināsies. Bija vajadzīgs tikai laiks.
Man nebija ne jausmas, ka mūsu laiks strauji tuvojās beigām.
PIECPADSMITĀ NODAĻA . izklaides un atvadas
PILSĒTU SAUCA Halovfella. Mēs apstājāmies tajā uz dažām dienām, jo tur dzīvoja labs ratu meistars un gandrīz visiem mūsu ratiem bija vajadzīgi kādi pielabojumi vai aprūpe. Kamēr mēs gaidījām, Bens saņēma piedāvājumu, no kura nespēja atteikties.
Viņa bija atraitne, samērā turīga, samērā jauna un manās nepieredzējušajās acis samērā izskatīga. Iemesls it kā bija tāds, ka viņa meklēja skolotāju savam mazgadīgajam dēlam. Tomēr ikviens, kurš redzēja viņus abus kopā pastaigājamies, saprata, kas slēpjas šī stāsta aizsegā.
Viņa bija precējusies ar aldari, bet vīrs pirms diviem gadiem bija noslīcis. Viņa visiem spēkiem pūlējās uzturēt alus darītavu, taču viņai bija pārāk maz vajadzīgo prasmju, lai darbs ietu no rokas…
Kā redzat, veiksmīgāk izlikt Benam cilpu nebūtu pratis neviens, ja kādam ienāktu prātā to mēģināt.
Mūsu plāni mainījās, un trupa uzkavējās Halovfellā vēl vairākas dienas. Mana divpadsmitā dzimšanas diena tika pārbīdīta un apvienota ar Bena atvadīšanās dienu.
Lai īsti saprastu, kā tas notika, jums jāzina, ka pats krāšņākais pasākums ir tas, kurā aktieri rāda priekšnesumus paši savējiem. Labi izklaidētāji cenšas katru izrādi padarīt par īpašu notikumu, tomēr jums jāatceras, ka priekšnesumu, ko viņi rāda jums, viņi ir rādījuši daudziem skatītāju simtiem. Pat visaizrautīgākajiem aktieriem gadās pa bālai izrādei it sevišķi tad, ja viņi zina, ka tāpēc nebūs īpaši jācieš.
Mazpilsētiņas un lauku viesnīcas neprata atšķirt labu izrādi no sliktas. Aktieri, kas spēlēja cits citam līdzās, to prata.
Tad nu padomājiet: kā lai izklaidē cilvēkus, kuri tūkstoš reižu ir redzējuši jūsu uzstāšanos? Jāatmet vecie triki. Jāizmēģina daži jauni. Jācer uz vislabāko. Un, protams, grandiozas izgāšanās ir tikpat izklaidējošas kā spožas veiksmes.
Šo vakaru es atceros kā brīnišķu siltu emociju saplūsmi, ko iekrāsoja rūgtena smeldze. Skanēja vijoles, lautas un bungas, ikviens spēlēja, dejoja un dziedāja no visas sirds. Uzdrošinos teikt, ka mēs pārspējām jebkādas feju dzīres, ko varat iztēloties.
Es saņēmu dāvanas. Trips man pasniedza pie jostas nēsājamu nazi ar ādas spalu, apgalvodams, ka ikvienam zēnam vajadzīgs kaut kas tāds, ar ko viņš var sevi ievainot. Šandi man uzlika plecos jauku, pašas darinātu apmetni ar daudzām mazām kabatiņām, kurās glabājami zēnu dārgumi. Vecāki uzdāvināja man lautu, skaistu instrumentu no gluda, tumša koka. Man, protams, vajadzēja nospēlēt kādu dziesmu, un Bens dziedāja man līdzi. Es mazliet kļūdījos, jo vēl nebiju iepazinis instrumenta stīgas, un Bens pāris reižu nomaldījās greizi, meklēdams pareizo noti, tomēr priekšnesums izdevās itin jauks.
Bens atvēra nelielu medalus muciņu, kuru teicās glabājis “tieši šādam gadījumam”. Atceros, tas garšoja tieši tā, kā es jutos, saldi, rūgti un smagi.
Daži no mūsu ļaudīm bija kopīgi sacerējuši “Balādi par Benu, izcilo aldari”. Mans tēvs nodeklamēja to tik nopietni, it kā runa būtu par Modegas karalisko ciltskoku, un pats spēlēja pavadījumu uz pusarfas. Visi smējās, vēderus turēdami, un Bens smējās aizrautīgāk par jebkuru citu.
Kādā vakara brīdī māte uzvilka mani kājās un aizrāva virpuļojošā dejā. Viņas smiekli skanēja kā mūzika vēja šūpās. Viņas mati un svārki plīvoja man apkārt. No viņas plūda tīkami mierinoša smarža, kāda piemīt tikai mātēm. Šī smarža un viņas smejošais, ašais skūpsts labāk dziedināja manu trulo sāpi par Bena aiziešanu nekā visa vakara līksmība kopā.
Šandi piedāvājās nodejot Benam īpašu deju, bet tikai tad, ja Bens nākšot to noskatīties viņas teltī. Nekad agrāk nebiju redzējis Benu sarkstam, bet tas viņam izdevās nevainojami. Viņš brīdi vilcinājās, tad atteicās, un tas viņam acīmredzami nācās tikpat grūti kā izraut sev sirdi no krūtīm. Šandi protestēja, pievilcīgi uzmeta lūpu un stāstīja, ka esot ilgi to mācījusies. Beidzot viņa vilkšus ievilka Benu teltī, un visa trupa pavadīja viņu pazušanu ar skaļām gavilēm.
Trips un Terens uzstājās ar zobenu cīņas priekšnesumu, kas bija pa daļai aizraujošs ieroču mākslas demonstrējums, pa daļai dramatisks monologs (Terena izpildījumā) un pa daļai bufonāde, ko Trips noteikti izdomāja turpat uz vietas. Viņu skatuve bija visa nometnes teritorija. Cīņas gaitā Trips pamanījās salauzt savu zobenu, paslēpties zem kādas dāmas svārkiem, ieroča vietā vēzēt desas līkumu un izpildīt tik fantastiskus akrobātikas numurus, ka tīrā brīnuma pēc izkļuva sveikā bez nopietniem ievainojumiem. Tiesa, viņš pārplēsa bikšu aizmuguri.
Dakss bija iecerējis krāšņu ugunsrijēja priekšnesumu, kura laikā aizdedzināja pats sevi, un mums vajadzēja apliet viņu ar ūdeni. Viņš tika cauri ar apsvilušu bārdu un mazliet iedragātu lepnumu. Viņu ātri izdziedēja Bena laipnā palīdzība, kauss medalus un atgādinājums, ka ne katram lemts visu mūžu lepoties ar uzacīm.
Mani vecāki nodziedāja “Balādi par seru Savjenu Traljardu”. Tāpat kā lielāko daļu izcilo dziesmu, “Seru Savjenu” ir sacerējis Iljens, un visi to uzskatīja par viņa mūža augstāko sasniegumu.
Tā ir skaista dziesma un jo skaistāka man šķita tāpēc, ka agrāk tikai nedaudzas reizes biju dzirdējis tēvu izpildām to visu no sākuma līdz beigām. Tā ir traki sarežģīta, un tēvs, šķiet, bija vienīgais mūsu trupā, kas spēja to nevainojami nodziedāt. Zināju, ka ari viņam tas nenākas viegli, kaut gan viņš prata to neizrādīt. Māte pievienojās tēvam, klusināti un ritmiski dziedādama otro balsi. Kad viņi ievilka elpu, pierimstam šķita pat ugunskura liesmas. Mana sirds te cēlās spārnos, te laidās lejup. Es aizgrābtībā raudāju, vienlīdz saviļņots gan par abu balsu izcilo kopskaņu, gan par traģisko dziesmas stāstu.
Jā, dziesmas beigās es raudāju. Raudāju toreiz un arī pēc tam, dzirdot šo dziesmu, esmu raudājis katru reizi. Pat tad, kad klausos šī stāsta lasījumu, man acīs kāpj asaras. Manuprāt, cilvēks, kuru šī dziesma neaizkustina, ir būtne bez cilvēka dvēseles.
Dziesmas beigās brīdi valdīja klusums, kamēr klausītāji susināja acis un slaucīja degunus. Kad visi bija daudzmaz atguvušies, kāds iesaucās: Lanri! Lanri!
Saucienu pārtvēra vairāki citi. Jā, par Lanri!
Tēvs greizi pasmaidīja un papurināja galvu. Viņš nekad neizpildīja atsevišķu dziesmas daļu, iekams gatava nebija visa dziesma.
- Dziedi, Arliden! iesaucās Sandi. Gana ilgi esi to brūvējis! Lej bļodā un dalies!
Joprojām smaidīdams, tēvs vēlreiz papurināja galvu. Tā vēl nav gatava. Viņš noliecās un rūpīgi ielika lautu atpakaļ futrālī.