- Dod mums vismaz kādu priekšstatu, Arliden! Šoreiz tas bija Terens.
- Jā, Bena dēļ! Nav godīgi, ka viņš visu šo laiku tikai dzirdējis tevi dungojam un beigās paliek bešā…
- … interesanti, ko jūs ar sievu tur ratos vienmēr darāt, ja vēl nav…
- Dziedi!
- Par Lanri!
Tripa vadībā visa trupa kļuva par dziedoši kliedzošu pūli. Tēvs izturēja to gandrīz veselu minūti, tad noliecās un atkal izņēma lautu no futrāļa. Visi iegavilējās.
Līdzko viņš izslējās taisni, pūlis apklusa. Tēvs uzskaņoja pāris stīgu, kaut gan bija spēlējis tikai pirms īsa brīža. Izlocījis pirkstus, viņš nospēlēja dažas klusas izmēģinājuma skaņas un uzsāka melodiju tik maigi un nemanāmi, ka es attapos klausāmies tajā, pirms tā bija īsti sākusies. Tad līdzi mūzikas kāpumam un kritumam atskanēja tēva balss.
“Nu kļūsiet un aizturiet elpu, jo es jums dziedāšu dziesmu No slēptām atmiņu dzīlēm, no sensenas pagājības,
Par kādu, kurš pārspējis laiku. Par lepno un vareno Lanri,
Par viņu, kam dzelzs bija roka un tērauda griba,
Par viņu, kas karoja, krita un atkal cēlās,
Un, vēlreiz kritis, nonāca ēnas gūstā,
Uz mūžu mūžiem paliekot aizzemes varā.
Par viņu stiprāka bija vien mīlestība Pret dzimto zemi, kas pazuda postošā karā,
Un savu sievieti Līru, kura ar elpu un vārdiem Spēja atpakaļ izvest viņu caur nāves vārtiem."
Tēvs ievilka elpu un apklusa, neaizvēris muti, it kā grasītos turpināt. Tad viņa sejā parādījās plats, gluži vai velnišķs smīns, un viņš noliecās, lai noliktu lautu atpakaļ drošajā vietā. Atskanēja daudzbalsīgs sauciens un pārmetumi, taču visi saprata: viņiem ir ļoti laimējies, ka varējuši noklausīties kaut vai šo mazumiņu. Kāds uzsāka deju dziesmu, un protesti pamazām apklusa.
Mani vecāki dejoja kopā, un māte balstīja galvu pret tēva krūtīm. Abi bija aizvēruši acis. Viņus šķita ieskāvis dziļš, tīkams miers. Ja esat atraduši kādu, ko varat turēt skavās, aizverot acis pret ārpasauli, tad jums ir ļoti laimējies. Pat tad, ja šis brīdis ilgst tikai vienu minūti vai vienu dienu. Es joprojām redzu viņus maigi šūpojamies mūzikas ritmā, un vēl tagad, pēc visiem ilgajiem gadiem, mīlestība manā uztverē ir šis atmiņu tēls.
Vēlāk Bens dejoja ar manu māti, un viņa soļi bija pārliecināti un izteiksmīgi. Mani pārsteidza atskārsme, ka viņi kopā izskatās neparasti skaisti. Bens vecs, sirms un korpulents, rievām izvagotu seju un apsvilušām uzacīm. Māte slaida, dzīvības pilna, dzirkstoša, gaišu, ugunskura apmirdzētu seju. Kontrasts katru no viņiem darīja vēl skaistāku. Manī sāpīgi smeldza apziņa, ka es viņus varbūt nekad vairs neredzēšu kopā.
Austrumu pusē pamale sāka sārtoties. Visi sanāca kopā, lai pēdējo reizi atvadītos no Bena.
Es neatceros, ko sacīju viņam pirms šķiršanās. Zinu, ka tie bija nožēlojami neatbilstoši vārdi, taču viņš saprata. Viņš lika man apsolīt, ka es neiekulšos nekādās likstās, neapdomīgi eksperimentējot ar to, ko viņš man iemācījis.
Bens noliecās un apskāva mani, tad pabužināja man matus. Es pat neņēmu to ļaunā. Lai kaut cik atdarītu, mēģināju izlīdzināt viņa uzacis; man vienmēr bija gribējies to pamēģināt.
Pārsteigums viņa sejā bija aizkustinošs un iespaidīgs. Bens mani vēlreiz cieši apskāva. Tad viņš atkāpās.
Mani vecāki apsolīja atkal atvest trupu uz pilsētiņu, ja gadītos ceļot cauri šim apvidum. Visi trupas dalībnieki apgalvoja, ka steigšoties šurp bez mudināšanas. Bet, kaut gan biju vēl ļoti jauns, es zināju patiesību. Paies ilgs laiks, pirms es atkal redzēšu Benu. Paies daudzi gadi.
Neatceros, kā nākamajā rītā devāmies projām, bet atceros, ka mēģināju aizmigt un jutos bezgala vientuļš. Mana vienīgā līdzgaitniece bija trula, rūgteni salda dvēseles sāpe.
Vēlāk pēcpusdienā pamodies, ieraudzīju sev blakus guļam sainīti. Tas bija ietīts maisaudumā, pārsiets ar auklu, un virspusē tam bija piestiprināts košs papīra gabals ar manu vārdu. Tas plīvoja vējā kā mazs karodziņš.
Attinis sainīti, es pazinu tajā ielikto sējumu. Tā bija “Retorika un loģika”, grāmata, ko Bens bija izmantojis, mācīdams man argumentāciju.
Viņa nelielajā bibliotēkā, kas sastāvēja no divpadsmit grāmatām, šī bija vienīgā, kuru es nebiju izlasījis no vāka līdz vākam. Es to necietu.
Atvēru grāmatu un priekšlapā ieraudzīju ierakstu:
“Kvout!
Turies Universitātē godam! Dod man iespēju lepoties.
Atceries sava tēva dziesmu. Sargies no neprāta.
Tavs draugs
Abentijs.”
Mēs ar Benu nekad nebijām runājuši par to, ka es varētu mācīties Universitātē. Es, protams, sapņoju kādu dienu tur iestāties. Taču tie bija sapņi, kurus es vecākiem neuzticēju. Doties uz Universitāti nozīmētu atstāt vecākus, trupu, visus un visu, ko es līdz šim biju pazinis.
Atklāti runājot, tāda doma mani ļoti biedēja. Kā tas būtu apmesties vienā vietā nevis uz vakaru vai atsevišķu dienkopu, bet uz daudziem mēnešiem? Varbūt pat uz gadiem? Vairs nepiedalīties izrādēs? Nemest kūleņus kopā ar Tripu un nespēlēt jauno, izlutināto augstmaņa dēlu lugā “Trīs peniji par vēlēšanos”? Vairs neceļot apjumtos ratos? Nedziedāt kopā ar citiem?
Es nekad par to nebiju runājis, bet Bens droši vien bija uzminējis. Vēlreiz izlasīju viņa ierakstu, kādu laiku paraudāju un apsolīju viņam darīt, ko spēšu.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA . cerības
NĀKAMAJOS MĒNEŠOS mani vecāki visiem spēkiem centās aizlāpīt Bena prombūtnes izrauto caurumu, ar citu trupas dalībnieku palīdzību saturīgi piepildīt manu dienu un gaisināt manu sērīgo noskaņojumu.
Redziet, ceļojošu aktieru trupā cilvēka vecumam nav nozīmes. Ja jums ir pa spēkam seglot zirgus, jūs seglojat zirgus. Ja jums ir pietiekami veiklas rokas, jūs žonglējat. Ja jums ir gludi skūta seja un augums ļauj uzvilkt kleitu, jūs spēlējat lēdiju Reitilu “Cūkganā un lakstīgalā”. Parasti viss notika tieši tik vienkārši.
Tā nu Trips iemācīja man jautrus trikus un kūleņu mešanu. Šandi iepazīstināja mani ar galma dejām, kas aptvēra pusduci zemju. Terens samēroja mani ar sava zobena spalu un secināja, ka esmu izaudzis pietiekami garš, lai sāktu apgūt ieroču mākslas pamatus. Nepietiekami garš, lai patiešām cīnītos, viņš atgādināja. Bet pietiekami garš, lai varētu tēlot cīņu uz skatuves.
Šajā gada laikā ceļi bija labi, tāpēc mūsu brauciens uz ziemeļiem cauri Kopvalstībai ritēja ļoti veiksmīgi: mēs nobraucām piecpadsmit līdz divdesmit jūdžu dienā, lūkodamies pēc jaunām pilsētām, kurās sniegt priekšnesumus. Kopš Bens bija projām, es biežāk sēdēju ratos kopā ar tēvu, un viņš sāka mani nopietni apmācīt skatuves darbam.
Protams, es daudz biju jau apguvis pats. Tomēr manas zināšanas bija haotiski sagrābstītas un nejaušas. Tēvs sistemātiski izklāstīja man aktiermākslas tehniskos aspektus. Es uzzināju, kā sīkas nianses balsī vai pozā var radīt lempīga, viltīga vai aprobežota cilvēka iespaidu.
Visbeidzot māte sāka man mācīt, kā jāuzvedas izsmalcinātā sabiedrībā. Šo to es biju apguvis mūsu retajās tikšanās reizēs ar baronu Greifallovu, tāpēc domāju, ka esmu jau pietiekami izskolojies, un neredzēju vajadzību mācīties dažādos uzrunu veidus, galda manieres un sarežģītos hierarhijas sazarojumus, kas saistīti ar augstmaņu sabiedrisko stāvokli. Tieši tā es galu galā pateicu mātei.
- Kāda tam nozīme, vai Modegas vikonta stāvoklis ir augstāks par vintasiešu sparateina stāvokli? es protestēju. Un kuram rūp, vai viņu uzrunā “jūsu gaišība” vai “milord”?