- Viņiem tas rūp, māte pārliecināti atbildēja. Ja gribi sniegt viņiem priekšnesumu, tev jāprot izturēties ar cieņu un nebāzt elkoņus zupā.
- Tēvs nelauza galvu par to, kura dakšiņa jālieto un kurš kuro sabiedrībā pārtrumpo, es noburkšķēju.
Māte sarauca pieri, un viņas acis samiedzās šaurāk.
- Kurš kuru, es pikti izlaboju.
- Tavs tēvs zina vairāk nekā izrāda, māte teica. Un tam, ko nezina, liek pretī savu neatvairāmo pievilcību. Tieši tā viņš tiek uz priekšu. Viņa saņēma manu zodu un pavērsa manu seju augšup pret sevi. Viņas acis bija zaļas, un zīlītes ieskāva zelta loks. Vai tu gribi tikai tikt uz priekšu? Vai tomēr gribi dot man iemeslu lepoties ar tevi?
Tam bija tikai viena atbilde. Līdzko biju apņēmies mācīties, es to gluži vienkārši uztvēru kā jaunu tēlošanas veidu. Kā jaunu scenāriju. Māte sacerēja pantiņus, kas palīdzēja iegaumēt etiķetes bezjēdzīgākās nianses. Un abi kopā mēs sacerējām divdomīgu dziesmiņu ar nosaukumu “Pontifika vieta vienmēr ir zem karalienes”. Veselu mēnesi mēs par to smējāmies, un māte man stingri aizliedza dziedāt to tēvam, jo viņš kādu dienu varētu nospēlēt to neatbilstošas publikas priekšā un ieraut mūs visus nopietnās nepatikšanās.
- Koks! Ratu virknei pārskrēja tikko saklausāms sauciens. Pamatīgs ozols!
Mans tēvs pārtrauca pusē monologu, ko bija man deklamējis, un izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Tātad skaidrs, ka šodien mēs tālāk netiksim, viņš norūca un paskatījās debesīs.
- Vai mēs stājamies? no kulbas iekšienes atskanēja mātes balss.
- Pāri ceļam atkal guļ koks, es paskaidroju.
- Nē, nudien! tēvs izmeta, virzīdams ratus uz ceļa brīvo malu.
- Vai šis ir karaļa ceļš vai nav? Varētu domāt, ka mēs šeit esam vienīgie braucēji! Cik sen bija šī vētra? Pirms divām dienkopām?
- Tik sen ne, es teicu. Pirms sešpadsmit dienām.
- Un koki joprojām nosprosto ceļu! Šķiet, vajadzēs sūtīt konsulātam rēķinu par katru koku, ko mums vajadzējis sazāģēt un novilkt no ceļa. Tagad mēs par trim stundām atpaliksim no iecerētā plāna! Viņš izlēca no ratiem, līdzko tie bija apstājušies.
- Man tas šķiet gluži jauki, sacīja māte, tuvodamās mums no ratu aizmugures. Tas dod mums iespēju nobaudīt kaut ko karstu. Viņa izteiksmīgi paskatījās uz tēvu. Nemaz nav patīkami, ja ilgāku laiku dienas beigās jāiztiek ar to, ko var iekost uz ātru roku. Cilvēkam vajadzīgs vairāk.
Tēva piktums šķita manāmi pierimstam. Tā jau nu ir, viņš noteica.
- Mīlulīt? māte uzrunāja mani. Kā tev šķiet, vai tu varētu sameklēt man kādu sauju savvaļas salvijas?
- Es nezinu, vai tā te aug, es atbildēju, ielikdams balsī pienācīgu tiesu nenoteiktības.
- Bet paskatīties jau var, viņa saprātīgi sacīja, tad ar acs kaktiņu paskatījās uz tēvu. Ja tev izdodas atrast daudz, nes šurp kaut vai veselu klēpi. Izkaltēsim un lietosim to vēlāk.
Kā parasti, galvenais nebija tas, vai meklēto izdosies atrast vai
ne.
Es biju paradis vakaros aizklīst projām no trupas. Kamēr vecāki gādāja par vakariņām, man parasti bija jāveic kāds uzdevums. Taču tas bija tikai iegansts, lai mēs katrs varētu pabūt savrup. Ceļotāju dzīvē nav daudz privātu brīžu, un viņiem tie bija vajadzīgi ne mazāk kā man. Tāpēc vecāki nekad neiebilda, ja es kavējos veselu stundu, lai savāktu vienu malkas klēpi. Un, ja līdz manai pārnākšanai viņi vēl nebija tikuši līdz vakariņām, tas taču bija gluži saprotami, vai ne?
Ceru, ka viņi labi aizvadīja šīs dažas pēdējās stundas. Ceru, ka viņi neizšķieda tās sīkos, mehāniskos darbos ugunskura iekuršanā vai dārzeņu griešanā vakara maltītei. Ceru, ka viņi kopā dziedāja; tas notika bieži. Ceru, ka viņi iekāpa atpakaļ ratos un ļāvās viens otra skaujām. Ceru, ka pēc tam viņi gulēja blakus un klusi sarunājās par maznozīmīgām lietām. Ceru, ka viņi bija kopā un veltīja viens otram mīlestību līdz pat brīdim, kad pienāca beigas.
Tās ir niecīgas cerības, un patiesībā tām nav nekādas nozīmes. Viņi tik un tā ir miruši.
Un tomēr es ceru.
Nerunāsim par laiku, ko es tovakar vienatnē pavadīju mežā, kavēdamies rotaļās, kādas bērni mēdz izgudrot saviem vaļas brīžiem. Tās bija pēdējās bezrūpīgās stundas manā dzīvē. Mani pēdējie bērnības brīži.
Nerunāsim par manu atgriešanos nometnē īsi pirms saules rieta. Par to, kā visapkārt gulēja nedzīvi ķermeņi, atgādinot salauztas lelles. Par asiņu un degošu matu smaku. Par to, kā piepešā trieciena un izbīļa apdullumā es bezmērķīgi klīdu apkārt, pārlieku satricināts, lai izjustu īstas šausmas.
Vislabprātāk es par šo vakaru nestāstītu jums vispār neko. Es aiztaupītu jums šo smagumu, ja vien tajā neslēptos kāds kopējam stāstam vajadzīgs apstāklis. Ļoti svarīgs apstāklis. Šim stāstam tas ir kā eņģes durvīm, kuras jāatver, lai dotos tālāk. Dažā ziņā var teikt, ka stāsts sākas tieši šeit.
Tāpēc pārkāpsim šo slieksni pēc iespējas drīzāk.
Rāmajā vakara gaisā vietvietām kavējās dūmu grīstes. Valdīja klusums, it kā visi trupas dalībnieki censtos kaut ko saklausīt. It kā tie visi būtu aizturējuši elpu. Viegla vēja pūsma iečabējās koku zaros, un man pretī kā zems mākonis peldēja dūmu vērpete. Es izgāju no meža un cauri dūmiem tuvojos nometnei.
Izkļuvis no dūmu mākoņa, es izberzēju sūrstošās acis. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Tripa telts guļ pa pusei sabrukusi un kūpēdama gruzd viņa ugunskurā. Apstrādātais audekls dega nevienmērīgi, un sīvie, pelēkie dūmi vakara klusumā vijās netālu no zemes.
Redzēju Terenu guļam blakus ratiem ar salauztu zobenu rokā. Zaļi pelēkais apģērbs, ko viņš parasti valkāja, bija slapjš un sarkans no asinīm. Viena kāja viņam bija nedabiski izliekta, un cauri ādai spiedās salauztais kauls, kas izskatījās ļoti, ļoti balts.
Es stāvēju, nespēdams novērst skatienu no Terena, no pelēkā krekla, no sarkanajām asinīm un baltā kaula. Skatījos uz to kā uz mācību grāmatas attēlu, ko man jācenšas saprast. Viss mans ķermenis kļuva truls un nejutīgs. Domas šķita stiegam un grimstam kaut kādā bezveida sīrupā.
Kāds sīks racionāls stars manī aptvēra, ka esmu dziļā šokā. Tas man atgādināja šo faktu vēl un vēlreiz. Liku lietā visas Bena iemācītās prasmes, lai nepievērstu tam uzmanību. Es negribēju domāt par to, ko redzu. Negribēju zināt, kas šeit noticis. Negribēju zināt, ko tas viss nozīmē.
Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, līdz manu redzeslauku aizmigloja dūmu vērpete. Apdullis apsēdos pie tuvākā ugunskura.
Tas bija Šandi ugunskurs, un virs tā vārījās katliņš ar kartupeļiem, dīvaini pazīstams baisā jucekļa vidū.
Es pievērsu visu uzmanību katliņam. Tas bija kaut kas normāls. Pabakstīju tā saturu ar nūju un redzēju, ka kartupeļi ir izvārījušies. Tas bija normāli. Nocēlu katliņu no uguns un noliku to blakus Šandi nekustīgajam augumam. Viņas drēbes bija saplēstas driskās. Mēģināju atglaust matus no viņas sejas, un mana plauksta kļuva lipīga no asinīm. Nedzīvajās, tukšajās acīs atspoguļojās ugunskura gaisma.
Stāvēju un bezmērķīgi raudzījos apkārt. Tagad Tripa telti bija pilnībā ieskāvušas liesmas, un viens Šandi ratu ritenis balstījās Mariona ugunskurā. Visas liesmas dega ar zilu nokrāsu, darīdamas ainavu mistisku un nereālu.
Izdzirdēju balsis. Slepus paskatījies gar Šandi kulbas malu, ieraudzīju vairākus nepazīstamus vīriešus un sievietes, kas sēdēja ap ugunskuru. Ap manu vecāku ugunskuru. Jutu, ka mani pārņem reibonis, un pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa. Kad es to satvēru, riteņa dzelzs stīpa man plaukstā sadrupa čaganās rūsas plēksnēs. Atrāvu roku atpakaļ, bet nākamajā bridi ritenis iečīkstējās un atskanēja skaļš kraksts. Tikko biju paguvis atkāpties soli atpakaļ, kad rati sabruka un sašķīda, it kā koks būtu satrunējis kā vecs celms.