Tagad es stāvēju pretī vecāku ugunskuram, visiem labi redzams. Viens no vīriem atmuguriski aizkūleņoja atpakaļ, tad uzslējās kājās un izrāva zobenu. Viņa kustība bija veikla un nepiespiesta un atgādināja dzīvsudraba lodītes ritējumu no trauka uz galda virsmas. Vīrieša seja bija saspringta, bet augums atbrīvots, it kā viņš nupat būtu piecēlies un izstaipījies.
Viņa zobens bija bāls un elegants. Kad vīrietis to sakustināja, tas šķēla gaisu ar tādu kā plīstošu skaņu. Tā man atsauca atmiņā sprakstus ziemas aukstākajās dienās, kad kļūst sāpīgi elpot un apkārt valda dziļš klusums.
Svešais stāvēja pārdesmit pēdu attālumā no manis, bet saulrieta dziestošajā gaismā es viņu redzēju pavisam skaidri. Atceros viņu tikpat labi kā savu māti, brīžiem pat vēl labāk. Viņa seja bija šaura, asiem vaibstiem, un tai piemita kaut kas no porcelāna izsmalcinātā skaistuma. Mati viņam sniedzās līdz pleciem, un vaļīgās cirtas, kas ieskāva seju, bija sarmas krāsā. Vīrieša ārienei piemita ziemas bālums. Viņā viss bija salts, ass un balts.
Viss, izņemot acis. Tās bija melnas kā kazai, un tām nebija varavīksneņu. Šis acis bija līdzīgas viņa zobenam, un ne vienā, ne otrā neatspoguļojās ugunskura gaisma vai rietošās saules stari.
Mani ieraudzījis, vīrietis atslāba. Viņš nolaida zobenu un pasmaidīja, atsegdams lieliskus, baltus zobus. Tāda izteiksme varētu būt rēga sejā. Trulajam apjukumam, kurā biju ietinies kā biezā, sargājošā segā, cauri izdūrās sajūtu adata. Neredzamas rokas iesniedzās dziļi man krūtis un cieši tās saspieda. Iespējams, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad izjutu patiesas bailes.
Plikgalvains vīrietis ar sirmu bārdu, sēdēdams pie ugunskura, klukstoši iesmējās. Izskatās, ka mums ir izsprucis mazs trusēns. Uzmanies, Ogle, viņam var būt asi zobi!
Par Ogli nosauktais vīrietis iebāza zobenu makstī ar troksni, kas atgādināja koka krakstu zem ledus smaguma. Nepievirzījies tuvāk, viņš pietupās. Kustība man atkal atgādināja dzīvsudraba ritēšanu. Tagad viņa ogļmelnās acis bija vienā augstumā ar manējām, un aiz to matētās virskārtas iezibējās kaut kas līdzīgs bažām. Kā tevi sauc, puika?
Es stāvēju mēms un nekustīgs, sastindzis kā piepeši izbiedēts briedēns.
Ogle nopūtās un īsu bridi pievērsa skatienu zemei. Kad viņš atkal paskatījās uz mani, es redzēju no iekritušiem redzokļiem raugāmies pretī žēlumu.
- Jaunais cilvēk, viņš teica, kur ir tavi vecāki? Brīdi raudzījies manī, viņš pār plecu pameta skatienu atpakaļ uz ugunskuru, kur sēdēja pārējie.
- Vai kāds zina, kur ir viņa vecāki?
Dažās sejās parādījās cieti, bezjūtīgi smaidi, it kā viņi priecātos par veiksmīgu joku. Pāris svešinieku skaļi iesmējās. Ogle pagriezās atpakaļ pret mani, un žēlums pazuda no viņa sejas kā saplīsusi maska, atstājot tikai rēga smaidu.
- Vai šis ir tavu vecāku ugunskurs? viņš jautāja ar baisu labpatiku balsī.
Es truli pamāju ar galvu.
Viņa smaids lēni izdzisa. Acis bez jebkādas izteiksmes lūkojās dziļi mani. Viņa balss bija klusa, salta un skarba. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas, viņš teica.
- Ogle, no ugunskura puses atskanēja vēsa balss.
Vīrieša ogļmelnās acis aizkaitināti savilkās. Kas ir? viņš iešņācās.
- Tu tuvojies manai nelabvēlībai. Šis puika neko nav izdarījis. Ietin viņu mīkstajā, nesāpīgajā miega segā. Pēdējos vārdus izrunājot, vēsā balss mazliet aizķērās, it kā tie padotos grūtāk.
Šī balss piederēja vīrietim, kurš sēdēja attālāk no ugunskura un pārējiem svešiniekiem, ietinies ēnā. Kaut gan debesis joprojām mirdzēja saulrieta gaismā un nekas viņu nešķīra no ugunskura spožuma, ēna ieskāva sēdētāju kā bieza eļļas kārta. Zilganās liesmas sprikstēja un dejoja, siltuma un dzīvības pilnas, bet neviena gaismas dzirksts netika viņam tuvumā. Visbiezākā ēna apņēma vīrieša galvu. Neskaidri saskatīju apmetni ar kapuci, kādus reizēm valkā priesteri, taču ēnas zem kapuces bija tik tumšas kā akas melnums nakts vidū.
Ogle uzmeta ēnā tītajam vīrietim īsu skatienu un atkal aizgriezās.
- Tev ir okšķera acis, Haliaks, viņš izmeta.
- Un šķiet, ka tu aizmirsti mūsu mērķi, tumšais vīrietis teica, un vēsā balss kļuva skarbāka. Vai varbūt tavs mērķis atšķiras no manējā? Pēdējie vārdi izskanēja lēni un uzsvērti, it kā paustu īpašu nozīmi.
Ogles augstprātība acumirkli pazuda kā ūdens, izliets no spaiņa.
- Nē, viņš atbildēja, atkal pagriezdamies pret ugunskuru. Nē, protams, ne!
- Tas ir labi. Man ļoti nepatīk doma, ka mūsu ilgstošā pazīšanās varētu tuvoties beigām.
- Man tāpat.
-Atsauc man atmiņā mūsu attiecības, Ogle, ēnā tītais vīrietis teica, un cauri pacietīgajam tonim jautās durstīgs dusmu dzelonis.
- Es… Es esmu tavā kalpībā… Ogle samierinoši pacēla rokas.
- Tu esi ierocis manās rokās, ēnainais vīrietis viņu rāmi pārtrauca.
- Nekas vairāk.
Ogles sejā iezibējās tikko jaušams izaicinājums. Viņš bridi klusēja.
- Es ne…
Klusā balss bija cieta kā Ramstona tērauda stienis. Ferula.
Ogles graciozais dzīvsudraba spraigums bija pazudis. Viņš sagrīļojās, un viņa augums pēkšņi šķita sastindzis sāpēs.
- Tu esi ierocis manās rokās, vēsā balss atkārtoja. Pasaki to!
Ogles žoklis bridi niknumā saspringa, bet tad viņš sarāvās un iekliedzās drīzāk kā ievainots zvērs, nevis kā cilvēks. Es esmu ierocis tavās rokās, viņš izdvesa.
- Lord Haliaks.
- Es esmu ierocis tavās rokās, lord Haliaks, Ogle izlaboja teikto un drebēdams noslīga ceļos.
- Kurš zina tava vārda iekšējos līkločus, Ogle? Tas izskanēja lēni pacietīgā balsi, it kā skolotājs skaitītu audzēknim aizmirstas mācībstundas vielu.
Ogle drebošām rokām aptvēra pats savu augumu un sakņupa, aizvēris acis. Tu, lord Haliaks.
- Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem? No visa, kas šajā pasaulē spēj tevi ievainot? Haliakss rāmi un pieklājīgi jautāja, it kā viņu patiešām interesētu gaidāmā atbilde.
- Tu, lord Haliaks! Ogles balss bija tikko dzirdama sāpju šķemba.
- Un kura mērķim tu kalpo?
- Tavam mērķim, lord Haliaks, vārdi izlauzās no aizžņaugtas rīkles. Tavam. Nekam citam. Sasprindzinājums gaisā izzuda, un Ogles augums pēkšņi ļengani saļima. Viņš krita uz priekšu, atsizdamies pret savām plaukstām, un no sejas viņam pilēja sviedri, sizdamies pret zemi kā lietus lāses. Baltie mati ļengani karājās ap viņa seju. Paldies, valdniek! viņš dziļā bijībā izdvesa. Es nekad vairs neaizmirsīšos!
- Aizmirsīsies. Tev pārāk labi patīk īstenot savas sīkās nežēlības. Tas patīk jums visiem. Haliaksa kapuces aizēnotā seja sašūpojās augšup un lejup, pēc kārtas pievēršoties visiem ap ugunskuru sēdošajiem cilvēkiem. Tie neveikli sakustējās. Jūs klīstat sānceļos, ļaudamies saviem untumiem. Daži no jums šķiet aizmirsuši to, ko mēs īstenībā meklējam, ko mēs vēlamies sasniegt. Svešinieku pulciņš neomulīgi sagrozījās.
Kapuce atkal pagriezās pret Ogli. Bet tu vari saņemt manu piedošanu. Ja nebūtu šo mazo atgādinājumu, varbūt arī es pats būtu sācis šo to aizmirst. Viņa pēdējiem vārdiem bija griezīga pieskaņa. Tagad pabeidziet to, kas… Vēsā balss aizklīda tālumā, un ēnainā kapuce lēni pagriezās pret debesīm. Iestājās gaidu pilns klusums.