Cilvēki, kas sēdēja ap ugunskuru, kļuva klusi un nekustīgi, un viņu sejās iegula saspringta izteiksme. Visi vienlaikus atlieca galvu augšup, itin kā lūkodamies pēc viena un tā paša punkta krēslainajās debesīs. It kā cenzdamies notvert kādu nepakļāvīgu smaržu vēja pūsmā.
Manu uzmanību saasināja sajūta, it kā mani kāds cītīgi vērotu. Es jutu gaisā briestam sasprindzinājumu, tik tikko jaušamu pārmaiņu. Pievērsos tai, priecādamies par iespēju piesaistīt uzmanību jebkam citam, priecādamies par visu, kas ļautu man kaut vēl neilgu laiku neko nedomāt.
- Viņi nāk, Haliakss klusi teica. Viņš piecēlās kājās, un ēnas šķita izstrāvojam no viņa kā tumša migla. Ātri! Pie manis!
Pārējie piecēlās no savām vietām ap ugunskuru. Arī Ogle uztrausās kājās un aizstreipuļoja dažus soļus uguns virzienā.
Haliakss izpleta rokas, un ēna, kas viņu ieskāva, atritinājās kā puķe, kam atveras ziedlapas. Tad visi pārējie ar iestudētu vieglumu pagriezās un paspēra soli pretī Haliaksam, ieiedami viņa ēnas lokā. Brīdi, kad pēdas pieskārās zemei, viņu gaita palēninājās, un nesteidzīgi kā vēja pūstas smiltis viņi izgaisa no skatiena. Vienīgi Ogle pameta skatienu atpakaļ, un viņa rēgainajās acis gailēja dusmu dzirkstis.
Un tad viņu vairs nebija.
Neapgrūtināšu jūs ar turpmākajiem notikumiem. Nestāstīšu, kā skrēju no viena līķa pie nākamā, drudžaini meklēdams dzīvības zīmes, kā bija mācījis Bens. Kā bezcerīgi pūlējos izrakt kapu. Kā rakņāju smiltis, līdz pirksti kļuva jēli un asiņaini. Kā atradu savus vecākus…
Tikai pašā nakts melnumā es atradu mūsu ratus. Zirgs pirms nāves bija aizvilcis tos gandrīz simt jardu tālāk pa ceļu. Kulbas iekšiene šķita bezgala parasta, mierīga un sakopta. Līdz sirds dziļumiem satricināts, jutu, ka ratu aizmugure joprojām spēcīgi glabā manu vecāku smaržu.
Es aizdedzināju katru lampu un sveci, ko atradu ratos. Gaisma nedeva mierinājumu, bet tā bija patiesas uguns patiesais zelts, ko neiekrāsoja nekādi zili toņi. Izvilku no mantām futrāli ar tēva lautu. Apgūlos vecāku gultā, paņēmis lautu blakus. Mātes spilvens smaržoja pēc viņas matiem, pēc apskāviena. Nebiju domājis aizmigt, tomēr miegs ņēma virsroku.
Pamodos klepodams, jo visapkārt plīvoja liesmas. Vainīgas, protams, bija sveces. Joprojām apdullis pēc pārdzīvotā, es sametu maisā dažādas mantas. Kustējos lēni un bezmērķīgi un nejutu bailes, izvelkot Bena grāmatu no degošā matrača apakšas. Kādas briesmas man vairs varēja nozīmēt parasta uguns?
Ieliku futrālī tēva lautu. Jutos kā zaglis, taču nespēju iedomāties neko citu, kas man varētu atgādināt par viņiem. Gan tēva, gan mātes rokas bija simtiem un tūkstošiem reižu skārušas instrumenta koku.
Tad es devos projām. Iegāju mežā un soļoju uz priekšu, līdz debess austrumu pamali sāka apmirdzēt ausmas stari. Kad atskanēja pirmās putnu dziesmas, es apstājos un noliku maisu zemē. Izņēmu tēva flautu un cieši piespiedu to sev klāt. Pēc tam sāku to spēlēt.
Man sāpēja pirksti, bet es turpināju spēli. Spēlēju, līdz uz stīgām parādījās asins traipi. Spēlēju, līdz caur koku lapotnēm izspraucās saules stari. Spēlēju, līdz smeldza rokas. Spēlēju, cenzdamies neko neatcerēties, līdz beidzot mani uzvarēja miegs.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA . starpspēle — Rudens
KVOUTS PASTIEPA Hronistam roku, tad sarauktu pieri pagriezās pret savu audzēkni. Beidz tā uz mani skatīties, Bast!
Basts šķita tuvu asarām. Ai, Reši! viņš izdvesa. Man nebija ne jausmas!
Kvouts atmeta ar roku, plaukstas malai skarbi šķeļot gaisu. Tev nebija nekāda iemesla to zināt, Bast, un nav nekāda iemesla tagad piešķirt tam nozīmi.
- Bet, Reši…
Kvouts bargi paskatījās uz savu audzēkni. Kas ir, Bast? Vai man vajadzētu raudāt un plēst matus? Lādēt Tehlu un viņa eņģeļus? Dauzīt sev pa krūtīm? Nē. Tā būtu lēta drāma. Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga. Tavs līdzpārdzīvojums pelna atzinību, tomēr šī ir tikai daļa no stāsta, turklāt nav pati ļaunākā daļa, un es stāstu to ne jau tādēļ, lai diedelētu līdzjūtību.
Atstūmis krēslu no galda, Kvouts piecēlās. Turklāt tas viss notika ļoti sen. Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Laiks dziedē, un tā tālāk.
Viņš enerģiski saberzēja rokas. Tagad es iešu sanest labi daudz malkas, lai mums pietiktu siltuma visai naktij. Ja protu kaut cik paredzēt laika apstākļus, šonakt ir gaidāms sals. Kamēr būšu ārā, varat sagatavot cepšanai pāris maizes klaipu. Un papūlieties saņemties! Es atsakos turpināt stāstu, ja blenzīsiet manī ar valgām teļa acīm.
To pateicis, Kvouts aizgāja aiz bāra letes un no turienes cauri virtuvei devās uz pagalma durvīm.
Ar skarbu kustību Basts saberzēja acis un noskatījās pakaļ savam skolotājam. Kamēr viņš darbojas, tikmēr viss ir labi, Basts klusi sacīja.
- Kā, lūdzu? Hronists mehāniski atjautāja. Viņš neveikli sagrozījās krēslā, it kā gribēdams piecelties, taču nevarēja izdomāt pieklājīgu ieganstu, lai ietu projām.
Basts draudzīgi pasmaidīja; viņa acis atkal bija kļuvušas silti zilas.
- Kad uzzināju, kas tu esi un ka viņš stāstīs savu dzīvesstāstu, tas mani ļoti pacilāja. Viņš pēdējā laikā ir bijis ļoti drūmā noskaņojumā, un nekas viņu nespēja no tā izraut, viņš tikai sēdēja un kavējās savās melnajās domās. Atmiņas par vecajiem labajiem laikiem viņam noteikti palīdzēs… Basts saviebās. Ek, nemāku pateikt! Lai nu kā, es nožēloju to, kas šeit iepriekš notika. Man prātā kaut kas sagāja šķērsām.
- Nn… nē, Hronists stomīdamies steigšus piebilda. Es pats biju… tā bija mana vaina. Es atvainojos!
Basts papurināja galvu. Tu tikai biji pārsteigts un mēģināji mani sasaistīt. Viņa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Tiesa, tas nebija patīkami; sajūta ir tāda, it kā tev spertu pa kājstarpi, bet sāpes izietu pa visu augumu. Sametas nelabi, un zūd spēki, tomēr tās ir tikai sāpes. Tu jau mani pa īstam neievainoji. Basts neveikli sagrozījās. Bet es tevi grasījos ne tikai ievainot. Varēju tevi nogalināt, vēl nepaguvis apdomāties.
Neļaudams neveiklajam klusumam ieilgt, Hronists teica: Laikam vajadzētu piekrist viņam, ka mūs abus bija pārņēmis akls neprāts, un tagad varam to aizmirst. Hronists samocīti pasmaidīja, tomēr smaids, par spīti apstākļiem, nāca no sirds. Vai līgstam mieru? Viņš izstiepa roku.
- Līgstam mieru! Abi vīrieši sarokojās daudz sirsnīgāk, nekā bija to darījuši iepriekš. Kad Basts pastiepa roku pāri galdam, krekla piedurkne atslīdēja atpakaļ, atsedzot košu zilumu, kas pletās ap plaukstas locītavu.
Basts apmulsis atvilka piedurkni atpakaļ. Tas ir no viņa grābiena, puisis aši paskaidroja. Viņš ir stiprāks nekā izskatās. Nepiemini to, citādi viņš jutīsies slikti!
Kvouts izgāja no virtuves un aizvēra durvis. Paskatījies apkārt, viņš pirmajā brīdī jutās pārsteigts, ka ārā valda silta rudens pēcpusdiena, nevis pavasaris un aiz sliekšņa nekuplo mežs no viņa stāsta. Satvēris ķerras rokturus, viņš stūma to uz biezo koku audzi aiz viesnīcas, kritušajām lapām čaukstot zem kājām.
Netālu mežā atradās malkas krājumi ziemai. Augstās, nelīdzenās grēdās starp koku stumbriem slējās ozola un oša pagaļu krāvumi.
Kvouts iemeta ķerrā divus klēpjus malkas, un pagales ar apslāpētu, bungu skaņai līdzīgu dunoņu atsitās pret plakano ķerras dibenu. Tām virsū sagula vēl divi klēpji. Kvouta kustības bija precīzas, seja neizteiksmīga un skatiens pievērsts tālai, neredzamai pasaulei.
Kraudams ķerrā arvien jaunas pagales, viņš pamazām kļuva arvien lēnāks kā mehānisms, kura darbība tuvojas beigām. Beidzot Kvouts pārtrauca darāmo un ilgi stāvēja, nekustīgi sastindzis kā akmens tēls. Tikai pēc tam sabruka viņa ārējais miers. Un, kaut gan tuvumā nebija neviena, kas to redzētu, viņš paslēpa seju plaukstās un ļāvās nedzirdamām raudām, augumam neapturami raustoties smagos, mēmos šņukstos.