ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA . celi uz drošām vietām
VARBŪT PAŠAS izcilākās spējas, kas piešķirtas mūsu prātam, ir spējas cīnīties ar sāpēm. Klasiskā domāšana mums māca, ka prātam ir četras durvis, pa kurām ikviens iziet atkarībā no viņa vajadzības.
Pirmās ir miega durvis. Miegs piedāvā mums patvērumu no pasaules un visām pasaules sāpēm. Miegs pārņem laika ritumu, attālinot mūs no tā, kas sagādājis sāpes. Ievainots cilvēks bieži zaudē samaņu. Tas pats nereti notiek, ja cilvēks saņem satriecošu ziņu. Tādā veidā prāts, iziedams pa pirmajām durvīm, pasargā sevi no sāpēm.
Otrās ir aizmiršanas durvis. Dažas brūces ir pārāk dziļas, lai sadzītu ātri vai sadzītu vispār. Tāpat ari daudzas atmiņas ir tik sāpīgas, ka dziedināšana nespēj palīdzēt. Teiciens “laiks dziedē visas kaites” ir nepatiess. Laiks dziedē lielāko daļu ievainojumu. Pārējie tiek paslēpti aiz otrajām durvīm.
Trešās ir ārprāta durvis. Dažos gadījumos prāts saņem tādu triecienu, ka paslēpjas aptumsumā. Kaut gan šī parādība var likties nevēlama, tai tomēr ir labvēlīgs iespaids. Reizēm realitāte ir vienas vienīgas sāpes un, lai no šīm sāpēm izvairītos, prātam ir jāiziet ārpus realitātes.
Ceturtās ir nāves durvis. Pēdējais glābiņš. Kad esam miruši, mūs nekas vairs nevar sāpināt vismaz tā mums ir apgalvots.
Pēc tam kad mana ģimene bija nogalināta, es aizklīdu dziļi mežā, apgūlos un aizmigu. To prasīja fiziskais ķermenis, un mans prāts izmantoja pirmās durvis, lai pieklusinātu sāpes. Tās apsedza ievainojumu līdz iespējamam dziedināšanas brīdim. Krietna daļa no mana prāta pašaizsardzības nolūkā vienkārši pārstāja darboties vai aizmiga, ja jums tā labāk patīk.
Kamēr mans prāts gulēja miegā, daudzi sāpīgi iepriekšējās dienas tēli izgāja pa otrajām durvīm. Visi ne. Es neaizmirsu notikušo, tomēr atmiņas kļuva neskaidras, it kā es visu redzētu cauri biezas miglas plīvuram. Ja gribētu, es būtu varējis atsaukt atmiņā mirušo sejas vai vīrieti ar melnajām acīm. Bet es negribēju atcerēties. Aizbīdīju šis domas tālā, reti lietotā prāta kaktiņā, lai uz tām krātos putekļu kārta.
Sapni man nerēgojās asinis, stiklainas acis un degošu matu smaka. Es skatīju daudz jaukākas ainas. Un ievainojuma skaudrums palēnām sāka notrulināties…
Es sapņoju, ka staigāju pa mežu kopā ar Laklitu, mežcirtēju, kas bija ceļojis kopā ar mūsu trupu, kad biju vēl gluži sīks puišelis. Viņš klusi gāja cauri pamežam, turpretī es sacēlu tādu troksni kā ievainots vērsis, kas velk apgāztus ratus.
Pēc pailgas un omulīgas savstarpējās klusēšanas es apstājos, lai apskatītu kādu augu. Viņš klusi pienāca man klāt no aizmugures. Bārdainā salvija, viņš teica. To var pazīt, re, pēc šis malas! Pastiepies man garām, viņš viegli pieskārās minētajai lapas daļai. Tā patiešām atgādināja bārdu. Es pamāju ar galvu.
- Un šis ir vītols. Tā mizu var košļāt, lai mazinātu sāpes. Miza bija rūgta un mazliet čirkstēja zobos. Tas ir cemeriņš, neaiztiec lapas! Es paklausīju un neaiztiku. Un re, kur sarkanā krauklene, ogas var droši ēst, kad tās kļuvušas sarkanas, bet nekādā ziņā nedrīkst to darīt, kamēr krāsa mainās no zaļas uz dzeltenu un oranžu.
Skaties, kā jāliek kājas, ja gribi pārvietoties bez trokšņa! Kad mēģināju tā darīt, man sāpēja stilbi. Un, lūk, kā var uzmanīgi pašķirt krūmus, neatstājot nekādas zīmes, ka esi šeit bijis. Re, šādās vietās var atrast sausu kurināmo. Re, kā var patverties no lietus, ja tev nav apmetņa. Un šī ir māllēpe. Ēdama, bet negaršīga. Bet šis ar oranžām ogām, viņš izstiepa roku, šīs ir korālenes, nekad nemēģini tās ēst! Un tā ar mazajiem bumbulīšiem ir baltā driģene. To drīkst ēst tikai tad, ja nupat esi ieēdis kaut ko līdzīgu korālenei. Tad tūliņ izvemsi visu, kas ir kuņģi.
Re, kā liek cilpu, ja negrib trusi nobeigt. Bet šitādā cilpā tas būs pagalam. Viņš parādīja man vispirms vienu, pēc tam otru veidu.
Skatīdamies, kā viņa pirksti darbojas ar auklu, es pamanīju, ka tas vairs nav Laklits, bet Abentijs. Mēs braucām ratos, un viņš man mācīja siet jūrnieku mezglus.
- Mezgls ir interesanta parādība, Bens rīkodamies teica. Tas var kļūt gan par stiprāko, gan par vājāko auklas daļu. Viss atkarīgs no tā, cik prasmīgi tas ir sasiets. Viņš pacēla rokas un parādīja man nepārspējami sarežģītu mezglojumu, ko bija izveidojis starp pirkstiem.
Viņa acis iezibējās. Vai tev ir jautājumi?
- Vai tev ir jautājumi? vaicāja mans tēvs. Mēs bijām apstājušies agri pēcpusdienā, jo ceļā bija gadījies pelēkakmens. Tēvs sēdēja, skaņodams lautu, un beidzot dzīrās nospēlēt man un mātei savu jaunradīto dziesmu. To mēs bijām gaidījuši jau ļoti sen. Vai tev ir jautājumi? viņš atkārtoja, ar muguru atspiedies pret lielo, pelēko akmeni.
- Kāpēc mēs vienmēr apstājamies pie pelēkakmeņiem?
- Galvenokārt tradīcijas dēļ. Bet daži stāsta, ka šie akmeņi iezīmējot senus ceļus… Tēva balss mainījās un pārtapa Bena balsī. Drošus ceļus. Dažreiz ceļus uz drošām vietām, citreiz drošus ceļus, kas ieved briesmās. Bens pastiepa plaukstu pret akmeni, it kā gribēdams sajust uguns siltumu. Bet tajos ir spēks. Tikai nejēga var to noliegt.
Tad Bena vairs nebija un gaisā slējās nevis viens, bet daudzi stāvakmeņi. Tik daudz stāvakmeņu vienā vietā es nekad vēl nebiju redzējis. Tie rindojās man apkārt, veidojot divkāršu loku. Viens bluķis bija uzlikts šķērsām pāri diviem citiem un veidoja milzīgu arku, zem kura melnēja tumša ēna. Es pastiepu roku, gribēdams tai pieskarties…
Un pamodos. Mans prāts bija apsedzis skaudrās sāpes ar neskaitāmiem augu un ogu nosaukumiem, ar četriem ugunskura aizdedzināšanas veidiem, deviņām cilpām, ko var izveidot tikai no jaunas atvases un auklas, un ar padomiem, kur atrast dzeramo ūdeni.
Par citiem sapņa aspektiem es domāju maz. Bens nekad nebija mani mācījis siet jūrnieku mezglus. Tēvs nekad nebija pabeidzis savu dziesmu.
Pārskatīju lietas, kuras man bija līdzi: audekla maiss, neliels nazis, auklas kamols, mazliet vaska, vara penijs, divi dzelzs šimi un Bena dāvātā grāmata “Retorika un loģika”. Apģērbs, kas bija man mugurā, un tēva lauta tas bija viss.
Devos meklēt dzeramo ūdeni. Ūdens ir pirmais, kas vajadzīgs, man bija teicis Laklits. Bez visa pārējā var iztikt vairākas dienas. Es novērtēju apkārtni un sameklēju dažas dzīvnieku iemītas takas. Kad bērzu pudurī atradu nelielu, avota pieplūdinātu dīķi, debesis virs koku lapotnēm jau tinās violetā dūmakā. Man briesmīgi slāpa, tomēr piesardzība ņēma virsroku, un es iedzēru tikai nelielu malku.
Pēc tam es no koku dobumiem un pakājēm savācu sausus iekurus. Izliku vienkāršu cilpu. Meklēju un atradu vairākus rūgtzāles stiebrus un uztriepu sulu pirkstu asiņainajām un saskrambātajām vietām. Sūrstoņa palīdzēja nedomāt par to, kā esmu ieguvis šīs brūces.
Gaidīdams, līdz sula nožūst, es pirmoreiz pārlaidu virspusēju skatienu apkārtnei. Ozoli un bērzi spiedās cits citam virsū, cīnīdamies par dzīves telpu. Koku stumbri zem zaru aizkara veidoja mainīgas gaismēnu rotaļas. Sīka urdziņa stiepās no dīķa pāri akmeņiem un pazuda virzienā uz rītiem. Varbūt tas viss bija skaisti, bet es to neredzēju. Nespēju ieraudzīt. Man koki bija patvērums, pamežs uztura krātuve, un dīķis, kurā atstarojās mēness gaisma, arvien jauns atgādinājums par slāpēm.