- Cik viņu bija? Greiams jautāja.
- Viens, Kārters atbildēja. Bet tas nav tas, ko tu domā…
- Sasodīts! Es taču tev teicu, Kārter! vecais Kobs iesaucās izbiedētās dusmās, kādas spēj just tikai tuvinieki un tuvi draugi. Es tev to stāstu jau mēnešiem ilgi! Tu nedrīksti staigāt apkārt viens! Pat to gabaliņu līdz Bednai ne. Tas nav droši! Džeiks uzlika plaukstu uz vecā vira rokas, cenzdamies viņu nomierināt.
- Klausi un apsēdies! Greiams teica, joprojām pūloties iebīdīt Kārteru krēslā. Velc nost kreklu un ļauj sevi savest kārtībā!
Kārters purināja galvu. Man nekas nekait. Dabūju nelielu dūrienu, bet asinis ir galvenokārt no Nellijas. Tas briesmonis uzlēca viņai virsū. Nogalināja viņu divas jūdzes ārpus pilsētas, aiz Vecakmeņu tilta.
Pēc šis ziņas iestājās nopietns klusums. Kalēja māceklis līdzjūtīgi uzlika roku Kārteram uz pleca. Nolādēts! Tas ir smagi. Viņa tak bija rāma kā jērs! Nekad nekoda un nespārdījās, kad tu atvedi viņu apkalt. Labākais zirgs visā pilsētā. Nolādēts! Es… Viņa balss aizlūza.
- Nolādēts! Es nezinu, ko teikt. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.
Kobam beidzot izdevās atbrīvoties no Džeika. Es tev jau teicu! viņš atkārtoja, pamācoši kratīdams Kārteram ar pirkstu. Pēdējā laikā te apkārt klīst tādi radījumi, kas nogalinās tevi pāris peniju dēļ, nemaz nerunājot par zirgu un ratiem! Ko tu tagad darīsi? Vilksi ratus pats?
Bridi valdīja neveikls klusums. Džeiks un Kobs nikni skatījās viens uz otru, bet pārējie nesaprata, ko sacīt, kā mierināt savu draugu.
Cauri klusumam piesardzīgi izslīdēja viesnīcnieks. Pilnām rokām viņš veikli apgāja apkārt Šepam un sāka kārtot uz tuvākā galda dažādus priekšmetus bļodu ar karstu ūdeni, dzirkles, tīru audekla gabalu, dažas stikla pudeles, adatu un ķirurga diegu.
- Ja viņš būtu mani klausījis, nekas tamlīdzīgs vispār nebūtu noticis! vecais Kobs pukojās. Džeiks mēģināja viņu apklusināt, bet Kobs atstūma jaunāko draugu sānis. Es saku tīru patiesību! Draņķīgi, protams, par to Nelliju, bet, ja viņš vēl turpmāk mani neklausīs, tad necik ilgi un pats būs pagalam. Ar tādiem radījumiem veiksme divreiz nesmaidīs!
Kārtera mute bija sakniebta šaurā svītrā. Viņš pastiepās un pavilka asiņainās segas malu. Tas, kas tajā bija ievīstīts, apmetās otrādi un aizķērās. Kārters pavilka stiprāk, un atskanēja graboņa, it kā kāds izbērtu uz galda maisiņu plakanu upes oļu.
Tas bija zirneklis, liels kā ratu ritenis un melns kā nakts.
Kalēja māceklis atlēca atpakaļ un atsitās pret galdu, apgāza to un gandrīz pats nokrita zemē. Koba seja sašļuka. Greiams, Šeps un Džeiks izdvesa nesakarīgas, pārbiedētas skaņas un atvirzījās tālāk, pacēluši plaukstas pie sejas. Kārters ar nervozu, drudžainu kustību atkāpās soli atpakaļ. Klusums piepildīja telpu kā salti sviedri.
Viesnīcnieks sarauca pieri. Nevar būt, ka viņi atnākuši tik tālu uz rietumiem, viņš klusi teica.
Ja apkārt nevaldītu mēms klusums, diez vai kāds būtu dzirdējis viņa vārdus. Bet tagad vīri tos dzirdēja. Novērsuši skatienus no baisā radījuma uz galda, viņi apstulbuši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī.
Džeiks atguva balsi pirmais. Tu zini, kas tas ir?
Viesnīcnieka acis vērās tālumā. Skraels, viņš izklaidīgi sacīja.
- Es biju domājis, ka kalni…
- Skraels? Džeiks viņu pārtrauca. Pie Dieva apdegušajām miesām, Kot! Tu esi jau agrāk redzējis šos radījumus?
- Ko? Sarkanmatainais viesnīcnieks spēji paskatījās uz viņu, it kā pēkšņi būtu atcerējies, kur atrodas. Ā! Nē. Nē, protams, ne. Pamanījis, ka viņš vienīgais atrodas rokas stiepiena attālumā no tumšā radījuma, viesnīcnieks apdomīgi pakāpās soli atpakaļ. Esmu tikai šo to par tiem dzirdējis. Vīri raudzījās viņā ieplestām acīm. Vai atceraties tirgotāju, kas te gāja cauri pirms divām dienkopām?
Visi apstiprinoši pamāja. Tas nekauņa mēģināja noplēst man desmit penijus par pusmārciņu sāls! vecais Kobs atcerēdamies pukojās jau simto reizi.
- Žēl, ka es nenopirku, Džeiks norūca. Greiams klusēdams piekrītoši pamāja ar galvu.
- Viņš bija nekaunīgs smerdelis! Kobs nospļāvās, meklēdams atvieglojumu skarbos vārdos. Grūtos laikos es varētu samaksāt divus penijus, bet desmit ir tīrā laupīšana!
- Tikai ne tad, kad pa ceļiem klīst šitādi te, drūmi noteica Šeps.
Visu skatieni atkal pievērsās dīvainajam radījumam uz galda.
- Viņš man teica, ka esot dzirdējis par tiem kaut kur Melkombas pusē, Kots ātri teica, vērodams pārējo sejas, kas bija pievērstas galdam. Toreiz es nodomāju, ka viņš tikai grib uzskrūvēt cenas.
- Ko vēl viņš teica? jautāja Kārters.
Viesnīcnieks bridi domīgi klusēja, tad paraustīja plecus. Visu stāstu es nedzirdēju. Viņš bija pilsētā tikai pāris stundu.
- Es neciešu zirnekļus! teica kalēja māceklis. Viņš bija aizgājis aiz viena no tālākajiem galdiem un turējās piecpadsmit pēdu attālumā no melnā radījuma. Apsedz to pretekli!
- Tas nav zirneklis, Džeiks teica. Tam nav acu.
- Un mutes ari nav! norādīja Kārters. Kā tas ēd?
- Ko tas ēd? drūmi jautāja Šeps.
Viesnīcnieks joprojām vērīgi pētīja svešādo radījumu. Viņš pieliecās tuvāk un izstiepa roku. Visi pārējie atkāpās vēl tālāk no galda.
- Uzmanies! Kārters brīdināja. Pēdas viņam ir asas kā naži.
- Drīzāk kā žiletes, sacīja Kots. Viņa slaidie pirksti pārslīdēja skraela melnajam, vienveidīgajam ķermenim. Tas ir gluds un ciets kā māla pods.
- Negrābsties gar to! kalēja māceklis iesaucās.
Uzmanīgām kustībām viesnīcnieks satvēra vienu garo, gludo kāju
un ar abām rokām mēģināja to pārlauzt kā žagaru. Nav vis kā māla pods, viņš izlaboja. Atslējis taustekli pret galda malu, viņš ar visu svaru atspiedās pret to. Atskanēja spalgs krākt, un kāja pārlūza. Drīzāk kā akmens. Kots paskatījās uz Kārteru. No kurienes tam radās visas šīs plaisas? Viņš norādīja uz sīko plaisājumu, kas izvagoja melnā ķermeņa virsmu.
- Nellija uzkrita tam virsū, Kārters atbildēja. Tas preteklis nolēca no koka un sāka rāpot viņai pāri, graizīdams viņu ar savām pēdām. Un kustējās ļoti ātri. Es pat nepaguvu apjēgt, kas notiek. Beidzot Kārters, Greiama skubināts, atkrita krēslā. Nellija sapinās iejūgā, uzkrita tam briesmonim virsū un salauza tam vairākas kājas. Un tad tas metās uz mani un sāka rāpot man pāri. Kārters sakrustoja rokas virs asiņainā krekla un noskurinājās. Man izdevās to nopurināt, un es visiem spēkiem centos to sabradāt. Un tad tas man uzklupa vēlreiz… Viņa balss aizlūza, un seja kļuva pelnu pelēka.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu un turpināja bakstīt melno radījumu.
- Asiņu nav. Nekādu orgānu arī nav. Iekšpuse viscaur pelēka. Viņš pabikstīja to ar pirkstu. Kā sēnei.
- Augstais Tehlu, liec taču to mierā! kalēja māceklis lūdzoši iesaucās. Dažreiz zirnekli raustās vēl pēc tam, kad ir nosisti.
- Beidziet gvelzt blēņas! vecais Kobs nikni izmeta. Zirnekļi neizaug lieli kā cūkas! Jūs labi zināt, kas tas ir. Viņš aplaida skatienu visapkārt, cieši ielūkodamies katram acīs. Tas ir dēmons!
Vīri raudzījās uz salauzīto radījumu. Ko nu mels! Džeiks attrauca, cenzdamies iebilst galvenokārt ieraduma pēc. Tas nav tāds kā… Viņš izdarīja neskaidru rokas kustību. Tas nevar tā vienkārši…
Visi zināja, ko viņš domā. Protams, pasaulē bija dēmoni. Bet tie bija līdzīgi Tehlu eņģeļiem. Tie bija līdzīgi varoņiem un karaļiem. Tie mājoja stāstos. Tie mājoja tur ārā. Taborlins Lielais izsauca uguni un zibeni, lai iznīcinātu dēmonus. Tehlu tos salauza savās rokās un kaucošus aizmeta bezvārda tukšumā. Bērnības draugs taču nevarēja sabradāt dēmonu līdz nāvei uz Bednas-Britas ceļa. Tā bija smieklīga iedoma.