Netālu no dīķa uz sāniem gulēja liels, četrstūrains akmens. Pirms dažām dienām es būtu saucis to par pelēkakmeni. Tagad tas man bija tikai patvērums no vēja, muguras atbalsts naktsmiega laikā.
Caur koku lapotnēm redzēju debesīs iedegamies zvaigznes. Tas nozīmēja, ka pagājušas vairākas stundas, kopš biju iedzēris pirmo ūdens malku. Tā kā man nebija kļuvis slikti, nolēmu, ka ūdens ir tīrs, un padzēros, cik sirds vēlējās.
Tomēr ūdens mani ne tik daudz atspirdzināja, cik atgādināja, ka esmu ļoti izsalcis. Apsēdos dīķa malā uz akmens. Norāvu rūgtzāles stiebram lapas un vienu no tām apēdu. Tā bija asa, sausa kā papīrs un rūgta. Apēdu arī pārējās lapas, taču no tām liela labuma nebija. Iedzēru vēl vienu ūdens malku un apgūlos, nebēdādams, ka akmens ir ciets un auksts vai vismaz centos sev iestāstīt, ka par to nebēdāju.
Pamodos, iedzēru malku ūdens un devos pārbaudīt izlikto cilpu. Jutos itin pārsteigts, redzot, ka tajā jau spārdās trusis. Izvilku savu nelielo nazi un centos atcerēties, ko Laklits man bija mācījis par trušu dīrāšanu. Tad iedomājos, kā tecēs asinis un kā tās lips man pie plaukstām. Man kļuva nelabi, un es izvēmos. Atbrīvoju trusi no cilpas un devos atpakaļ pie dīķa.
Iedzēru vēl vienu ūdens malku un apsēdos uz akmens. Man drusku reiba galva, un es prātoju, vai tas varētu būt izsalkuma dēļ.
Pēc neilga laika galva noskaidrojās, un es pasmējos pats par savu muļķību. Atradu dažas piepes, kas auga uz nokaltuša stumbra, nomazgāju tās dīķa ūdeni un notiesāju. Tas čirkstēja zobos, un man šķita, ka ēdu smiltis. Apēdu visu, ko tuvumā spēju atrast.
Izliku jaunu cilpu tādu, kas nogalina upuri. Tad, jauzdams gaisā lietu, atgriezos pie pelēkakmens, lai izveidotu pajumti tēva lautai.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA . pirksti un stīgas
ILGU LAIKU es eksistēju gluži kā mehāniska lelle, kas bez domāšanas izpilda visas vajadzīgās darbības, un mana vienīgā rūpe bija palikt dzīvam.
Apēdu otro, pēc tam trešo cilpā noķerto trusi. Atradu laukumiņu ar meža zemenēm. Raku no zemes dažādas saknes. Ceturtās dienas beigās man bija viss, kas nepieciešams izdzīvošanai: akmeņiem norobežota ugunskura vieta un patvērums lautai. Biju pat savācis kaut kādus ēdamā krājumus, ar ko varētu iztikt ārkārtējas nepieciešamības apstākļos.
Man piederēja vēl kaut kas, kaut ari man to nemaz nevajadzēja: tas bija laiks. Kad biju parūpējies par tūlītējām vajadzībām, aptvēru, ka man nav ko darīt. Šķiet, tas bija brīdis, kad manī sāka palēnām mosties kāda niecīga prāta daļiņa.
Saprotiet mani pareizi: es nebiju es pats. Visādā ziņā es nebiju tas cilvēks, kas vēl pirms pāris dienkopām bija ceļojis pa šīs pasaules takām. Visu darāmo es veicu mehāniski, veltījot domas tikai konkrētajam darbam un nepieļaujot nekādu vietu atmiņām.
Ar katru nākamo dienu es kļuvu vājāks un skrandaināks. Gulēju gan lietū, gan saulē, gan mīkstā zālē, gan uz slapjas zemes un asiem akmeņiem un darīju visu ar tādu vienaldzību, kādu spēj izraisīt tikai ļoti dziļas bēdas. Apkārtni ievēroju vienīgi lietus dēļ, jo lietū es nevarēju spēlēt lautu, un tas mani sāpināja.
Protams, es spēlēju. Tas bija mans mierinājums.
Pirmā mēneša beigās tulznas uz maniem pirkstiem bija kļuvušas cietas kā akmens un es spēju spēlēt daudz stundu no vietas. Neskaitāmas reizes atkārtoju visas dziesmas, ko atcerējos no galvas. Pēc tam spēlēju pusaizmirstās dziesmas un kā mācēdams aizpildīju aizmirstās vietas.
Beidzot es spēju spēlēt no pamošanās brīža līdz vakara miegam. Pārstāju spēlēt zināmās dziesmas un sāku izgudrot jaunas. Dziesmas sacerējis es biju jau agrāk; palaikam biju ar dažiem pantiem pat papildinājis tēva dziesmas. Bet tagad es tām veltīju nedalītu uzmanību. Dažas no šīm dziesmām ir nākušas man līdzi līdz pat šai dienai.
Drīz pēc tam es sāku spēlēt… kā lai to aprakstu?
Sāku spēlēt nevis dziesmas, bet kaut ko citu. Kad saule silda zāli, kad spirdzina vēja pūsma, cilvēkā mostas zināmas izjūtas. Es spēlēju tik ilgi, līdz šīs izjūtas ieguva atbilstošu skanējumu. Spēlēju, līdz tās skanēja kā “Silta zāle” un “Spirgta vēsma”.
Es spēlēju tikai pats sev, bet biju nesaudzīgs klausītājs. Atceros, kā pavadīju gandrīz trīs dienas, cenzdamies notvert melodiju “Koka lapai vējā”.
Otrā mēneša beigās es spēju pārvērst skaņās it visu sev apkārt, un tas bija gandrīz tikpat viegli kā to redzēt un just: “Saule pazūd mākoņos”, “Putns veldzē slāpes”, “Rasas lāses papardēs”.
Apmēram trešā mēneša vidū es pārtraucu lūkoties ārpus sevis un sāku meklēt melodijas pats sevī. Iemācījos spēlēt “Braucienu ratos ar Benu”, “Dziesmas ar tēvu pie ugunskura”, “Šandi deju vērojot”, “Lapu smalcināšanu jaukā laikā”, “Mātes smaidu”…
Lieki piebilst, ka spēlēt to visu bija sāpīgi, taču šīs sāpes bija līdzīgas nepieradušu pirkstu sāpēm, strinkšķinot lautas stigas. Es pacietu asiņošanu un cerēju, ka ievainojumi drīz aprepēs.
Kad vasara tuvojās beigām, viena stīga pārtrūka, un es to vairs nespēju salabot. Lielāko dienas daļu pavadīju mēmā sastingumā, nesaprazdams, ko darīt. Mans prāts joprojām bija truls un pa lielākai daļai aizmidzis. Mēģināju sakopot miglainās paliekas no savas agrākās attapības, lai tiktu galā ar jauno stāvokli. Sapratis, ka nevaru nedz pagatavot, nedz dabūt jaunu stīgu, apsēdos un sāku mācīties spēlēt ar sešām stīgām.
Pēc vienas dienkopas es ar sešām stīgām spēlēju gandrīz tikpat labi, kā agrāk biju spēlējis ar septiņām. Pēc trijām dienkopām es mēģināju spēlēt “Gaidot, kad pārstās līt”, bet tad pārtrūka otra stiga.
Šoreiz es nevilcinājos: noņēmu nederīgo stīgu un sāku mācīties no jauna.
Kad biju nospēlējis līdz vidum “Ražas vākšanu”, pārtrūka trešā stīga. Pēc daudzu stundu pūliņiem es sapratu, ka trīs stīgas ir pārāk liels zaudējums. Tad ieliku saplīsušajā audekla maisā savu mazo, trulo nazi, atlikušo auklas kamoliņu un Bena grāmatu. Uzliku plecā tēva lautu un devos projām.
Mēģināju dungot “Sniegu uz vēlīnām rudens lapām”, “Tulznainos pirkstus” un “Lautu ar četrām stīgām”, tomēr tas bija pavisam citādi nekā spēlēt šīs melodijas uz instrumenta.
Biju iecerējis atrast kādu no lielajiem ceļiem un doties pa to uz tuvāko pilsētu. Man nebija ne jausmas, cik tālu ir ceļš un cik tālu ir tuvākā pilsēta, kādā virzienā tos varētu meklēt un kādi varētu būt to nosaukumi. Zināju, ka atrodos kaut kur Kopvalstības dienvidu daļā, taču lielāka skaidrība par atrašanās vietu bija aprakta neizdibināmā zemapziņas dziļumā, sajaukusies ar citām atmiņām, kuras es negribēju celt gaismā.
Laika apstākļi man palīdzēja pieņemt lēmumu. Vēsais rudens bija sācis pārtapt ziemīgā saltumā. Zināju, ka vairāk siltuma varētu būt dienvidu virzienā. Tā kā labāka plāna man nebija, pagriezos tā, lai saule spīdētu man uz kreisā pleca, un centos noiet pēc iespējas lielāku attālumu.
Nākamā dienkopa bija grūts pārbaudījums. Mazie pārtikas krājumi, ko biju paņēmis līdzi, drīz beidzās, un, kad mocīja izsalkums, man vajadzēja meklēt ēdamo. Vairākas dienas neizdevās atrast ūdeni, bet, kad to atradu, man nebija trauka, kurā varētu paņemt to līdzi. Šaurais ratu ceļš savienojās ar lielāku ceļu, un tas savukārt aizveda līdz vēl lielākam ceļam. Kurpes berza, kājas sāpīgi sūrstēja. Dažas naktis bija mokoši aukstas.
Palaikam ceļā gadījās viesnīcas, taču tās es apgāju ar lielu līkumu un tikai reizēm pielavījos tuvāk, lai slepus padzertos no zirgu siles. Pagāju garām arī dažiem maziem ciemiem, bet man vajadzēja lielāku apdzīvotu vietu. Zemniekiem lautu stīgas nav vajadzīgas.