Pirmajā laikā, dzirdēdams tuvojamies ratus vai zirga pakavu troksni, es steidzos aizklibot ceļa malā un paslēpties. Kopš vakara, kad bojā gāja mani vecāki, es nebiju sarunājies ne ar vienu dzīvu būtni un drīzāk biju meža dzīvnieks, nevis divpadsmit gadus vecs zēns. Tomēr ceļš pamazām kļuva arvien platāks, braucēju saradās arvien vairāk, un es jutu, ka slēpšanās paņem vairāk laika nekā iešana. Beidzot sasparojos soļot taisni pa ceļu, neievērojot pārējos braucējus, un jutu lielu atvieglojumu, redzēdams, ka arī viņi man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību.
Kādu rītu pēc nepilnas stundas gājiena dzirdēju, ka no muguras man tuvojas rati. Ceļš bija pietiekami plats, lai divi pajūgi viegli tiktu viens otram garām, tomēr es atkāpos sānis ceļmalas zālē.
- Ei, puika! aiz muguras atskanēja rupja vīrieša balss. Es nepagriezos turp. Klausies, puika!
Neskatīdamies atpakaļ, es pagāju vēl tālāk nost no ceļa. Raudzījos tikai zālē zem savām kājām.
Rati lēnām piebrauca man blakus. Balss iedārdējās divkāršā skaļumā: Puika! Puika!
Pacēlis skatienu, es ieraudzīju vecu vīru ar izvagotu seju. Viņš bija samiedzis acis pret sauli. Viņam varēja dot tiklab četrdesmit, kā septiņdesmit gadu. Blakus viņam ratos sēdēja plecīgs necila izskata jauns cilvēks. Spriedu, ka viņi varētu būt tēvs un dēls.
- Kurls esi, puika, vai? “Kurls” izklausījās drīzāk kā “kurlis”.
Es papurināju galvu.
- Tad laikam mēms?
Es vēlreiz papurināju galvu. Nē. Runāt ar svešu cilvēku šķita ļoti savādi. Pēc ilgās klusēšanas mana balss izklausījās dīvaina, asa un ieplaisājusi.
Viņš šķībi paskatījās uz mani. Tu ej uz pilsētu?
Pamāju ar galvu, jo negribēju vēl kaut ko sacīt.
- Tad kāp iekšā! Braucējs pamāja uz ratu aizmuguri. Manam Semam tāds sīks knēvelis nav nekāds smagums! Viņš paplikšķināja mūlim pa muguru.
Piekrist bija vieglāk nekā bēgt projām. Turklāt tulznainās pēdas piesvīdušajās kurpēs sāpīgi sūrstēja. Piegāju tuvāk un ietrausos vaļējo ratu aizmugurē, ieceldams līdzi lautu. Trīs ceturtdaļas no ratu aizmugures aizpildīja lieli rupja auduma maisi. No kāda vaļēja maisa bija izkrituši daži apaļi, grumbuļaini ķirbīši, kas bezmērķīgi ripoja pa ratu grīdu.
Vecais vīrs saraustīja grožus. Nūū! Mūlis negribīgi turpināja ceļu. Es pacēlu dažus nokritušos ķirbīšus un iemetu neaizsietajā maisā. Vecais zemnieks pār plecu man uzsmaidīja. Paldies, zēn! Mani sauc
Sets, un šis ir Džeiks. Labāk apsēdies, citādi gadīsies dziļāka gramba, un tu būsi gar zemi! Es apmetos uz viena no maisiem, sasprindzis bez īpaša iemesla, un sēdēju, nezinādams, ko gaidīt.
Vecais zemnieks iedeva grožus dēlam un no maisa, kas bija nolikts starp abiem braucējiem, izvilka lielu, brūnu maizes klaipu. Nevērīgi nolauzis lielu gabalu, viņš uzzieda tam biezu sviesta kārtu un pastiepa to man.
No šis nevērīgās laipnības man iesmeldzās sirds. Bija pagājis pusgads, kopš es pēdējo reizi ēdu maizi. Rieciens bija mīksts un silts, un sviests garšoja brīnišķi. Es pataupīju gabalu vēlākam brīdim un paslēpu to savā audekla maisā.
Kad stundas ceturksni bijām braukuši klusēdami, vecais vīrs pagriezās atpakaļ. Vai tu proti to spēlēt, zēn? Viņš norādīja uz futrālī ielikto lautu.
Piespiedu instrumentu ciešāk pie krūtīm. Tā ir sabojāta.
- Ā! vīrietis vīlies novilka. Nodomāju, ka viņš liks man kāpt ārā, bet viņš tikai pasmaidīja un pamāja savam blakussēdētājam. Nu tad atliek mums pašiem izklaidēt tevi!
Viņš sāka dziedāt “Skārdnieku bodnieku”, dzērāju dziesmu, kas ir senāka par Dievu. Pēc brīža pievienojās arī dēls, un skarbo balsu vienkāršā saskaņa iesvēla man krūtīs smeldzošu sāpi: es atcerējos citus ratus, citādas dziesmas, pa pusei aizmirstas mājas.
DIVDESMITĀ NODAĻA . asiņainas plaukstas sūrstošās dūrēs
AP PUSDIENLAIKU rati nogriezās uz cita ceļa, kas bija plats kā upe un noklāts ar oļiem. Sākumā pa to virzījās tikai nedaudzi gājēji un daži rati, taču pēc ilgās vienatnes man šķita, ka esmu nokļuvis liela bara vidū.
Mēs tuvojāmies pilsētai, un zemās mājiņas pamazām nomainīja lielākas veikalu ēkas un viesnīcas. Koku un dārzu vietā arvien biežāk stiepās sānielas, un pārdevēji ceļa malās tirgojās tieši no ratiem. Platai upei līdzīgo ceļu pieblīvēja un nosprostoja neskaitāmi vezumi, kājāmgājēji, rati un kulbas, un paretam kāds jātnieks uz zirga.
Visapkārt skanēja zirgu pakavi, cilvēku klaigas, gaiss oda pēc alus, sviedriem, atkritumiem un darvas. Prātoju, kas šī varētu būt par pilsētu un vai es tur esmu bijis, pirms… pirms…
Sakodu zobus un piespiedu sevi domāt par kaut ko citu.
- Esam gandrīz galā! cauri dimdoņai skaļi iesaucās Sets. Drīz ceļš ieveda tirgus laukumā. Ratu riteņi rībēja pār bruģakmeņiem kā tālīni pērkona dārdi. Balsis kaulējās un strīdējās. Kaut kur tālāk skaļi un spalgi raudāja bērns. Kādu laiku mēs nenoteikti braukājām apkārt, līdz Sets ieraudzīja tukšu vietu grāmatveikala priekšā.
Sets apturēja ratus, un, kamēr abi vīri atbīdīja no ceļa dažādus traucēkļus, es izlēcu ārā. Pēc bezvārdu vienošanās palīdzēju viņiem izcelt no ratu aizmugures kunkuļainos maisus un sakraut tos vienā malā.
Pusstundu vēlāk mēs sēdējām starp maisiem un atpūtāmies. Pacēlis plaukstu virs acīm, lai aizēnotu sauli, Sets jautāja: Ko tu šodien dari te pilsētā, puika?
- Man jādabū lautas stīgas, es atbildēju. Tikai tajā brīdī aptvēru, ka nezinu, kur ir mana tēva lauta. Izmisis lūkojos apkārt. Tā negulēja ratos, kur biju to atstājis, tā nebija atslieta pret sienu vai uzlikta uz ķirbju maisiem. Man sažņaudzās pakrūte, bet tad es ieraudzīju to guļam zem malā nomesta maisaudekla gabala. Piesteidzos klāt un sažņaudzu to drebošās rokās.
Vecais zemnieks pasmaidīja un pastiepa man pāris mazo, grumbuļaino ķirbīšu, ko bijām izkrāvuši no ratiem. Vai tava māte priecātos, ja tu pārnestu mājās dažus no skaistākajiem oranžajiem sviesta ķirbjiem, kas audzēti šajā Eldas pusē?
- Nē, es nevaru… stostīdamies izdvesu un pūlējos padzīt no atmiņas jēlus, dubļos ieurbušos pirkstus un degošu matu smaku. Tas ir, es… jūs jau tāpat esat… Mana balss aprāvās, un, piespiedis lautu ciešāk pie krūtīm, es atkāpos dažus soļus atpakaļ.
Vīrietis uzmanīgāk palūkojās uz mani, it kā tikai nupat būtu mani ieraudzījis. Es piepeši aptvēru, cik noskrandis un izsalcis izskatos, un jutos ļoti neveikli. Krampjaini sažņaudzis lautas futrāli, kāpos vēl tālāk atpakaļ. Zemnieks nolaida rokas gar sāniem, un smaids viņa sejā apdzisa. Ak, zēn! viņš klusi sacīja.
Nolicis ķirbīšus atpakaļ, viņš atkal pagriezās pret mani un nopietni, bet laipni teica: Mēs ar Džeiku šeit tirgosimies apmēram līdz saules rietam. Ja līdz tam laikam tu būsi atradis to, ko meklē, vari braukt līdzi uz mūsu lauku mājām. Mums ar sievu šajos laikos labi noderētu kāds palīgs. Tu būsi laipni gaidīts. Vai ne, Džeik?
Arī Džeiks cieši lūkojās manī, un viņa krietnajā sejā bija lasāms žēlums. Protams, tēv! Māte pirms prombraukšanas tieši tā teica.
Vecais zemnieks joprojām nopietni skatījās uz mani. Šis ir Piejūras laukums, viņš teica, aplaizdams roku tuvējai apkārtnei. Mēs šeit būsim līdz tumsai, varbūt pat drusku ilgāk. Nāc atkal šurp, kaut vai tādēļ, lai kādu gabalu pabrauktu ratos. Viņa acīs jautās līdzcietīgas raizes. Vai tu mani dzirdi? Tu vari braukt kopā ar mums.
Es joprojām soli pa solim kāpos atpakaļ, pats nezinādams, kāpēc to daru. Sapratu tikai vienu: ja braukšu viņiem līdzi, man vajadzēs paskaidrot, vajadzēs atcerēties. Nē, tikai nevērt vaļā tās durvis…