- Nē. Nē, paldies! es izmocīju. Jūs ļoti palīdzējāt. Es tikšu galā. No mugurpuses mani pagrūda kāds vīrietis ādas priekšautā. Es apsviedos apkārt un metos bēgt.
Dzirdēju, ka viens no viņiem mani sauc, bet pūlis drīz apslāpēja jebkādus vārdus. Es skrēju, un mana sirds krūtīs bija smaga kā akmens.
* * *
Tarbeana ir pārāk liela, lai dienas laikā izietu tai cauri viena gala līdz otram. Pat tad, ja izdodas nenomaldīties un netērēt soļus līkumoto sānielu un aklo ieliņu mudžeklī.
Patiesībā tā bija pārmērīgi liela. Plaša un milzīga. Cilvēku jūras, namu biezokņi, ceļi plati kā upes. Tā oda pēc urīna, sviedriem, ogļu dūmiem un darvas. Ja mans prāts būtu vesels, es nekad turp nebūtu devies.
Kādā bridi es apmaldījos. Par agru vai par vēlu nogriezos kādā sānielā, tad mēģināju izkļūt no turienes pa šauru ceļu starp divām augstām mājām. Tas atgādināja eju cauri aizai un līkumoja kā upes izgrauzta atteka, meklējot tīrāku gultni. Atkritumi pacēlās augstu virs ēku sienām un aizpildīja spraugas starp mājām un durvju nišām. Pēc vairākiem pagriezieniem man nāsis iesitās sastāvējusies līķa smaka.
Nogriezos ap stūri un streipuļodams atbalstījos pret sienu, jo man cauri izšāvās apdullinošas sāpju šautras. Jutu, ka plecus man sagrābj rupjas rokas.
Atvēris acis, ieraudzīju gados vecāku zēnu. Viņš bija divreiz garāks par mani, un viņam bija tumši mati un mežonīgas acis. Viņa seja bija notriepta netīrumiem, tāpēc radās iespaids, ka viņam ir bārda, un tas piešķīra jaunajai sejai neparasti cietsirdīgu izteiksmi.
Divi citi zēni atrāva mani no sienas. Es iegaudojos, jo viens no tiem izgrieza man roku, un izdvesu: Nē!
- Man izskatās, ka viņš ir apmaldījies, Paik! teica zēns man labajā pusē. Zēns pa kreisi sāpīgi iebelza man ar elkoni pa galvu, un iela ap mani sašūpojās.
Paiks iesmējās.
- Es meklēju darbnīcu, es apdullis nomurmināju.
Paika seja slepkavīgi sašķiebās. Viņš sagrāba mani aiz pleciem. Vai es tev ko jautāju? viņš uzbrēca. Vai teicu, ka tu drīksti runāt? Viņš ar pieri ietriecās man sejā, un es sajutu asu krakstu, ko pavadīja sāpju sprādziens.
- Ei, Paik! Balss šķita skanam no nenosakāmas puses. Sveša kāja pagrūda manu lautas futrāli un apsvieda to otrādi. Ei, Paik, paskaties uz šo te!
Paiks paskatījās lejup, un viņa skatiens sekoja dobjajam būkšķim, lautai plakaniski nokrītot zemē. Ko tu tur esi nozadzis, murmuli?
- Es to nenozagu.
Viens no zēniem, kas turēja manas rokas, iesmējās. Kā tad, tev to iedeva onkolis, lai tu to pārdod un nopērc zāles slimajai vecmāmiņai! -
Viņš vēlreiz iesmējās, bet es tikmēr mirkšķināju acis, cenzdamies atvairīt asaras.
Dzirdēju trīs klikšķus, atsprāgstot aizdares slēdžiem. Pēc tam atskanēja nepārprotamais, skanīgais trinkšķis: zēni izņēma lautu no futrāļa.
-Tavai vecaimātei būs varen žēl, ka esi šito pazaudējis, murmuli! Paika balss skanēja klusi.
- Lai Tehlu mūs sagrauj! zēns man labajā pusē ieaurojās. Paik, vai tu apjēdz, cik šitāds maksā? Tas ir zelta vērts, Paik!
- Nevazā nelietīgi Tehlu vārdu! teica zēns pa kreisi.
- Ko?
- Tehlu drīkst piesaukt tikai ārkārtējā gadījumā, jo Tehlu redz un vērtē katru domu un darbu, zēns noskandēja.
- Lai Tehlu un viņa lielais, spožais penis čurā man taisni virsū, ja šī manta nav divdesmit talantu vērta! Tas nozīmē, ka no Diksena mēs dabūsim vismaz sešus! Vai tu vispār apjēdz, ko iespējams darīt ar tik lielu naudu?
-Ja nebeigsi tā izrunāties, tu ar to nevarēsi darīt neko. Tehlu mūs vēro, un viņš ir atriebīgs! otrā zēna balsī skanēja bijība un bailes.
- Atkal jau esi gulējis baznīcā, vai ne? Reliģija tev ķeras klāt tāpat kā man blusas!
- Es tevi sasiešu mezglā!
- Tava mamma ir lēta padauza!
- Beidz runāt par manu mammu, Lin!
- Padauza par dzelzs penijiem!
Beidzot es biju izmirkšķinājis acīs sakāpušās asaras un ieraudzīju Paiku, kas tupēja ieliņas vidū. Viņu, šķiet, ļoti interesēja mana lauta. Mana skaistā lauta! Viņš to grozīja savās netīrajās rokās, un acīs viņam blāvoja sapņains skatiens. Cauri baiļu un sāpju miglai manī lēni ieplūda šausmas.
Klausoties, kā abas balsis aiz manis kļūst arvien skaļākas, es jutu, ka mani pārņem svelošas dusmas. Es viscaur saspringu. Zināju, ka kautiņā nespētu viņus pieveikt, bet, ja izdotos paķert lautu un pazust pūlī, varētu aizbēgt no viņiem un atkal būt drošībā.
- …un šī tik maukojās tālāk. Bet tagad viņa dabū tikai puspeniju par reizi. Tāpēc jau tev ir tik stulba galva! Labi vēl, ka neesi galīgi apdauzīts. Kāds brīnums, ja tev tik ļoti līp tā tava reliģija! pirmais zēns uzvaroši nobeidza.
Labā puse man bija saspringta kā spīlēs. Arī es saspringu un gatavojos lēcienam.
- Šā vai tā, paldies par brīdinājumu! Esmu dzirdējis, ka Tehlu labprāt slēpjoties aiz zirga sūdu čupām un…
Piepeši abas manas rokas kļuva brīvas, jo viens zēns iegrūda otru sienā. Es aizskrēju trīs soļus līdz Paikam, sagrābu lautu aiz gala un spēcīgi rāvu uz savu pusi.
Tomēr Paiks izrādījās ašāks, nekā biju cerējis, bet varbūt viņš vienkārši bija stiprāks. Es nespēju izraut viņam lautu. Pats palikdams uz vietas, uzrāvu Paiku kājās.
Izmisums un dusmas plēsa mani pušu. Palaidu lautu vaļā un uzklupu Paikam. Satracināts plēsu viņa seju un kaklu, taču viņš bija ielu kautiņos pārāk rūdīts, lai ļautu sev nodarīt kaut ko nopietnu. Ar nagu izplēsu viņa sejā asiņainu vagu no auss līdz pat zodam. Tad viņš ar visu spēku gāzās man virsū un grūda, līdz es atsitos pret sienu.
Mana galva triecās pret ķieģeli, un es būtu pakritis, ja Paiks nebūtu spiedis mani pussagruvušajā mūrī. Pūlējos atgūt elpu un tikai tad attapos, ka visu laiku esmu skaļi kliedzis.
Viņš oda pēc sastāvējušiem sviedriem un vecas eļļas. Pienaglojis rokas man pie sāniem, viņš grūda mani arvien dziļāk sienā. Es neskaidri apjautu, ka viņš ir nometis zemē manu lautu.
Vēlreiz ieelsojos, cenzdamies atgūt elpu, un akli kārpījos, atkal atsizdams galvu pret sienu. Jutu seju piespiežamies viņam pie pleca un ar pilnu sparu iekodos tajā. Jutu, kā man starp zobiem plīst viņa āda, un sajutu asiņu garšu.
Paiks iebrēcās un atrāvās nost. Ievilku elpu un saviebos, juzdams krūtīs asas sāpes.
Pirms paguvu pakustēties vai kaut ko izdomāt, Paiks mani sagrāba no jauna. Viņš trieca mani pret sienu vienreiz, otrreiz. Mana galva mētājās turp un atpakaļ, atraujoties no sienas. Tad viņš saķēra mani aiz rīkles, apgrieza apkārt un nogrūda zemē.
Tajā brīdī es izdzirdēju troksni un viss šķita apstājamies.
* * *
Pēc mūsu trupas nogalināšanas palaikam bija brīži, kad es sapnī redzēju vecākus, viņi bija dzīvi un dziedāja. Sapnī viņu nāve bija bijusi kļūda, pārpratums, jaunas lugas mēģinājums. Un īsu bridi es jutos atbrīvojies no smagās bēdu nastas, kas mani pastāvīgi spieda pie zemes. Apskāvu viņus, un mēs visi kopā smējāmies par manām muļķīgajām raizēm. Es dziedāju kopā ar viņiem, un neilgu laiku viss bija brīnišķīgi. Brīnišķīgi.
Bet katru reizi es pamodos viens tumsā pie meža dīķa. Pamodos ar jautājumu: ko es te daru? Kur ir mani vecāki?
Tad visu atcerējos un atmiņas no jauna atplēsa mokošo brūci. Mani vecāki bija miruši, un es jutos drausmīgi viens. Un lielais smagums, kas īsu bridi bija pazudis, atkal spieda mani ar visu svaru vēl briesmīgāk nekā iepriekš, jo es tam nebiju gatavs. Tad es gulēju uz muguras un skatījos tumsā, krūtis man sāpēja, elpa strēga kaklā, un es zināju, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk.