Kad Paiks nosvieda mani zemē, mans ķermenis jau bija tik nejutīgs, ka es gandrīz nemanīju, ka zem manis krakstot saplok tēva lauta. Skaņa, ko tā izdvesa, bija kā mirstošs sapnis, un man krūtis atgriezās trulā smeldze, kas aizžņaudza elpu.
Paskatījies apkārt, es ieraudzīju Paiku, kas smagi elsoja, sakampis savu plecu. Viens no zēniem tupēja otram uz krūtīm. Viņi vairs necīnījās, bet apstulbuši skatījās uz manu pusi.
Es truli raudzījos uz savām plaukstām, kam no koka šķēpeļu uzplēstajām vietām sūcās asinis.
- Tas sīkais riebeklis man iekoda! Paiks klusi teica, it kā īsti nespētu ticēt notikušajam.
- Vācies nost no manis! uz muguras gulošais zēns izgrūda.
- Es tev teicu, ka tā nedrīkst izrunāties. Redzi nu, kas notika!
Paika seja sašķiebās, un viņš pietvīka zilgani sarkans. Iekoda!
Man! viņš iekliedzās un tēmēja kājas spērienu pret manu galvu.
Centos izvairīties, nenodarot lautai vēl lielāku kaitējumu. Paika spēriens trāpīja man pa nierēm, un es atkal uzkritu uz instrumenta, sadragādams to vēl vairāk.
- Redzi, kas notiek, ja zaimo Tehlu vārdu?
- Turi muti par savu Tehlu! Kāp nost no manis un savāc to krāmu! Varbūt Diksenam tas vēl noderēs.
- Re, ko tu izdarīji! Paiks nemitējās aurot, stāvēdams virs manis. Spēriens ķēra man sānus un apsvieda mani gandrīz otrādi. Acu priekšā sāka biezēt tumsa. Tas mani gandrīz iepriecināja, jo attālināja no realitātes. Tomēr dziļākās sāpes joprojām neskartas dega krūtis. Savilku asiņainās plaukstas sūrstošās dūrēs.
- Šitie bumbuļi vēl izskatās kārtībā. Tie ir no sudraba, un mēs noteikti par tiem kaut ko dabūsim.
Paiks vēlreiz atvēzēja kāju. Mēģināju to atvairīt, bet manas rokas tikai nevarīgi noraustījās, un Paiks man iespēra pa vēderu.
- Ņem to ašāk ciet!
- Paik, Paik!
Paiks vēlreiz iespēra man pa vēderu, un mans māgas saturs nevarīgi izlija uz bruģakmeņiem.
- Ei, stāviet! Pilsētas sardze! atskanēja cita, vēl nedzirdēta balss. Mirkli iestājās klusums, tad kaut kas nočabēja un aizdipēja bēgoši soļi. Pēc brīža tiem pakaļ aizdunēja smagi zābaki, un troksnis pagaisa tālumā.
Atceros vienīgi sāpes krūtīs. Mani ieskāva nakts.
* * *
No tumsas mani izpurināja svešas rokas, kas grieza uz āru manas kabatas. Nesekmīgi pūlējos atvērt acis.
Dzirdēju balsi, kas īdzīgi rūca pie sevis: Un tas ir viss, ko es dabūju par tavas dzīvības glābšanu? Vara graši un pāris šimu? Lai nopirktu dzeramo vienam vakaram? Nevērtīgais nīkulis! Runātājs dobji noklepojās, un man uzplūda izdzerta alkohola smaka. Bet brēci gan kā aizkauts! Ja es nebūtu noturējis to par meitenes balsi, neparko nebūtu skrējis tik tālu palīgā.
Es mēģināju kaut ko sacīt, bet no krūtīm man izlauzās tikai kluss vaids.
- A, tu esi dzīvs! Tas jau kaut ko nozīmē. Dzirdēju, kā viņš nosēkdamies pieceļas, un zābaki smagi aizdunēja projām. Iestājās klusums.
Pēc kāda laika es jutu, ka spēju atvērt acis. Redzes tēli bija miglaini un neskaidri, un deguns šķita izaudzis lielāks par galvu. Es to uzmanīgi pataustīju. Tas bija lauzts. Atcerēdamies, ko man bija mācījis Bens, piespiedu degunam katrā pusē plaukstu un ar asu kustību ievilku to atpakaļ vietā. Sakodu zobus, apspiezdams sāpju kliedzienu, un acis man pieplūda asarām.
Samirkšķinājis plakstus, aizdzinu tās projām un atvieglots pārliecinājos, ka redzu ielu skaidri, bez sāpīgās miglas, kas pirms brīža bija aizsegusi skatienu. Mana mazā maišeļa saturs gulēja blakus zemē: auklas kamoliņš, mazais, neasais nazis, “Retorika un loģika” un atlikums no maizes gabala, ko man bija iedevis zemnieks. Šķita, ka tas noticis pirms ļoti ilgi laika.
Zemnieks. Iedomājos par Setu un Džeiku. Svaiga maize un sviests. Dziesmas, braucot ratos. Viņu piedāvātā drošā pajumte, jaunas mājas…
Pēkšņās atmiņas pārtrauca pēkšņa, šķebinoša panika. Pārlaidu skatienu ielai, un no straujās kustības man iesāpējās galva. Ar rokām pārvandlju atkritumus un atradu tajos baisi pazīstamas koka atlūzas. Mēmi lūkojos tajās un nejutu, ka apkārtne palēnām satumst. Pametu skatienu uz šauro debess strēli virs galvas un redzēju, ka tā kļūst krēslaini violeta.
Cik vēls varēja būt? Es steigšus savācu savas mantas, vissaudzigāk rīkodamies ar Bena grāmatu, un klibodams devos turp, kur cerēju atrast Piejūras laukumu.
* * *
Debesis bija jau gluži satumsušas, kad atradu meklēto tirgus laukumu. Nedaudzie pircēji gausi klaiņoja starp atlikušajiem ratiem. Neziņā kliboju pa laukumu no vienas malas uz otru, izmisīgi meklēdams veco zemnieku, kurš bija paņēmis mani savos ratos. Mans apdullušais skatiens nevarīgi meklēja kādu no neglītajiem, grumbuļainajiem sviesta ķirbjiem.
Kad beidzot atradu grāmatveikalu, pie kura Sets bija nolicis ratus, es smagi elsoju un tikko turējos kājās. Ne Sets, ne viņa rati nekur nebija redzami. Apsēdos tukšajā vietā, no kuras viņš bija aizbraucis, un sajutu daudzu ievainojumu sāpes, ko iepriekš biju piespiedies neievērot.
Citu pēc cita tos aptaustīju. Man sāpēja vairākas ribas, bet es nevarēju pateikt, vai tās ir lauztas vai cietuši tikai skrimšļi. Kad straujāk sakustināju galvu, tā reiba un metās nelabi, droši vien biju dabūjis smadzeņu satricinājumu. Man bija lauzts deguns un tik daudz zilumu un ievainojumu, ka nespēju tos saskaitīt. Turklāt es biju izsalcis.
Tā kā izsalkums bija vienīgais, kam es tobrīd varēju stāties pretī, es izvilku un apēdu atlikušo maizes gabalu. Ar to nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Padzēros no zirgu siles un lielajās slāpēs nebēdāju, ka ūdens ir sastāvējies un skābens.
Domāju par promiešanu, taču pašreizējā stāvokli man līdz ārpilsētas ceļam vajadzētu iet vairākas stundas. Turklāt nekas mani tur negaidīja tikai daudzas jūdzes apstrādātu tīrumu ceļa malās. Tur nebija koku, kas sargātu no vēja. Nebija iekuru ugunskuram. Nebija trušu, ko ķert cilpās. Nebija rokamu un ēdamu sakņu. Nebija mīkstas viršu guļvietas.
Mana māga aiz izsalkuma rāvās čokurā. Šeit es vismaz jutu no tālienes vēdījam ceptu cāļu smaržu. Citkārt labprāt būtu devies smaržas virzienā, taču man reiba galva un sāpēja ribas. Varbūt rīt kāds iedos man kaut ko ēdamu. Pašlaik biju pārlieku noguris. Gribēju tikai un vienīgi gulēt.
Bruģakmeņi pamazām zaudēja pēdējo saules siltumu, un vējš pieņēmās spēkā. Slēpdamies no tā, patvēros grāmatveikala durvju nišā. Kad biju gandrīz aizmidzis, veikala īpašnieks atvēra durvis un iespēra man ar kāju, pavēlēdams vākties projām, citādi izsaukšot sardzi. Cik ātri spēdams, es aizkliboju projām.
Pēc tam atradu šķērsielā vairākas tukšas kastes. Noguruma un sāpju mocīts, saritinājos aiz tām, aizvēru acis un centos neatcerēties, ko nozīmē gulēt paēdušam siltumā, starp cilvēkiem, kuri tevi mīl.
Tā pagāja mana pirmā nakts Tarbeanā vietā, kurā es pavadīju gandrīz trīs gadus.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . pagrabs, maize un spainis
TAS NOTIKA DRĪZ pēc pusdienlaika. Pareizāk sakot, tas būtu noticis pēc pusdienlaika, ja man būtu bijis ko ēst. Es ubagoju Tirgoņu laukumā, un mans līdzšinējais dienas ieguvums bija divi spērieni (viens no pilsētas kārtībnieka, otrs no algotņa), trīs grūdieni (divi no vezumu īpašniekiem, viens no jūrnieka), viens jauns lāsts, piesaucot neiespējamu anatomisku veidojumu (no tā paša jūrnieka), un sulīgs spļāviens no paveca, nepatīkama vīrieša ar nenosakāmu nodarbošanos.
Un viens dzelzs šims. Tiesa, to es piedēvēju drīzāk nejaušības likumam nekā cilvēku laipnībai. Pat aklai vistai reizēm laimējas uziet graudu.