Reizēm šķita, ka Trapiss ir vienīgais, kurš cenšas gādāt par visiem bezcerīgajiem radījumiem mūsu Tarbeanas nostūrī. Mēs atbildējām viņam ar mēmu, kaismīgu mīlestību, kādu spēj just tikai dzīvnieki. Ja kāds jebkad paceltu roku pret Trapisu, simtiem kliedzošu bērnu būtu saraustījuši uzbrucēju gabalos kaut vai ielas vidū.
Šajos pirmajos mēnešos es bieži iegriezos viņa pagrabā, bet laika gaitā darīju to arvien retāk. Trapiss ar Taniju bija nepārspējami draugi. Neviens no mums nejuta lielu vajadzību sarunāties, un tas man bija ļoti pa prātam. Tomēr pārējie ielas bērni darīja mani neparasti nervozu, tāpēc es gāju turp tikai tad, kad man bija izmisīgi vajadzīga palīdzība vai arī es varēju piedāvāt kādu nieku, ar kaut ko dalīties.
Kaut gan es pagrabā vairs neiegriezos bieži, ļoti patīkama bija apziņa, ka pilsētā ir vismaz viena vieta, kur mani nespārdīs, nevajās un neapspļaudīs. Kad sēdēju viens uz sveša nama jumta, mani stiprināja apziņa, ka kaut kur šajā pasaulē ir Trapiss un viņa pagrabs. Tās bija gandrīz mājas, kurās vienmēr var atgriezties. Gandrīz.
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA. Dēmonu laiks
PIRMAJOS MĒNEŠOS Tarbeanā es iemācījos daudz jauna.
Uzzināju, kuras viesnīcas un restorāni izmet vislabākās ēdiena paliekas, un iemācījos noteikt, cik vecu ēdamo drīkst ēst, lai nesaslimtu.
Uzzināju, ka mūru ieskautā ēku grupa netālu no piekrastes ir Tehlu templis. Tehlieši reizēm dalīja maizi un pirms klaipa izsniegšanas lika skaitīt savas lūgšanas. Pret to man nebija iebildumu. Tas bija vieglāk nekā ubagot. Dažreiz pelēki tērptie priesteri centās piedabūt mani ienākt baznīcā, lai noskaitītu lūgšanu, bet es biju dzirdējis dažādas baumas un tādās reizēs metos bēgt, vienalga, vai biju dabūjis maizi vai ne.
Es iemācījos paslēpties. Man bija sava slepenā vieta virs vecas ādas miecētavas, vairāku jumtu savienojuma vietā, kas veidoja patvērumu no vēja un lietus. Tur es zem spārēm glabāju Bena grāmatu, ietītu audekla gabalā. Es to cilāju pavisam reti, kā svētu relikviju. Tas bija pēdējais taustāmais priekšmets no manas pagātnes, un es ļoti rūpējos, lai tā būtu drošībā.
Es uzzināju, ka Tarbeana ir plaša. To ir grūti saprast, ja neesat to redzējuši paši savām acīm. Tā ir līdzīga okeānam. Varu stāstīt par viļņiem un ūdeni, bet plašumu jūs aptversiet tikai tad, ja stāvēsiet krastā. Un patiesībā okeānu jūs aptversiet tikai tad, ja atradīsieties tā vidū, kur visos virzienos bezgalīgā tālumā plešas vienīgi ūdens. Tikai tad jūs apjautīsiet savu niecīgumu un bezspēcību.
Tarbeanas plašumu lielā mērā nosaka tas apstāklis, ka pilsēta ir sadalīta tūkstoš nelielos gabalos un katram no tiem ir sava seja un raksturs. Dauningza, Droverkorta, Voša, Midltauna, Tallovza, Tanninga, Ostmala, Darvas ceļš, Šuvju iela… Varat visu mūžu nodzīvot Tarbeanā un nekad neiepazīt visus tās rajonus.
Tomēr izplatītākā un praktiskā skatījumā Tarbeanai ir divas daļas: Piekraste un Piekalne. Piekraste ir rajons, kurā mitinās nabadzīgie ļaudis. Tas nozīmē ubagus, zagļus un staigules. Piekalnē dzīvo bagātie. Tas nozīmē advokātus, politiķus un kurtizānes.
Kad biju nodzīvojis Tarbeanā divus mēnešus, es pirmoreiz mēģināju ubagot Piekalnē. Pilsētu ciešā tvērienā bija sagrābusi ziema, un Vidusziemas svētkos ielas kļuva bīstamākas nekā parasti.
Tas man bija īsts trieciens. Manas neilgās dzīves laikā mūsu trupa katru ziemu kādā pilsētā bija rīkojusi Vidusziemas svētku gājienu. Tērpušies dēmonu maskās, mēs biedējām pilsētniekus visas septiņas Lielo Sēru dienas, izraisīdami viņos patiesu sajūsmu. Mans tēvs tēloja Enkanisu tik pārliecinoši, ka varēja nodomāt: mēs esam uzbūruši viņu no citpasaules. Un sevišķi svarīgi bija tas, ka viņš prata būt vienlaikus baismīgs un uzmanīgs. Svētkos, ko rīkoja mūsu trupa, nevienam nekad netika nodarīts pāri.
Taču Tarbeanā viss bija citādi. Jā, visi svētku gājiena elementi bija tādi paši. Ari tur pa pilsētu klejoja viri koši izkrāsotās dēmonu maskās, darīdami velnišķus nedarbus. Ari Enkaniss savā tradicionālajā melnajā maskā klīda apkārt, sagādādams vēl lielākus postījumus. Un es nešaubījos, ka pa labākajiem rajoniem staigāja ari Tehlu sudraba maskā, tēlodams savu lomu. Kā jau teicu, svētku gājiena elementi bija tādi paši.
Tomēr spēle risinājās citādi. Pirmām kārtām, Tarbeana bija pārāk liela, lai viena trupa varētu sagādāt pietiekami daudz dēmonu. Tai nepietiktu pat ar simt trupām. Tāpēc Tarbeanas baznīcas izvēlējās nevis saprātīgu un drošu ceļu, proti, samaksu profesionāļiem, bet atrada ienesīgāku paņēmienu: dēmonu masku pārdošanu.
Šī iemesla dēļ Lielo Sēru pirmajā dienā pilsētu apsēda desmittūkstoš dēmonu. Desmittūkstoš amatieru dēmonu, kas brīvi drīkstēja darīt jebkādas nejaucības, ko vien vēlējās.
Varētu domāt, ka tas radīja teicamu izdevību jaunajiem zagļiem, tomēr īstenībā notika otrādi. Vislielākie dēmonu bari drūzmējās Piekrastes rajonā. Un, kaut gan vairākums ievēroja pieņemtās paražas bēga, izdzirdot Tehlu vārdu, un velnišķības atļāvās saprāta robežās, tomēr daudz bija ari tādu, kuri to nedarīja. Lielo Sēru pirmajās dienās stāvoklis bija nedrošs, un lielāko daļu laika es pavadīju, vienkārši vairīdamies no riskantām vietām.
Taču, Vidusziemai tuvojoties, stāvoklis kļuva mierīgāks. Cilvēki vai nu pazaudēja maskas, vai ari spēle tiem vienkārši apnika, un dēmonu skaits kļuva mazāks. Droši vien arī pats Tehlu ierobežoja savu darbību, tomēr tas bija tikai viens cilvēks, vienalga, sudraba maskā vai bez tās. Diez vai viņš septiņu dienu laikā varēja izstaigāt visu Tarbeanu.
Gājienam uz Piekalni es izvēlējos pēdējo Sēru dienu. Vidusziemas dienā pacilātība sit visaugstāko vilni, un tā ir ubagošanai veiksmīga zīme. Turklāt dēmonu rindas bija kļuvušas krietni retākas, tāpēc staigāt pa ielām atkal šķita samērā droši.
Es devos ceļā agri pēcpusdienā un jutos izsalcis, jo nebija radusies iespēja nozagt maizi. Atceros, kad tuvojos Piekalnei, mani pārņēma neizprotams satraukums. Varbūt tas bija saistīts ar atmiņām par to, kādi bija mūsu Vidusziemas svētki kopā ar ģimeni: silts ēdiens un pēc tam silta gulta. Varbūt mani ietekmēja smarža, ko izstrāvoja mūžzaļo koku zari, sakrauti kaudzēs un aizdedzināti par godu Tehlu triumfa svētkiem.
Tajā dienā es uzzināju divus jaunumus. Uzzināju, kāpēc ubagi cenšas uzturēties Piekrastes rajonā, un uzzināju, ka Vidusziemas svētki lai ko jums stāstītu Baznīca ir dēmonu laiks.
* * *
Izgāju no šķērsielas un jau nākamajā mirkli sajutu, cik uzkrītoši šī pilsētas rajona gaisotne atšķiras no tās vietas, no kuras esmu nācis.
Piekrastes rajonā tirgotāji pielabinājās pircējiem, luncinājās ap tiem, cerēdami ievilināt tos savos veikalos. Ja tas neizdevās, viņi nekautrējās no agresijas uzplūdiem, lādēja un pat atklāti biedēja nepadevīgos klientus.
Šeit, Piekalnē, veikalu īpašnieki tikai nervozi lauzīja rokas. Viņi klanījās, zemojās un nekad nezaudēja laipnību. Šeit nekad neatskanēja paceltas balsis. Pēc Piekrastes brutālās realitātes man šķita, ka esmu iekūlies svinīgā banketā. Visi valkāja jaunus apģērbus. Visi bija tīri, un visi izskatījās pēc dalībniekiem kaut kādā sarežģītā sociālā dejā.
Tomēr draudīgu ēnu netrūka arī šeit. Pārlaizdams skatienu ielai, es pamanīju pretējā šķērsielā glūnlgi grozāmies divus vīrus. Viņu maskas bija itin izdevušās, tās bija asiņaini sarkanas un mežonīgas. Vienai bija vaļēja mute, otra sašķiebtā grimasē rādīja smailus, baltus zobus. Abiem mugurā bija tradicionālie melnie ietērpi ar kapucēm, un pret to es izjutu cieņu. Pārāk daudzi Piekrastes rajona dēmoni nepievērsa uzmanību atbilstošajiem, paražu noteiktajiem apģērbiem.