Abi dēmoni izslīdēja no šķērsielas un lavījās nopakaļ jaunam, labi ģērbtam pārim, kas roku rokā nesteidzīgi pastaigājās pa ielu. Dēmoni kādu gabalu viņiem uzmanīgi sekoja, tad viens norāva jaunajam kungam no galvas platmali un iesvieda to tuvējā sniega kupenā. Otrs rupji sagrāba sievieti un pacēla viņu gaisā. Sieviete iekliedzās, bet vīrietis, ko negaidītais pavērsiens bija acīmredzami apmulsinājis, pūlējās atņemt otram dēmonam savu nūju.
Par laimi, sieviete atguvās un savaldījās. Tehus! Tehus! viņa iesaucās. Tehus antausa eha!
Izdzirdējuši Tehlu vārdu, abi stāvi ar sarkanajām maskām bailīgi sarāvās, tad pagriezās un aizskrēja projām pa ielu.
Visi apkārtējie uzgavilēja. Viens no veikalu īpašniekiem palīdzēja jaunajam kungam atdabūt platmali. Jutos mazliet pārsteigts, ka viss noritējis tik civilizēti. Acīmredzot pat dēmoni cienījamā pilsētas rajonā mēdza uzvesties piedienīgi.
Redzētais mani iedrošināja, un es nopētīju pūli, mēģinādams uzminēt, kur man varētu būt labākās izredzes. Piegāju klāt kādai jaunai sievietei. Viņai mugurā bija dūmakaini zila kleita un balts kažokādas apmetnis. Viņas mati bija gari un zeltaini, un seju ieskāva mākslīgi veidotas cirtas.
Sieviete paskatījās lejup uz mani un apstājās. Dzirdēju, kā viņa izbīll ievelk elpu, redzēju, kā aizsedz muti ar plaukstu. Lūdzu, kādu peniju, kundze! es teicu, pastiepdams roku un ļaudams tai mazliet drebēt. Arī mana balss drebēja. Lūdzu! Centos izskatīties tieši tik sīks un nožēlojams, kāds jutos. Mīņājos no vienas kājas uz otru plānajā, pelēkajā sniegā.
- Ak, mazais nabadziņš! viņa tik klusi nopūtās, ka es tik tikko sadzirdēju. Sieviete bridi taustījās, meklēdama pie sāniem somiņu, un vai nu nespēja, vai negribēja novērst acis no manis. Tad viņa ieskatījās somiņā un kaut ko no tās izvilka. Kad viņas plauksta sakļāvās ap maniem pirkstiem, es sajutu auksto, tīkamo monētas pieskārienu.
- Paldies, kundze! es mehāniski noteicu. Pametis īsu skatienu lejup, redzēju sev starp pirkstiem mirdzam sudrabu. Atvēru plaukstu un ieraudzīju sudraba peniju. Veselu sudraba peniju.
Paliku stāvam vaļēju muti. Sudraba penijs bija desmit vara vai piecdesmit dzelzs peniju vērts. Vēl vairāk: tas nozīmēja pilnu vēderu ik vakaru vairāku nedēļu garumā. Par vienu dzelzs peniju es varēju pārlaist nakti uz grīdas “Sarkanajā Acī”, par diviem gulēt pie kamīna blakus vakara uguns oglēm. Varēju nopirkt lupatu segu un nolikt to savā jumta slēptuvē, lai tā visu ziemu palīdzētu man glabāt siltumu.
Es paskatījos uz sievieti, kas joprojām lūkojās lejup uz mani žēluma pilnām acīm. Viņa nevarēja zināt, ko tas nozīmē. Liels paldies, cienītā dāma! Mana balss aizlūza. Atcerējos vienu no frāzēm, ko mēs sacījām, kad vēl ceļojām trupā. Lai visi jūsu stāsti ir priekpilni, un lai visi jūsu ceļi ir līdzeni un īsi!
Sieviete man uzsmaidīja un varbūt kaut ko arī teica, bet tajā brīdī man dīvaini iekņudējās pakausis. Kāds mani vēroja. Ielas eksistencē vai nu attīstās īpaša jutība pret dažām parādībām, vai arī dzīve kļūst nožēlojama un īsa.
Pagriezos atpakaļ un ieraudzīju veikala īpašnieku, kas sarunājās ar kādu sardzes vīru, rādīdams uz mani. Tas nebija no Piekrastes sargiem. Šis bija vīrietis ar gludi noskūtu seju un staltu stāju. Mugurā viņam bija melna ādas jaka ar ādas kniedēm un nūja ar misiņa uzgali rokas dilba garumā. Saklausīju dažus veikala īpašnieka vārdus.
- … pircējus! Kurš gribēs pirkt šokolādi, ja… Viņš atkal pamāja uz manu pusi, bet nākamos vārdus es nedzirdēju. … jums taču maksā? Tieši tā! Varbūt man vajadzētu ziņot…
Sardzes vīrs pagriezās un paskatījās uz mani. Mūsu skatieni sastapās. Apsviedos apkārt un metos bēgt.
Ieskrēju pirmajā šķērsielā, ko ieraudzīju, plānajām kurpju zolēm slīdot uz plānās sniega kārtiņas, kas sedza zemi. Aiz muguras dzirdēju smagu zābaku dunu un iebēgu nākamajā šķērsielā, kas atzarojās no pirmās.
Elpa svilināja man krūtis, un es izmisīgi meklēju, kurp skriet, kur paslēpties. Taču šī pilsētas daļa man bija sveša. Te nebija atkritumu kalnu, kuros ierakties, nebija nodegušu māju, kuru drupās iebēgt, jutu, ka cauri kurpes plānajai zolei izduras asa, sasalusi šķemba. Piespiedu sevi skriet tālāk, bet pēda sāpēja arvien vairāk.
Pēc trešā pagrieziena attapos aklā ieliņā. Kad biju pa pusei uzrāpies uz viena no mūriem, stingra roka sagrāba mani aiz potītes un novilka zemē.
Mana galva atsitās pret bruģakmeņiem, un pasaule miglaini savērpās man apkārt. Sardzes vīrs uzrāva mani kājās, turēdams aiz matiem un plaukstas locītavas. Gudrs puika, vai ne? viņš izdvesa, un viņa karstā elpa sitās man sejā. No vīrieša plūda ādas un sviedru smaka. Tu esi pietiekami liels, lai zinātu, ka bēgšana nav prāta darbs! Sardzes virs mani nikni sapurināja un parāva aiz matiem. Es iekliedzos, juzdams, ka iela ap mani sašūpojas.
Viņš mani rupji piespieda pie sienas. Un tev būtu jāzina ari tas, ka Piekalnē tādiem kā tu nav jālien! Viņš vēlreiz mani sapurināja.
- Pamuļķis esi, puika, vai?
- Nē, es nošļupstēju, ar brīvo roku taustīdams vēso sienu aiz muguras. Nē.
Šķita, ka mana atbilde viņu satracina. Nē? viņš ierējās. Tu man sagādāji nepatikšanas, puika! Mani varēja sodīt. Ja neesi pamuļķis, tev vajag mācību! Viņš sagrieza mani apkārt un nosvieda zemē. Es aizslīdēju pa lipīgo ieliņas sniegu. Atsitu elkoni pret zemi, un mana roka kļuva nejutīga. Plauksta, kas žņaudza mēneša ēdamo, siltu segu un sausas kurpes, atvērās vaļā. Dārgums aizlidoja un bez trokšņa nokrita zemē.
Es to gandrīz pat nemanīju. Gaiss nošvīkstēja, un sardzes vira runga atsitās pret manu kāju. Viņš iešņācās: Nekad vairs nerādies Piekalnē, saprati? Runga trāpīja man vēlreiz, šoreiz starp muguras lāpstiņām. Tālāk par Papuves ielu jums, mauku bērniem, ir aizliegts līst! Saprati? Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa seju, un es sajutu mutē asins garšu, galvai atkrītot pret sniega klātajiem bruģakmeņiem.
Savilcies čokurā, dzirdēju viņa šņācienu. Es strādāju Dzirnu ielā un Dzimu tirgū, tāpēc Nekad! Tur! Vairs! Nerādies! Katru vārdu viņš pavadīja ar rungas sitienu. Vai saprati?
Es gulēju sabradātajā sniegā, cerēdams, ka ar to viss beigsies. Cerēdams, ka viņš ies projām. Saprati? Viņš iespēra man pa vēderu, un man šķita, ka iekšā kaut kas pārplīst.
Iekliedzos un laikam kaut ko atšļupstēju. Kad necēlos augšā, viņš man iespēra vēlreiz un devās projām.
Laikam es zaudēju samaņu vai varbūt gulēju pa pusei nemaņā. Kad beidzot atjēdzos, apkārt krēsloja. Biju pārsalis līdz kaulam. Sāku rāpot pa netīro sniegu un slapjajiem atkritumiem, meklēdams sudraba peniju, kaut gan mani pirksti bija tik sastinguši, ka es tos gandrīz nespēju pakustināt.
Viena acs man bija pilnīgi aizpampusi, un mutē jautās asiņu garša, tomēr es meklēju, līdz izdzisa pēdējā vakara gaisma. Pat tad, kad ieliņa bija kļuvusi melna kā darva, es joprojām ar plaukstām sijāju sniegu, kaut gan prāta dziļumos apzinājos: pat tad, ja gadītos uziet monētu, mani nejutīgie pirksti to nesajustu.
Balstīdamies pret sienu, uzslējos kājās un mēģināju iet. Ievainotā pēda tik tikko ļāva virzīties uz priekšu. Katrs solis iesvēla sāpes visā kājā, un es centos izmantot sienu par atbalsta kruķi, lai mazinātu svaru ievainojuma vietā.