Kaut kā aizkūlos līdz Piekrastei vietai, ko visdrīzāk būtu varējis dēvēt par mājām. Sāpīgā kāja bija salā kļuvusi nejutīga; kaut gan attālā prāta kaktiņā šis apstāklis sēja bažas, virspusēji praktiskā līmeni es priecājos, ka vismaz viena ķermeņa daļa vairs nesagādā sāpes.
Līdz manai slepenajai mājvietai bija jāiet vairākas jūdzes, un es kliboju lēni. Kādā bridi laikam nokritu zemē. Krišanas bridi es neatceros, bet atceros, kā gulēju sniegā un domāju, cik tas ir patīkami un ērti. Jutu, ka mani ieskauj miegs kā bieza sega, kā nāve.
Es aizvēru acis. Atceros tukšās ieliņas dziļo klusumu. Biju pārāk apdullis un pārguris, lai justu īstas bailes. Iztēles murgos redzēju nāvi; tā izskatījās kā liels putns ar milzu spārniem, kuros uguns mijās ar ēnām. Tā peldēja gaisā virs manis un pacietīgi gaidīja, gaidīja mani…
Ieslīgu miegā, un putns apklāja mani ar ugunīgajiem spārniem. Sajutu visā ķermenī tīkamu siltumu. Bet tad manī ieurbās asie putna nagi un plēsa, plēsa…
Nē, tās bija sāpes no salauztajām ribām, kādam apveļot mani uz muguras.
Ar pūlēm atvēru vienu aci un ieraudzīju virs sevis dēmonu. Tābriža juceklīgais, apdullinātais prāts atteicās pieņemt, ka redzu vīrieti dēmona maskā, un dīvainais skats izrāva mani no nemaņas; vilinošais siltums, ko nupat biju jutis, izgaisa, un ķermenī atgriezās nevarīgais svina smagums.
- Ir gan! Es taču teicu! Te sniegā guļ bērns! Dēmons piecēla mani kājās.
Samaņai atgriežoties, es redzēju, ka viņa maska ir pilnīgi melna. Tas bija Enkaniss, dēmonu valdnieks. Turēdams mani stāvus, viņš sāka tīrīt sniegu no mana ļenganā auguma.
Ar veselo aci es blakus saskatīju vēl vienu cilvēku spokaini zaļganā maskā. Nāc, ejam! otrs dēmons, laikam sieviete, nepacietīgi teica, balsij dobji skanot cauri smailo zobu rindai.
Enkaniss nepievērsa viņai uzmanību. Vai tu esi pie sajēgas?
Nesapratu, ko atbildēt, tāpēc visu uzmanību veltīju tam, lai noturētos kājās, kamēr vīrietis ar melnā tērpa piedurkni turpināja tīrīt no manis sniegu. Dzirdēju tālīnas raga skaņas.
Otrs dēmons pārlaida ielai nervozu skatienu. Ja nepasteigsimies viņiem pa priekšu, mēs iekulsimies nepatikšanās! sievietes balss kļuva uzstājīga.
Enkaniss ar tumšajiem pirkstaiņiem izpurināja man no matiem sniegu, tad ieskatījās ciešāk man sejā. Melnā maska dīvaini šūpojās manu aizmigloto acu priekšā.
- Pie Dieva miesām, Holij, kāds šo puiku ir zvērīgi piekāvis! Un vēl Vidusziemas dienā!
- Sardzes vīrs, es ar mokām izdabūju. To teikdams, sajutu mutē asins garšu.
- Tu esi nosalis, Enkaniss teica un ar cimdotajām plaukstām sāka berzēt manas rokas un kājas, lai atdzīvinātu asinsriti. Tev jānāk mums līdzi!
Ragu pūtieni atkārtojās, un šoreiz tie skanēja tuvāk. Tie saplūda ar neskaidru pūļa troksni.
- Nemuļķojies! sacīja otrs dēmons. Viņš nav tādā stāvoklī, lai skraidītu pa pilsētu.
-Viņš nav tādā stāvoklī, lai paliktu šeit! Enkaniss atcirta. Viņš turpināja skarbām kustībām masēt manas rokas un kājas. Tajās palēnām atgriezās dzīvība, galvenokārt kā asa, sāpīgi svilinoša adata, ņirdzīgs aizstājējs mierinošajam siltumam, ko biju jutis pavisam nesen, laizdamies miegā. Ikreiz, kad viņš pārlaida roku sasistai vietai, tā skaudri iesāpējās, taču es biju tik pārguris, ka nespēju atrauties atpakaļ.
Dēmons zaļajā maskā pienāca tuvāk un uzlika plaukstu draugam uz pleca. Mums jāsteidzas, Gerrek! Gan kāds par viņu parūpēsies! Mēģinājums atvilkt mūs vienu no otra bija nesekmīgs. Ja viņi mūs atradīs te, kopā ar šo puiku, tad nolems, ka to izdarījām mēs!
Vīrietis melnajā maskā nolamājās, tad pamāja ar galvu un sāka meklēt kaut ko zem sava apmetņa. Negulies vairs zemē! viņš man uzstājīgi teica. Un ej kaut kur iekšā! Kādā vietā, kur vari sasildīties! Pūļa troksnis tagad skanēja tik tuvu, ka es spēju tajā saklausīt atsevišķas balsis, zirgu pakavus un čīkstošus ratu riteņus. Vīrietis melnajā maskā pastiepa man roku.
Man vajadzēja labu bridi, lai saskatītu, kas guļ viņam plaukstā. Tas bija sudraba talants, biezāks un smagāks par manu pazaudēto peniju. Tik lielu naudu es pat lāgā nespēju iztēloties. Še, ņem!
Enkaniss stāvēja man pretī kā tumsas tēls melns apmetnis ar kapuci, melna maska, melni cimdi. Viņa plaukstā mirdzēja spožs sudraba gabals, kurā atstarojās mēness gaisma. Man atmiņā atausa aina no “Daeonikas”: Tarsus pārdod savu dvēseli.
Es paņēmu talantu, bet plauksta man bija tik sastingusi, ka nejutu tā pieskārienu. Vajadzēja paskatīties lejup, lai pārliecinātos, ka pirksti patiešām ir sakļāvušies ap monētu. Man šķita, ka rokā iestrāvo siltums, un pēkšņi es jutos stiprāks. Uzsmaidīju vīrietim melnajā maskā.
- Un ņem arī manus cimdus! Viņš tos norāva un iegrūda man rokās. Tad sieviete zaļajā dēmona maskā aizrāva manu labdari projām, un es nepaguvu pat pasacīt paldies. Noskatījos, kā viņi aiziet. Melnajos tērpos abi izskatījās līdzīgi ēnām, kas aizslīd pa mēness apspīdētajām Tarbeanas ielām, palaikam iezīmējoties uz tumši pelēkā fona.
Pagāja tikai īss mirklis, un es ieraudzīju gar stūri parādāmies svētku gājiena lāpas, kas nāca arvien tuvāk. Neskaitāmas vīriešu un sieviešu balsis, dziesmas un klaigas brāzās man pāri kā viļņi. Kāpos atpakaļ, līdz sajutu aiz muguras sienu, tad sāku vārgi virzīties sāniski un aiztaustījos līdz durvju nišai.
No šī patvēruma noskatījos garāmejošajā gājienā. Cilvēki plūda barā sasaukdamies un smiedamies. Tehlu stalts un lepns stāvēja ratos, ko vilka četri balti zirgi. Viņa sudrabotā maska mirdzēja lāpu gaismā. Viņa tērps bija nevainojami balts, tā apkakli un piedurkņu galus rotāja kažokādas apmales. Blakus ratiem gāja priesteri pelēkos apģērbos, šķindinādami zvaniņus un skandēdami dziesmas. Daudzi bija aplikuši smagās nožēlnieku ķēdes. Balsu un zvaniņu skaņas, dziedāšana un ķēžu žvadzoņa saplūda savdabīgā kopējā mūzikā. Visi lūkojās uz Tehlu. Neviens neredzēja mani stāvam tumšajā durvju nišā.
Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz visi bija pagājuši garām, un tikai tad es iznācu no paslēptuves un piesardzīgi steberēju mājup. Virzījos lēni, tomēr jutu, ka mani stiprina iedotā monēta. Ik pēc soļiem desmit es apstājos un pārbaudīju, vai tā joprojām atrodas manā nejutīgajā plaukstā. Gribēju uzvilkt svešinieka iedotos cimdus, bet baidījos, ka nauda var nokrist un pazust sniegā.
Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz nokļuvu galā. Gājiens mani mazliet sasildīja, tomēr kājas aizvien vēl bija sastingušas un nedzīvas. Kad pār plecu paskatījos atpakaļ, redzēju katrā otrajā pēdas nospiedumā krāsojamies asiņu traipu. Tas mani dīvaini nomierināja. Kāja, kas asiņo, ir cerīgāka par kāju, kas sasalusi ledū.
Apstājos pie pirmās viesnīcas, kas man bija pazīstama: to sauca “Smejošais Vīrs”. Iekšā skanēja mūzika, dziesmas, valdīja svētku līksmība. Nemēģinājis tuvoties ielas durvīm, es apgāju ēkai apkārt no pagalma puses. Virtuves durvīs stāvēja un čaloja divas meitenes, izmantodamas atelpas brīdi no darba.
Balstīdamies pret sienu, es piekliboju viņām klāt. Viņas mani nepamanīja gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tad jaunākā meitene paskatījās augšup uz mani un ieelsojās.
Paspēru vēl soli tuvāk. Vai jūs varētu atnest man ēdienu un kādu segu? Es samaksāšu, es teicu. Pastiepu plaukstu un izbiedēts redzēju, cik ļoti tā dreb. Taustīdams seju, biju notraipījis pirkstus ar asinīm. Mute iekšpusē šķita jēla. Man bija grūti runāt. Lūdzu!
Bridi abas meitenes apstulbušas mēmi raudzījās manī. Tad viņas saskatījās un vecākā pamāja, lai nāku iekšā. Jaunākā meitene, neteikusi ne vārda, pazuda aiz kādām durvīm. Vecākā, kurai varēja būt gadu sešpadsmit, pienāca tuvāk un pastiepa plaukstu.