Kots izlaida plaukstu caur sarkanajiem matiem un pārtrauca klusumu. Ir veids, kā to droši uzzināt, viņš teica un iebāza roku kabatā. Ar dzelzi vai uguni. Viņš izvilka piebāztu ādas maku.
- Un ar Dieva vārdu, Greiams piebilda. Dēmoni bīstas no trim lietām: aukstas dzelzs, tīras uguns un svētā Dieva vārda.
Viesnīcnieka lūpas savilkās taisnā svītrā, bet seja saglabāja rāmu mieru. Protams, viņš teica un iztukšoja maka saturu uz galda, tad pārskatīja izbērtās monētas: tur bija smagi sudraba talanti, plānas sudraba ripiņas, vara gabali, salauzti puspeniji un dzelzs drabi. Vai kādam ir šims?
- Ņem drabu! Džeiks teica. Tas ir no labas dzelzs.
- Es negribu labu dzelzi, viesnīcnieks teica. Drabā ir pārāk daudz oglekļa. Tas ir tikpat kā tērauds.
- Viņam taisnība, apstiprināja kalēja māceklis. Tikai tas nav ogleklis. Tērauda gatavošanai izmanto koksu. Koksu un kaļķus.
Viesnīcnieks ar cieņu paklanījās pret zēnu. Tu noteikti zini labāk, jaunais cilvēk! Tas galu galā ir tavs amats. Viņa slaidie pirksti beidzot bija monētu kaudzē sameklējuši šimu. Viņš to pacēla augšup. Lūk, te ir!
- Ko ar tādu var izdarīt? Džeiks jautāja.
- Dzelzs nogalina dēmonus, vecā Koba balss skanēja nepārliecinoši, bet šis ir jau beigts. Varbūt tas neizdarīs neko.
- Ir tikai viens veids, kā uzzināt. Viesnīcnieks ieskatījās katram vīram acīs, it kā tos pārbaudīdams. Tad viņš atkal apņēmīgi pagriezās pret galdu un pārējie atvirzījās vēl tālāk.
Kots piespieda dzelzs šimu pie radījuma melnajiem sāniem, un atskanēja īss, spalgs kraksts kā no ugunī degošas priežkoka pagales. Visi satrūkās, bet tad nomierinājās, redzēdami, ka melnais radījums paliek nekustīgs. Vecais Kobs un pārējie vīri pārmija drebelīgus smaidiņus kā zēni, ko izbiedējis spoku stāsts. Pamazām smaidi kļuva sāji, istabai piepildoties ar salkani kodīgu pūstošu puķu un gruzdošu matu smaku.
Viesnīcnieks ar spalgu klikstu nolika šimu uz galda. Nu tā! viņš teica, slaucīdams priekšautā rokas. Tas nu būtu skaidrs. Ko mēs darām tālāk?
Pēc vairākām stundām viesnīcnieks stāvēja “Ceļakmens” durvīs, ļaudams acīm aprast ar tumsu. Lampas gaismas atspulgi no viesnīcas logiem krita uz dubļainās takas un uz smēdes durvīm ceļa pretējā pusē. Tas nebija liels ceļš, un gājēji pa to staigāja reti. Šķita, ka tam nav noteikta galamērķa kā citiem ceļiem. Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un nemierīgi paskatījās apkārt, it kā gaidīdams kaut ko neparastu.
Viņš sevi sauca par Kotu. Apmezdamies šajā vietā, viņš bija uzmanīgi izvēlējies sev vārdu. Viņš bija pieņēmis jaunu vārdu daudzu parasto iemeslu dēļ, kā arī dažu neparastu iemeslu dēļ, un viens no svarīgākajiem iemesliem bija tas, ka cilvēku un lietu vārdi viņam bija ļoti svarīgi.
Paskatījies augšup, viņš redzēja dziļajā bezmēness nakts samtā mirgojam tūkstoš zvaigžņu. Tās visas viņš pazina, zināja to stāstus un to vārdus. Viņš tās pazina kā tuvus draugus, kā pats savas plaukstas.
Paskatījies lejup, Kots nopūtās, pats to nemanīdams, un iegāja atpakaļ mājā. Viņš aizslēdza durvis un aizdarīja viesnīcas plato logu slēģus, it kā gribēdams nošķirties savrup no zvaigznēm un to dažādajiem vārdiem.
Viņš rūpīgi uzkopa grīdu un pēc kārtas izslaucīja visus kaktus. Kustēdamies ar pacietīgu lietpratību, viņš nomazgāja galdus un bāra leti. Pēc stundu ilga darba ūdens spainī joprojām bija tik tīrs, ka dāma tajā varētu mazgāt rokas.
Beidzot viņš aizvilka aiz letes vienu no bāra soliņiem un sāka spodrināt daudzveidīgo pudeļu klāstu starp divām milzīgām mucām. Šis darbs viņam nepadevās gluži tik naski un prasmīgi kā iepriekšējie, un drīz kļuva redzams, ka spodrināšana ir tikai iegansts pieskarties un turēt. Viņš drusciņ pat dungoja pie sevis, kaut gan pats to neapzinājās, un būtu pārtraucis, ja būtu to zinājis.
Pazīstamā kustība, grozot pudeles slaidajās, graciozajās plaukstās, gaisināja dažas noguruma rievas viņa sejā un darīja to jaunāku, katrā ziņā jaunāku par trīsdesmit gadiem. Pat ievērojami jaunāku par trīsdesmit. Viņš izskatījās pārāk jauns, lai būtu viesnīcnieks. Pārāk jauns, lai viņa seju izvagotu tik daudzas noguruma rievas.
Sasniedzis kāpņu augšgalu, Kots atvēra durvis. Viņa istaba bija askētiski vienkārša, gandrīz kā mūka celle. Istabas vidū bija melns akmens pavards, divi krēsli un neliels rakstāmgalds. Vēl istabā atradās šaura gulta ar lielu, tumšu lādi kājgalī. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, un grīdu nesedza paklājs.
Gaitenī atskanēja soļi, un istabā ienāca jauns vīrietis, nesdams sautējuma bļodu, kas kūpēja un smaržoja pēc pipariem. Viņš bija tumšmatains un pievilcīgs, ar možu smaidu un viltīgām acīm. Tik vēlu tu neesi nācis augšā jau vairākas nedēļas, viņš teica, pasniegdams bļodu. Šovakar laikam labi raisījās stāsti, Reši.
Reši bija vēl viens no viesnīcnieka vārdiem gandrīz vai iesauka. To dzirdēdams, viņš savilka vienu mutes kaktiņu greizā smaidā un ieslīga dziļajā krēslā pie pavarda. Nu, ko tu šodien iemācījies, Bast?
- Šodien, skolotāj, es iemācījos, kāpēc lieliem mīlētājiem ir labāka redze nekā lieliem zinātniekiem.
- Un kāpēc tā ir, Bast? Kots jautāja ar tikko jaušamu uzjautrinājumu balsī.
Basts aizvēra durvis un, atnācis atpakaļ, apsēdās otrā krēslā, pagriezdams to tā, lai sēdētu ar seju pret savu skolotāju un uguni. Viņa kustības bija neparasti izsmalcinātas un graciozas, it kā viņš grasītos dejot. Tāpēc, Reši, ka visas gudrākās grāmatas atrodas iekštelpās, kur ir slikts apgaismojums. Bet skaistas meitenes visbiežāk ir sastopamas ārā, saulē, tāpēc daudz vieglāk ir viņas vērot, neriskējot ar kaitējumu acīm.
Kots pamāja ar galvu. Tomēr sevišķi gudrs audzēknis var iznest grāmatu ārā un radīt sev labākus apstākļus, nebaidoties pasliktināt savas dārgās redzes spējas.
- Es reiz domāju tāpat, Reši. Jo es, protams, biju sevišķi gudrs audzēknis.
- Protams.
- Bet, kad es biju atradis vietu saulē, kur varēju lasīt, garām nāca skaista meitene, un neko tamlīdzīgu darīt vairs nebija iespējams, Basts izteiksmīgi pabeidza.
Kots nopūtās. Vai es nemaldos, pieņemot, ka tu šodien nepaguvi izlasīt neko no Celum Tinture?
Basts pamanījās izskatīties mazliet nokaunējies.
Raudzīdamies ugunī, Kots mēģināja savilkt bargu seju, taču tas neizdevās. Ai, Bast, es ceru, ka viņa bija jauka kā silts vējiņš ēnā! Es esmu slikts skolotājs, ja tā saku, taču es priecājos. Pašlaik es nejūtos gatavs garām mācību stundām. Viņš brīdi klusēja. Kārteram šovakar uzbruka skraels.
Basta omulīgais smaids pazuda kā saplīsusi maska un nobālušajā sejā parādījās satriekta izteiksme. Skraels? Viņš pa pusei uzslējās no krēsla, itin kā gribēdams mesties ārā no istabas, bet tad samulsis sarauca pieri un piespieda sevi apsēsties atpakaļ. Kā tu zini? Kurš atrada līķi?
- Kārters ir dzīvs. Viņš to atnesa šurp. Uzbrucējs bija tikai viens.
- Viens atsevišķs skraels nav iespējams, tāda vispār nav, Basts noteikti sacīja. Tu taču zini!
- Zinu, Kots atbildēja. Bet fakts paliek tāds, ka šoreiz tas bija viens.
- Un Kārters to nogalināja? Basts jautāja. Tad tas nevarēja būt skraels. Varbūt…
- Bast, tas bija viens no skraeliem. Es to redzēju. Kots nopietni paskatījās uz viņu. Kārteram vienkārši laimējās. Kaut ari viņš bija pamatīgi savainots. Četrdesmit astoņas šuves! Es izlietoju gandrīz visu savu ķirurga diegu. Kots pievilka tuvāk sautējuma bļodu. Ja kāds jautā, saki, ka mans vectēvs pavadīja un apsargāja ceļotāju karavānas un iemācīja man tīrīt un sašūt brūces. Šovakar viņi bija pārāk satriekti, lai man to pajautātu, bet rit droši vien kļūs ziņkārīgi. To es negribu. Kots uzpūta sautējumam, un viņa seju ietina garaiņu mutulis.