Выбрать главу

-   Ko jūs izdarījāt ar beigto radījumu?

-  Es ar to nedarīju neko, Kots uzsvērti atbildēja. Es esmu tikai viesnīcnieks. No tādām lietām es neko nesaprotu.

-   Reši, tu taču nedrīksti ļaut viņiem ņemties ar to uz savu roku!

Kots nopūtās. Viņi to aiznesa priesterim. Un priesteris veica visas

pareizās darbības visu aplamo iemeslu dēļ.

Basts pavēra muti, bet Kots turpināja, pirms viņš bija paguvis kaut ko pateikt. Jā, es pārliecinājos, ka bedre ir pietiekami dziļa. Jā, es pārliecinājos, ka ugunī ir pīlādža zari. Jā, es pārliecinājos, ka tā bries­moņa atliekas dega ilgi un pamatīgi, pirms viņi tās apraka. Un, jā, es pārliecinājos, ka neviens nav paturējis sev kādu drupatu piemiņai. Viņš drūmi savilka uzacis. Tu taču zini, ka es neesmu idiots!

Basts acīmredzami nomierinājās un atlaidās dziļāk krēslā. To es zinu, Reši. Bet puse šo ļautiņu bez palīdzības nejēdz ne tik daudz kā čurāt pa vējam. Kādu laiku viņš domīgi klusēja. Nevaru iedomāties, kāpēc tas radījums bija tikai viens!

-            Varbūt pārējie nobeidzās, nākdami pāri kalniem, Kots pieļāva.

-     Un dzīvs palika tikai šis viens.

-  Var jau būt, Basts negribīgi piekrita.

-  Bet varbūt vainīga vētra, kas plosījās pirms pāris dienām, Kots kavējās minējumos. īsta vezumu gāzēja, kā mūsu trupā kādreiz mēdza sacīt. Vējš un lietus varēja atraut vienu indivīdu nost no pārējā bara.

-   Tava pirmā doma man patika labāk, Reši, Basts noraizējies teica. Trīs vai četri skraeli izietu cauri šai pilsētiņai kā… kā…

-   Kā karsts nazis cauri sviestam?

-  Drīzāk kā vairāki karsti naži cauri vairākiem zemnieku dučiem, Basts sausi atteica. Šie cilvēki nav spējīgi sevi aizsargāt. Varu derēt, ka visā pilsētiņā neatrastos vairāk par sešiem zobeniem. Un pret skraeliem ari zobeni būtu diezgan bezspēcīgi.

Ilgu laiku valdīja domu piesātināts klusums. Pēc brīža Basts sāka knosīties. Vai viņi pastāstīja vēl kaut ko jaunu?

Kots papurināja galvu. Līdz jaunumiem viņi šovakar netika. Kārters visu pārtrauca jau tad, kad viņi tikko bija sākuši apcerēt vecos stāstus. Laikam jau tas ir diezgan neparasti. Rītvakar viņi visi atgrie­zīsies šeit. Tas nozīmē, ka man būs ko darīt.

Kots ar karoti izklaidīgi bakstīja sautējumu. Man būtu vajadzējis atpirkt skraelu no Kārtera, viņš prātoja. Par to naudu viņš varētu nopirkt sev jaunu zirgu. Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu. Mūsu veikals pārmaiņas pēc piedzīvotu teicamu uzplau­kumu.

Basts veltīja viņam mēmu, izbiedētu skatienu.

Kots izdarīja nomierinošu kustību ar plaukstā saņemto karoti. Es jokoju, Bast! Viņš bāli pasmaidīja. Bet tas tomēr būtu bijis patīkami.

-   Nē, Reši, tas nepavisam nebūtu bijis patīkami! Basts uzsvērti teica. “Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu,” viņš izsmējīgi atkārtoja. Nē, nudien!

-  Veikals būtu bijis patīkams, Kots precizēja. Veikals būtu patī­kams. Viņš atkal iebāza karoti sautējumā. Jebkas būtu patīkams.

Krietnu brīdi abi vīri sēdēja klusēdami. Saņēmis bļodu plaukstās, Kots drūmi raudzījās sautējumā, taču viņa skatiens kavējās citur. Tu šeit noteikti jūties briesmīgi, Bast, viņš beidzot teica. Tu droši vien esi nonīcis aiz garlaicības!

Basts paraustīja plecus. Pilsētiņā dzīvo vairākas jaunas sievas. Un vesels pulks jauku meiteņu. Viņš pasmīnēja kā puišelis. Es cenšos pats atrast sev izklaidēšanos.

-  Tas ir labi, Bast. Atkal iestājās klusums. Kots iebāza mutē vēl vienu karoti sautējuma un sakošļājis to norija. Saproti, viņi domāja, ka tas ir dēmons!

Basts atkal paraustīja plecus. Tā tas varēja būt, Reši. Droši vien tas ir vislabākais, ko viņi varētu domāt.

-   Es zinu. Patiesībā es pats viņus uz to paskubināju. Bet tu taču zini, ko tas nozīmē! Viņš paskatījās Bastam acīs. Kalējam tuvākajās dienās būs pārpilnas rokas darba.

Basta seja pēkšņi kļuva tukša un neizteiksmīga. Ak tā!

Kots pamāja ar galvu. Es tev nepārmetīšu, ja gribēsi doties pro­jām, Bast. Tu vari sev atrast labāku vietu nekā šī.

Basts satriekts paskatījās uz viņu. Es nevaru doties projām, Reši! Viņš vairākas reizes atvēra un aizvēra muti, nespēdams atrast piemē­rotus vārdus. Kurš gan cits mani mācīs?

Kots pasmaidīja, un īsu bridi viņa seja atklāja, cik viņš patiešām jauns. Zem noguruma ievilktajām līnijām un rāmās viesnīcnieka iz­teiksmes viņš izskatījās tikpat jauneklīgs kā viņa tumšmatainais biedrs.

-     Patiešām, kurš? Viņš ar karoti norādīja uz durvīm. Nu tad ej un lasi savu lasāmo vai patraucē kāda pilsētnieka meitu! Tu noteikti vari darīt kaut ko interesantāku nekā skatīties, kā es ēdu!

-  Patiesībā…

-   Pazūdi, dēmon! Kots teica ar pusizēstu muti, pāriedams uz temiešu valodu, kurā jautās spēcīgs akcents. Tehus antausa cha!

Basts satrūkās, tad skaļi iesmējās un ar vienu roku izdarīja neķītru žestu.

Kots norija kumosu un pārgāja uz citu valodu. -Aroi te dennaleyan!

-  Izbeidz! Basts pārmetoši teica, un smaids pazuda no viņa sejas.

-     Tas jau ir apvainojums.

-  Pie zemes un akmens, es atsakos no tevis! Kots iemērca pirkstus kausā, kas atradās blakus, un nevērīgi papurināja plaukstu uz Basta pusi. Lai padzīts top krāšņums!

-   Ar sidru? Basts pamanījās izskatīties vienlaikus uzjautrināts un sadusmots un notrauca pilienu no krekla priekšpuses. Traips man te nav vajadzīgs.

Kots iebāza mutē vēl vienu karoti. Ej un to izmērcē! Ja stāvoklis kļūs bezcerīgs, iesaku tev izmēģināt daudzās šķīdinātāju receptes no Celum Tinture. Trīspadsmitā nodaļa, ja nemaldos.

-   Labi.

Basts piecēlās un savā neparastajā, nevērīgi graciozajā gaitā aizgāja līdz durvīm. Pasauc, ja kaut kas vajadzīgs! Viņš aizvēra durvis aiz sevis.

Kots ēda lēni un ar maizes gabalu uzslaucīja pēdējās sautējuma paliekas. Ēzdams viņš skatījās pa logu vai vismaz mēģināja skatīties, jo gaisma pārvērta rūti spogulī uz āra tumsas fona.

Viņš aplaida nemierpilnu skatienu istabai. Pavards bija būvēts no tāda paša melna akmens kā kamīns, kas atradās apakšstāvā. Tas slējās istabas vidū būvmeistarlbas sasniegums, par kuru Kots jutās itin lepns. Gulta bija maza, gandrīz kā guļamlāva, un, ja to aptaustītu, izrādītos, ka tai nav gandrīz nekāda vērā ņemama matrača.

Uzmanīgs vērotājs pamanītu, ka Kota skatiens no kaut kā vairās. Tā cilvēks mēdz vairīties no bijušās mīļotās skatiena oficiālās pusdienās vai no sena ienaidnieka acīm vēlā vakarā ļaužu pilnas alus dzertuves attālākajā kaktā.

Kots mēģināja atslābināties, taču tas neizdevās; viņš nemierīgi sa­kustējās, nopūtās, sagrozījās krēslā, un viņa acis gluži negribot pie­vērsās lādei gultas kājgalī.

Lāde bija gatavota no roaha, reta un smaga kokmateriāla, kas bija tumšs kā ogle un gluds kā pulēts stikls. To augstu vērtēja smaržvielu izgatavotāji un alķīmiķi: koka gabals īkšķa lielumā pazinējiem bija zelta vērts. Lāde, kas gatavota no tāda materiāla, pārsniedza visas izšķēr­dības robežas.

Lāde bija aizslēgta trejām kārtām. Tai bija dzelzs atslēga, vara at­slēga un atslēga, kuru nevarēja redzēt. Šovakar koks izplatīja istabā tikko jaušamu citrusa un karsētas dzelzs smaržu.