Apstājies pie lādes, Kota skatiens nesteidzās tūlīt novērsties. Tas netiecās manīgi aizslīdēt sānis, it kā viņš gribētu izlikties, ka tāda priekšmeta vispār nav. Taču īsā mirklī viņa seja atguva visus tos vaibstus, ko vienkāršie ikdienas prieki bija lēnām nodeldējuši un gaisinājuši. Viņa pudeļu un grāmatu sniegtais mierinājums vienā sekundē zuda, atstājot acīs tikai tukšumu un trulu sāpi. Kādu laiku Kota seju pārņēma neapslāpētas ilgas un nožēla.
Pēc tam tās pazuda un palika tikai gurdena seja, kuras īpašnieks bija viesnīcnieks, vārdā Kots. Viņš vēlreiz nopūtās, pats to nemanīdams, un piespieda sevi piecelties kājās.
Pagāja ilgs laiks, iekams viņš aizgāja garām lādei līdz savai gultai. Un pagāja ilgs laiks, iekams viņš pēc apgulšanās ieslīga miegā.
Kā Kots bija paredzējis, nākamajā vakarā viri atkal ieradās “Ceļakmenī” iedzert pa kausam alus un paēst vakariņas. Nedaudzie mēģinājumi nodoties stāstiem bija nevarīgi un drīz vien apklusa. Nevienam nebija atbilstoša noskaņojuma.
Tāpēc jau itin agrā vakara stundā sarunas pievērsās svarīgākiem jautājumiem. Apmeklētāji pārsprieda valodas, kas bija sasniegušas pilsētiņu, un pa lielākai daļai tās bija satraucošas. Nožēlnieku karalim lielas galvassāpes sagādāja Resavekas dumpinieki. Tas izraisīja zināmas bažas, taču šīs valodas bija diezgan attālinātas un aptuvenas. Resaveka atradās krietnā attālumā, un pat vecais Kobs, zinošākais no visiem, tikai ar grūtībām spēja atrast to kartē.
Vīri apsprieda karu katrs no sava skatpunkta. Vecais Kobs paredzēja, ka pēc ražas novākšanas uzlikšot trešo nodokli. Neviens to neapstrīdēja, kaut gan pat vecākie ļaudis neatcerējās piedzīvojuši trīskārtējas izsūkšanas gadu.
Džeiks sprieda, ka raža būšot gana laba un lielāko daļu ģimeņu trešais nodoklis nespēšot izputināt. Ja nu vien tādus kā Bentliji, kas jau tagad tik tikko spēja savilkt galus. Un vēl tādus kā Orrisoni, kam nemitīgi pazuda aitas. Un, protams, Trako Mārtiņu, kas šogad bija iesējis tikai miežus. Ikviens daudzmaz saprātīgs lauksaimnieks bija sējis pupas. Attiecībā uz karošanu tas vismaz bija labvēlīgs apstāklis: karotāji bagātīgi patērēja pupas, tātad cenas turēsies augstas.
Pēc dažiem dzēriena kausiem izskanēja nopietnākas bažas. Pa ceļiem klejoja dezertējuši karavīri un citi laimes meklētāji, tāpēc pat īsi ceļojumi bija kļuvuši bīstami. Ceļi, protams, vienmēr bija slikti, tāpat kā ziema vienmēr bija auksta. Cilvēki pasūrojās, veica saprātīgus drošības pasākumus un turpināja dzīvot savu līdzšinējo dzīvi.
Tomēr šoreiz stāvoklis bija citāds. Pēdējos divos mēnešos ceļi bija kļuvuši tik slikti, ka cilvēki mitējās sūroties. Pēdējai karavānai bija divi vezumi un četri sargi. Tirgotājs bija prasījis desmit peniju par pusmārciņu sāls un piecpadsmit peniju par kluci cukura. Viņam nebija ne piparu, ne kanēļa, ne šokolādes. Viņam bija neliels maisiņš kafijas, bet par to viņš gribēja divus sudraba talantus. Sākumā cilvēki bija smējušies par viņa cenām. Kad viņš tomēr nebija piekāpies, tie bija spļāvuši un raidījuši viņam lāstus.
Tas bija noticis pirms divām dienkopām: pirms divdesmit divām dienām. Kopš tā laika te nebija parādījies neviens nopietns tirgotājs, kaut gan pašlaik bija tirgošanās sezona. Tāpēc, par spīti trešajam nodoklim, kas draudīgi melnēja visu prātos, cilvēki lūkojās savos makos un vēlējās, kaut būtu nopirkuši jel kādu nieku, jo, kas zina, sniegs var uznākt agri.
Neviens nerunāja par iepriekšējo vakaru un par radījumu, ko viņi bija sadedzinājuši un aprakuši. Protams, par to runāja citi. Visa pilsētiņa zumēja no valodām. Kārtera ievainojumu dēļ cilvēki satrauktos stāstus uzklausīja pa pusei nopietni bet tikai pa pusei. Šur tur palaikam izskanēja vārds “dēmons”, taču to pavadīja smaidi, kas slēpās aiz mutei piespiestām plaukstām.
Melno radījumu pirms sadedzināšanas bija redzējuši tikai seši vecie draugi. Viens no tiem bija ievainots, un pārējie pieci bija iedzēruši. Ari priesteris bija to redzējis, bet dēmonus redzēt jau bija viņa darbs. Dēmoni labvēlīgi ietekmēja viņa veikalu.
Laikam mīklaino briesmoni bija redzējis ari viesnīcnieks. Bet viņš nebija šejienietis. Viņš nevarēja zināt vienkāršo patiesību, ko skaidri zināja ikviens šajā pilsētiņā dzimis un audzis cilvēks: stāstus šeit mīlēja, bet stāstu darbība notika citur. Šī nebija vieta, kur mājo dēmoni.
Turklāt stāvoklis tāpat bija gana nepatīkams, lai cilvēki nemeklētu jaunas neērtības. Vecais Kobs un viņa draugi zināja, ka runāt nav lielas jēgas. Jebkādi mēģinājumi pārliecināt ļaudis tikai padarītu viņus par apsmieklu tāpat kā Trako Mārtiņu, kas gadiem ilgi pūlējās izrakt aku pats savas mājas iekšienē.
Tomēr viņi visi nopirka no kalēja gabalu auksti kaltas dzelzs, tik smagu, cik spēja pacilāt, un neviens neteica pārējiem, ko domā. Viņi tikai sūrojās, ka ceļi esot slikti un kļūstot vēl sliktāki. Viņi runāja par tirgotājiem, dezertieriem un nodokļiem, un par to, ka sāls nepietikšot līdz ziemas beigām. Viņi atcerējās, ka pirms trim gadiem neviens pat nebūtu iedomājies naktī aizslēgt durvis, kur nu vēl aizsprostot tās no iekšpuses!
Pēc tam sarunas sāka apsīkt, un, kaut gan neviens neatklāja savas domas, vakars beidzās drūmā noskaņā. Tā pēdējā laikā beidzās daudzi vakari, jo laiki bija tādi, kādi bija.
OTRĀ NODAĻA . skaista diena
APKĀRTNI PRIECĒJA brinum jauka rudens diena viena no tādām, kas bieži sastopamas stāstos, bet reti gadās reālajā dzīvē. Laiks bija silts un sauss, ideāli piemērots kviešu un rudzu briešanai. Abās ceļa pusēs koki palēnām mainīja krāsu. Slaidās papeles bija kļuvušas sviesta dzeltenas, bet zarotais etiķkoks, kas tiecās izlauzties uz ceļa, krāsojās violeti sarkans. Tikai vecie ozoli, šķiet, negribēja atvadīties no vasaras, un to lapotnēs mijās zaļi un zeltaini toņi.
Vārdu sakot, grūti bija iedomāties jaukāku dienu, kurā pusducis medību lokiem apbruņotu armijas dezertieru atbrīvotu cilvēkus no visa, kas tiem pieder.
- No šīs ķēves nekā prātīga nav, ser, Hronists teica. Mugura knapi slejas virs ratiem, un kad līst lietus…
Vīrietis ar skarbu žestu viņu pārtrauca. Paklau, draugs, karaļa armija maksā brangu naudu par visu, kam ir četras kājas un kaut vai viena acs. Ja tu būtu zaudējis saprašanu un lēkšotu pa ceļu ar koka jājamzirgu, arī to es tev atņemtu!
Vadonim bija valdonīga stāja un izturēšanās. Hronists sprieda, ka viņš nesen ir bijis zemākas pakāpes virsnieks. Lec tik zemē! viņš nopietni pavēlēja. Nodarīsim savu darāmo, un tu varēsi iet tālāk.
Hronists nokāpa no zirga. Ar laupītājiem viņš bija ticies jau agrāk un zināja, ka nekādas sarunas te nepalīdzēs. Šie vīri prata savu darbu. Viņi netērēja enerģiju bravūrai un tukšiem draudiem. Viens no karavīriem apskatīja zirgu, pārbaudīja pakavus, zobus un zirglietas. Divi citi ar militāru lietpratību pārlūkoja seglu somas un izkrāva zemē visu viņam piederošo mantību. Divas segas, apmetnis ar kapuci, plakana ādas soma un smags, bagātīgi piepildīts ceļamaiss.
- Tas ir viss, komandieri viens no vīriem teica. Un vēl kādas divdesmit mārciņas auzu.
Komandieris notupās un, atvēris plakano ādas somu, ieskatījās tajā.
- Tur ir tikai papīrs un rakstāmspalvas, Hronists teica.
Komandieris pagriezās un pār plecu paskatījās atpakaļ. Tātad tu esi pierakstītājs?
Hronists apstiprinoši pamāja ar galvu. Tā ir mana dienišķā maize, ser. Un jums no tām lietām nebūs nekāda labuma.
Vadonis pārmeklēja somu, pārliecinājās, ka teiktais atbilst patiesībai, un pasvieda to malā. Pēc tam viņš apgrieza otrādi ceļamaisu, izbēra tā saturu uz izklātā Hronista apmetņa un laiski to pārskatīja.