- “Neprāts,” Greiams izlasīja. Dīvains vārds zobenam!
Kots pamāja ar galvu, piesardzīgi saglabādams neizteiksmīgu seju.
- Cik es esmu tev parādā? viņš klusi jautāja.
Greiams bridi domāja. Pēc tā, ko tu man iedevi, lai samaksātu par koku… Viņa acis iezibējās viltīga dzirksts. Apmēram vienu un tris.
Kots iedeva viņam divus talantus. Paturi atlikumu! Šo koku ir grūti apstrādāt.
- Taisnība, Greiams ar jaušamu apmierinājumu teica. Gluži kā akmens zem zāģa! Turas pretī kaltam kā dzelzs. Un, kad viss bija izdarīts, es nekādi nevarēju to apdedzināt.
- To es pamanīju, Kots teica un, acīm ziņkāri ieziboties, pārvilka pirkstu tumšajai rievai virs kokā iegrebtajiem burtiem. Kā tev tas izdevās?
- Nu tā, Greiams pašapmierināts novilka, kad biju iztērējis pusi dienas, aizstiepu pie kalēja. Divatā ar zēnu apsvilinājām to ar karstu dzelzi. Vajadzēja ņemties vairāk nekā divas stundas, lai dabūtu to melnu. Nevienas dūmu grīstes, bet smirdēja kā veca āda. Nolāpīta padarīšana! Kas tas par koku, kas nedeg?
Greiams bridi nogaidīja, bet viesnīcnieks izturējās tā, it kā nebūtu dzirdējis viņa jautājumu. Kur tu gribi lai es to piestiprinu?
Kots saņēmās tiktāl, lai pārlaistu skatienu istabai. Domāju, ka to vari atstāt manā ziņā. Es vēl neesmu īsti izdomājis, kur to likt.
Greiams atstāja sauju dzelzs naglu un novēlēja viesnīcniekam labu vakaru. Palicis bārā viens, Kots izklaidīgi vilka plaukstu pāri atnestās pamatnes kokam un vārdam. Drīz no virtuves iznāca Basts un paskatījās skolotājam pār plecu.
Iestājās ilgs klusuma bridis, gluži kā parādot godu nelaiķim.
Beidzot Basts ierunājās: Vai drīkstu uzdot jautājumu, Reši?
Kots draudzīgi pasmaidīja. To tu vienmēr drīksti, Bast.
- Bet apgrūtinošu jautājumu?
- Tie parasti ir vienīgie jautājumi, kurus vērts uzdot.
Kādu laiku abi klusēja un lūkojās priekšmetā uz bāra letes, it kā cenzdamies iesēdināt to atmiņā. Neprāts.
Basts krietnu bridi cīnījās ar sevi: pavēra muti, izmisušu skatienu to atkal aizvēra, pēc tam atkārtoja visu vēlreiz.
- Saki laukā! Kots beidzot teica.
- Par ko tu nupat domāji? Basts jautāja ar dīvainu mulsuma un rūpju sajaukumu balsī.
Kots atbildēja tikai pēc ilga laika. Es tiecos domāt pārāk daudz, Bast. Manus lielākos panākumus ir sekmējuši lēmumi, ko es pieņēmu, kad pārtraucu domāt un vienkārši darīju to, kas šķita pareizi. Pat tad, ja man bija ļoti nopietni iemesli to nedarīt.
Basts pārlaida plaukstu vaigam. Tātad tu centies neapšaubīt pieņemtos lēmumus?
Kots brīdi vilcinājās. Tā varētu sacīt, viņš atzina.
- Tā varētu sacīt es, Reši, Basts pašapmierināti teica. Turpretī tu tiecies visu nevajadzīgi sarežģīt.
Kots paraustīja plecus un atkal pievērsa skatienu koka pamatnei.
- Laikam jāatrod tam vieta.
- Te, ārpusē? Basts izskatījās gluži satriekts.
Kots velnišķi pasmaidīja, un viņa sejā atgriezās kaut kas no agrākā dzīvīguma. Protams! viņš atbildēja un šķita ar labpatiku vērojam Basta reakciju. Pārlaidis vērtējošu skatienu sienām, viņš domīgi savilka lūpas. Kur tu to vispār noliki?
- Savā istabā, Basts atbildēja. Zem gultas.
Kots izklaidīgi pamāja ar galvu, atkal lūkodamies uz sienu. Tad ej un atnes! Ar rokas vēzienu viņš paskubināja Bastu, un puisis nelaimīgu seju aizsteidzās projām.
Kad Basts atgriezās ēdamzālē, uz bāra letes mirdzēja pudeles un Kots stāvēja atbrīvotajā vietā uz garās virsmas starp divām smagām ozola mucām. Basta rokā vaļīgi šūpojās melna zobena maksts.
Kots mirkli pārtrauca pamatnes stiprināšanu virs vienas no mucām un satraukti iesaucās: Uzmanīgi, Bast! Tu nes dāmu, nevis stumdi lauku skuķi zaļumballē!
Basts apstājās un paklausīgi saņēma priekšmetu abās rokās, un tikai pēc tam nogāja atlikušos soļus līdz bāram.
Kots iedzina sienā dažas naglas, pagrozīja kādu stieplīti un stingri piestiprināja paliktni pie sienas. Dod nu šurp! viņš teica, balsij dīvaini ķeroties.
Pacēlis nesamo abās rokās, Basts iedeva to viņam, bridi izskatīdamies pēc ieroču nesēja, kas sniedz zobenu spoži tērptam bruņiniekam. Taču šeit nebija bruņinieka, šeit bija tikai priekšautu apsējis viesnīcnieks, kas sauca sevi par Kotu. Viņš paņēma zobenu no Basta rokām un izslējās taisni uz virsmas aiz bāra.
Ar neuzkrītošu kustību viņš izvilka zobenu no maksts. Istabas rudenīgajā gaismā tas zaigoja ar blāvi pelēcīgu spīdumu. Zobens izskatījās gluži jauns. Tas nebija izrobots vai aprūsējis. Nespodri pelēkos sānus neizraibināja nekādas švīkas. Bet, kaut gan zobens bija neieskrambāts, tas bija vecs. Un, kaut gan tas nepārprotami bija zobens, tā apveidi bija svešādi un neparasti. Vismaz šajā pilsētiņā neviens tos nesauktu par pazīstamiem. Tas izskatījās tāds, it kā alķīmiķis būtu sakausējis duci zobenu un pēc atdzesēšanas kausējamā trauka dibenā būtu gulējis šis savādais priekšmets: zobens savā vistīrākajā veidā. Tas bija slaids un graciozs. Tas bija bīstams kā ass akmens zem straujas upes ūdens.
Kots brīdi turēja to rokā. Viņa plauksta nedrebēja.
Tad viņš novietoja zobenu uz pamatnes. Balti pelēkais metāls iemirdzējās uz tumšā roaha fona. Kaut gan rokturis bija saskatāms, tā tumšais apveids gandrīz nemanāmi saplūda ar koku. Apakšā iegrebtais vārds, melni vizošs pamatnes melnumā, izskatījās gluži kā pārmetums: Neprāts.
Kots nokāpa lejā, un kādu laiku viņi abi ar Bastu stāvēja blakus un klusēdami lūkojās augšup.
Basts pārtrauca klusumu. Tas ir diezgan iespaidīgs, viņš teica, itin kā nožēlodams šo patiesību. Bet… Viņa balss aizķērās pusceļā, neatrodot piemērotus vārdus. Viņš nodrebēja.
Kots paplikšķināja viņam pa plecu, izskatīdamies neparasti možs.
- Neļauj sev satraukties manis dēļ! Tagad viņš šķita krietni dzīvīgāks, it kā darbošanās būtu devusi jaunu enerģiju. Man patīk! viņš ar spēju pārliecību noteica un pakāra melno maksti uz viena no pamatnes kāšiem.
Pēc tam vajadzēja ķerties pie kārtējiem darbiem. Nospodrināt pudeles, nolikt tās atpakaļ vietā. Gatavot pusdienas. Nokopt ēdiena gatavošanas paliekas. Kādu laiku telpā valdīja mundra, patīkama rosība. Vīri darbodamies sarunājās par dažādiem sīkumiem. Un, par spīti abu naskajām kustībām, viņos bija jaušama tāda kā nevēlēšanās pabeigt jebkuru iesākto darāmo, it kā abi baidītos no brīža, kad rosīšanās būs galā un telpu atkal piepildīs klusums.
Tad notika kaut kas neparasts. Atvērās durvis, un “Ceļakmenī” kā līgans vilnis ieplūda troksnis. Iekšā steigšus nāca cilvēki, sarunādamies un izvietodami savus mantu saiņus. Viņi izvēlējās galdiņus un nometa uz krēslu atzveltnēm mēteļus. Kāds vīrietis, kuram mugurā bija krekls no smagiem metāla gredzeniem, atsprādzēja zobenu un atslēja to pie
sienas. Diviem vai trim pie jostas bija piestiprināti naži. Četri vai pieci skaļi pieprasīja dzērienus.
Kots un Basts brīdi vēroja ienācējus, tad sāka raiti darboties. Kots pasmaidīja un salēja kausos dzērienu. Basts izsteidzās ārā, lai paskatītos, vai tur atstāti zirgi, kas jāieved stallī.
Desmit minūšu laikā viesnīca bija pilnīgi pārvērtusies. Uz bāra letes šķindēja monētas. Šķīvjos gulēja siers un augļi, un virtuvē virs uguns sīkdams karājās liels vara katls. Vīri pārbīdīja galdiņus, lai viņu pulciņš, gandrīz ducis cilvēku, varētu iekārtoties ērtāk.
Kots ar skatienu nomēroja atnācējus. Divi vīrieši, divas sievietes, ratu braucēji ar raupju ārieni, ko izveidojusi gadiem ilga dzīve zem klajas debess, priecīgi par iespēju pavadīt nakti patvērumā no vēja. Trīs sargi ar skarbu skatienu un metāla smaržu. Skārdnieks ar omulīgu vēderiņu un vēlīgu smaidu, kas atklāja nedaudzos atlikušos zobus. Divi jauni vīrieši: viens ar smilškrāsas matiem, otrs tumšmatains, labi ģērbušies un ar izkoptu valodu ceļotāji, kas saprātīgi pievienojušies lielākai grupai, lai uz ceļa varētu justies drošāk.