Šis vārds viņu satrieca ar savas nozīmes nāvējošu precizitāti. Gnors nokrita uz mutes smiltīs un izplūda karstās niknuma asarās, smagās vīra asarās. Paisums pieņēmās; skaļi atbalsojās viļņa laiskie dunieni: «Ašas vientuļnieks.»
— Aša, — švirkstēdamas atkārtoja smiltis.
Cilvēks nekustējās. Saule, slīdēdama uz vakarpusi,
skāra klinti, apšļāca tās tumšo šķautni ar šķidru uguni un meta Ašas piekrastē ēnas — zemes vakara skumjas. Gnors piecēlās.
— Eniok, — viņš teica savā parastajā neskaļajā krūšu balsī, — es pakļaušos laikam un nepieciešamībai. Mana dzīve vēl nav līdz galam izspēlēta. Tā ir veca, laba spēle, to nevar pamest pusratā, un dienas nav kārtis. Pie viņu, šeit bojā aizgājušo manu neatsveramo dienu līķiem zvēru savilkt jums atrisušos galus tik cieši, lai roka no piepūles smeldz, un šinī mezglā nogārgs jūsu kakls. Ceļas vējš. Tas aiznesīs manu zvērestu jums un Karmenai!
IV
Spēcīga vētra, kas sacēlās Arhipelāga centrā, deva pamatīgu triecienu trīsmastu brigai, kuras vārds nemaz nebija piemērots kuģa skarbajai profesijai — «Jūras sienāzītis». Šī briga, ar aprautām takelāžas tauvām, savainotām burām, stengām un ūdenslīniju, bija aizsviesta tālu prom no parastā tirdzniecības ceļa. Rītausmā parādījās zeme. Vienīgais palikušais enkurs dārdēdams nolaidās gultnē. Diena aizritēja parastajos pēcavārijas darbos, un tikai vakarā visi, sākot ar kapteini un beidzot ar pavāru, varēja kaut cik apvērtēt savu stāvokli. Šis lakoniskais vērtējums visā pilnībā tika izteikts ar trīs vārdiem: «Velns zina kas!»
— Roz, — sacīja kapteinis, pārdzīvodams patiesas ciešanas, — šis ir kuģa žurnāls, un tajā nav vietas visādiem mākslas darbiem. Kādēļ jūs, tukšā blašķe, uzzīmējāt šo strazdu būri?
— Strazdu būris! — Rozs samulsa par tādu piezīmi, taču aizvainotā patmīlība tūlīt pat deva samulsumam labu pretspērienu. — Kur jūs esat redzējis tādus strazdu būrus? Tā ir jaunkundze. Es viņu izsvītrošu.
Kapteinis Mards pilnīgi aizmiedza kreiso aci, un tūlīt labā kļuva neizturami nicinoša. Rozs uzsita ar dūri uz galda, bet tomēr samierinājās.
— Es viņu izsvītroju, noklāju ar tintes traipu; paostiet, ja nevarat saredzēt. Žurnāls izmircis.
— Tas tiesa, — sacīja Mards, taustīdams valgās caurauklotās lapas. — Viļņi šļāca kajītē. Es arī esmu izmircis. Mēs abi ar vadni esam vienādi izmirkuši. Bet jūs, Aligu?
Trešais no šīs grupas, kurš aiz pārguruma gandrīz vai krita turpat uz galda, pie kura sēdēja, sacīja:
— Man nāk miegs.
Kajītē bija piekārts lukturis, kas apspīdēja trīs galvas ar senatnīgu portretu ēnām un gaismu. Telpas kakti, kas bija aizkrauti ar saliekamajiem krēsliem, apģērba gabaliem un instrumentiem, izskatījās pēc vecu lietu tirgotāja pagraba. Briga šūpojās. Okeāna uzbudinājums uzreiz vis neaprimst: palaidis vaļā upuri, viņš sprauslā un viebjas. Mards ar elkoņiem atspiedās pret galdu, pie tīras žurnāla lappuses nolieca savu zirga seju, kurā mirdzēja gudras sadrūvē- jušās acis. Viņam gandrīz nemaz nebija ūsu, bet zods atgādināja akmens bluķi miniatūrā. Marda labā roka bija uztūkuši no trieciena un ar dvieli pakārta kaklā.
Rozs sāka ar spalvu švīkāt gaisā līkločus un ara- beskas; viņš gaidīja.
— Tad rakstiet, — teica Mards, — rakstiet: izsviesti pie velna, nav zināms, kādēļ. Rakstiet tā … — viņš sāka smagi elpot; katra domu piepūle sagādāja viņam šausmīgas ciešanas. — Pagaidiet. Es nevaru atjēgties, Aligu, tā vien liekas, ka mani vēl arvien svaida pret klāju, bet virs manis Rozs veltīgi lūko noturēt stūri. Neciešu šo pretīgo ūdeni.
— Bija vētra, — sacīja Aligu pamodies un atkal iekrita miegā. — Bija vētra …
— Spirgts vējš, — Rozs sistemātiski izlaboja.
— Spirgts … Tīrais sīkums.
— Viesuļvētra.
— yienkārši atmosfēras nerātnības.
— Ūdens un gaisa trīce.
— Niecīga brīze.
— Brīze? — Aligu uzskatīja mirkli par ievērības cienīgu, lai pamostos, un, atkal aizmigdams, sacīja:
— Ja tā bija, kā jūs sakāt, niecīga brīze, tad es vairs neesmu Aligu.
Mards pamēģināja ar sasisto labo roku žestikulēt, taču aiz sāpēm pietvīka un noskaitās:
— Okeāns klepoja, — viņš teica, — un izspļāva mūs … Kur? Kur mēs atrodamies? Un kas mēs tagad esam?
— Saule norietējusi, — paziņoja bocmanis, ienākdams kajītē. — Rīt no rīta visu noskaidrosim. Sacēlusies bieza migla, vējš pierimis.
Rozs nolika spalvu.
— Ja jāraksta, tad jāraksta, — viņš teica, — citādi žurnālu taisu ciet.
Aligu pamodās trīsdesmit otro reizi.
— Jūs, — viņš sāka žāvāties un staipīties ar to sald- kairo grāciju, no kuras krēsls brikšķ un brakšķ, — esat aizmirsuši par bezbiksi kurinātāju Tērauda Reidā. Kas nu tur būtu bijis ko nepārvest nabadziņu? Ir liekas gultas un sausiņi. Jūs viņam atteicāt, Mard, viņš jūs skaļā balsī patrieca pie velna — nu un pie velna jūs nokļuvāt. Nav ko sūroties.
Mardam asinis iesitās galvā.
— Lai pasažierus vadā tievstilbaiņi franti ar batista nēzdodziņiem. Kamēr es būšu uz «Jūras sien- āzīša» par kapteini, man šā liekā balasta nebūs. Es esmu kravas burenieks.
— Būs, — teica Aligu.
— Nekaitiniet mani.
— Saderēsim joka pēc.
— Uz kādu laiku?
— Uz vienu gadu.
— Labi. Cik jūs liekat?
— Divdesmit.
— Maz. Piecdesmit esat ar mieru?
— Vienalga, — teica Aligu, — naudiņa tikpat mana, jums viegla peļņa rokā nedodas. Varu gulēt tālāk.
— Grib, lai es iekritu ar pasažieri, — noteica Mards. — Muļķības!
No klāja atskanēja kāju rīboņa, skaļi smiekli; okeāns piebalsoja tiem ar vienmuļu dunoņu. Kliedzieni pastiprinājās, atsevišķi vārdi bija dzirdami kajītē, bet nevarēja saprast, kas noticis. Mards jautājoši palūkojās bocmanī.
— Ko viņi tur ālējas^ — jautāja kapteinis. — Kas tur ir par jautrību?
— Es paskatīšos.
Bocmanis izgāja. Rozs ieklausījās un sacīja:
— No krasta atgriezušies matroži.
Mards piegāja pie durvīm, nepacietīgi tās atgrūda un tikko satvēra cepuri, ko vējš pasvieda gaisā. Tumšais kuģa siluets dūca no saviļņotām, satrauktām balsīm; matrožu pūļa vidū uz kvarterklāja spīdēja gaisma; gaismā melnēja galvu un plecu apveidi. Mards pašķīra cilvēkus.
— Kādā sakarībā balle? — vaicāja Mards.
Lukturis atradās pie viņa kājām, gaisma krita uz
klāja. Visi klusēja.
Tad, paskatījies tieši uz priekšu, kapteinis ieraudzīja sveša cilvēka seju, melnīgsnēju trīcošu seju, ar nekustīgām mirdzošām acim. Cepures viņam nebija. Tumšie mati krita pāri pleciem. Viņš bija ģērbies saņurcītā pilsētnieciska piegriezuma uzvalkā un garos zābakos. Svešinieka skatiens ātri šaudījās no vienas sejas uz otru; tas bija tik ciešs kā spēcīga tvarstoša roka.
Pārsteigtais Mards paberzēja kreiso vaigu un skaļi nopūtās: satraukums viņu saviļņoja.
— Kas jūs tāds esat? — vaicāja Mards. — No kurienes?
— Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani atveda matroži. Es šeit dzīvoju.
— Kā? — Mards pārvaicāja, aizmirsis slimo roku. Viņš tikko savaldījās, lai nesāktu kliegt uz šo pilnīgi neizprotamo sapulci. Svešinieka sejā raugoties, kapteinim bija jāviebjas. Viņš nekā nesaprata.