— Ko jūs runājat?
— Es esmu Gnors, — teica svešinieks. — Mani atveda jūsu laiva … Es esmu Gnors …
Mards paskatījās uz matrožiem. Piespiests, sasprindzināts smaids cilvēku sejās liecināja par neapslāpējamu ziņkāri. Bocmanis stāvēja Mardam pa kreisi. Viņš bija nopietns. Mards pie tādas klusēšanas nebija pieradis un necieta neskaidrības, taču neaizsvilās kā parasts: klusā tumsa, kas bija pilna skumju un lielu zvaigžņu, aizkavēja viņa aizsvilšanos, aizkavēja ar savādu varu, neapstrīdamu kā skarbu pavēli.
— Es pārsprāgšu aiz dusmām, — teica Mards, — ja tūlīt neuzzināšu, ko tas nozīmē. Runājiet!
Pūlis sakustējās, kāds pavecāks matrozis panācās uz priekšu.
— Viņš šāva divas reizes uz mani un vienu reizi uz Kentu, — teica matrozis. — Mēs viņu neaiztikām. Viņš nāca pretī. Četri mūsējie stiepa malku. Vēl bija gaišs, kad viņu satikām. Kents, viņu ieraudzījis, sākumā izbijās, tad pasauca mani. Gājām abi. Viņš izlīda no klints spraugas iepretim ūdenim. Apģērbs viņam bija pavisam citāds nekā tagad. Tādus kankarus es vēl nebiju redzējis. Vilna uz viņa spurojās kā zāle uz sapuvuša jumta.
— Šī ir neliela saliņa, — teica Gnors. — Es sen te dzīvoju. Astoņus gadus. Man grūti runāt. Es ļoti daudz un ilgi klusēju. Esmu atjūcis.
Viņš rūpīgi atdalīja vārdus citu no cita, reti kad pareizi tos izrunādams, brīžam klusēdams, bet viņa lūpas šajos starpbrīžos nepārstāja kustēties.
Matrozis bailīgi paskatījās uz Gnoru un pagriezās pret Mardu.
— Viņš izšāva ar revolveri, pēc tam aizsedza acis ar rokām, iekliedzās un izšāva atkal. Man kaut kas iebelza pa galvu, es novēlos zemē, domādams, ka viņš
rimsies. Kents skrēja uz viņu, bet, izdzirdis trešo šāvienu, atlēca sāņus. Tad viņš vairāk nešāva. Es viņu notriecu gar zemi. Izskatījās, ka viņš par to priecājas, jo nemaz neņēma ļaunā. Mēs stiepām viņu uz laivu, un viņš tikai smējās. Un tad, pašā ūdensmalā, mums sākās neliela izskaidrošanās. Es neko nevarēju saprast, un Kents tad ņēmās man visu apskaidrot. «Viņš grib,» teica Kents, «lai mēs ļaujam viņam pārģērbties.» Es smējos, vēderu turēdams. Tomēr, ne soļa viņu neatlaizdami, mēs gājām, kur viņš mūs veda. Un jūs varat iedomāties?… Viņam, vai zināt, bija sava garderobe — akmens lādē, tādā kā mans šķirstiņš. Kamēr viņš uzvilka savu goda kārtu un pārsēja punu galvā, Kents man teica: «Paklau, viņš ir no katastrofu cietušajiem, esmu dzirdējis par šādiem gadījumiem.» Tad šis cilvēks ņēma mani aiz rokas un noskūpstīja, bet pēc tam Kentu. Jāatzīstas, ka man bija diezgan neomulīgi, jo es viņu biju apveltījis ar pāris belzieniem, kad nogrābu …
— Kādēļ jūs uz viņiem šāvāt? — vaicāja Mards. — Paskaidrojiet.
Gnors raudzījās garām vecā Marda sejai — tumsā.
— Saprotiet, — viņš teica ar tādu piepūli, kas daudziem lika nodrebēt, — astoņi gadi. Es viens. Saule, smiltis, mežs. Mēms klusums. Reiz vakarā sacēlās migla. Klausieties: es ieraudzīju laivu, tā peldēja no jūras, tajā bija seši cilvēki. Šalc smiltis. Cilvēki, izkāpuši krastā, sauc mani, smejas un māj ar rokām. Skrēju elsdams pūzdams, ne vārda nevarēju pateikt, vārdu nebija. Viņi visi stāvēja krastā … dzīvi, tāpat kā tagad jūs. Viņi izgaisa, kad biju no viņiem tikai nepilnu piecu soļu atstatumā. Laivu aiznesa migla. Migla izklīda. Viss pa vecam. Saule, smiltis, mēms klusums. Un visapkārt jūra.
Jūrnieki saspiedās ciešāk kopā, daži pacēlās pirkstgalos, priekšējiem pakausī elpodami. Citi atgāza galvu, it kā gribēdami izteikt savus iespaidus par cilvēku augstāk stāvošai būtnei. Klusums bija sasprindzināts līdz pēdējam. Aizsmakusi balss teica:
— Klusējiet.
— Klusējiet, — piebalsoja otrs. — Ļaujiet viņam izstāstīt.
— Tā bija daudz reižu, — turpināja Gnors. — Beidzot es sāku šaut. Šāvienu troksnis iznīcināja rēgus. Pēc šādiem atgadījumiem parasti veselu dienu nevarēju ne kumosa norīt. Šodien tāpat es neticēju; kā vienmēr, nekas cits. Grūti bija vienam.
Mards pabraucīja slimo roku.
— Kā jūs sauc?
— Gnors.
— Cik jums gadu?
— Divdesmit astoņi.
— Kas jūs tāds esat?
— Inženiera dēls.
— Kā jūs šeit nokļuvāt?
— To es pastāstīšu jums vienam, — Gnors nelabprāt sacīja.
Viņu balsis cieti un smagi aizvēlās jūras tumsā: vienam tā bija drūma, otram — skanīga; dažādu cilvēku balsis.
— Jūs esat tīri apģērbies, — turpināja Mards, — es nespēju to saprast.
— Taupīju, — teica Gnors, — labākiem laikiem.
— Jūs pat skuvāties?
— Jā.
— Ko jūs ēdat?
— Kas nu gadījās.
— Uz ko cerējāt?
— Uz sevi.
— Un uz mums ari?
— Mazāk nekā uz sevi, — Gnors klusi, bet izteiksmīgi pasmaidīja, un viņa smaids atspulgoja visu sejās. — Jūs varējāt atrast līķi, idiotu vai cilvēku. Es neesmu ne līķis, ne idiots.
Rozs, kas stāvēja Gnoram aizmugurē, stipri uzsita viņam uz pleca un, izvilcis no kabatas mutautu, spalgi nošņaukājās; viņš bija sajūsmināts.
Aligu ironiskais skatiens kavējās pie Marda. Viņi raudzījās viens otram acīs kā auguri, lieliski saprazdamies. «Tu, liekas, esi zaudētājos,» bija lasāms stūrmaņa sejā. «Aptīšu ap mazo pirkstiņu,» atbildēja Marda skatiens.
— Nāciet, — kapteinis aicināja Gnoru. — Nāciet man līdzi. Lejā parunāsimies.
Viņi atdalījās no pulka; daudzi acu pāri pavadīja Gnora lielo augumu. Pēc dažiem mirkļiem uz klāja bija radušās trīs grupas, kas pusbalsī sprieda par jūras noslēpumiem, māņticību, mirušo dvēselēm, pazudušo zemi, ugunīgo brigu no Kalifornijas. Četrpadsmit pieaugušu bērnu, bolīdami acis un noslēpumaini klepodami, stāstīja cits citam par pirātu ticējumiem, par nolādētās brandava mucas klejojumiem, par sirēnām ar zivju smārdu, zemūdens groti, kas pilna ar zelta stieņiem. Viņu iztēle, kas bija saņēmusi pērkona satricinājumu, joņoja kūleņu kūleņiem. Pavisam nesen viņi vēl bija gaidījuši nepielūdzamu un drošu nāvi, bet nu jau par to aizmirsuši; savas briesmas slēpās arī ikdienā, par to bija vērts parunāt.
Aizmirstā luktura gaisma izcēla no tumsas blīvi aizdarīto kravas telpas lūku, bortu un stengu apakšējo daļu. Aligu pacēla lukturi augšup; ēnas pārlēca pāri bortam.
— Tas esat jūs, Mard? — vaicāja Aligu, pievirzī- dams lukturi pie sejas nācējam. — Jā, tas esat jūs, telēns nav kļūdījies. Bet viņš?
— Viss kārtībā, — Mards izaicinoši atbildēja.
— Nav ko uztraukties, Aligu.
— Labi, bet jūs esat zaudējis.
— Varbūt tomēr jūs?
— Kā tā, — stūrmanis pārsteigts iebilda, — jūs atstāsiet viņu šeit? Vai no dumpja nebaidāties?
— Arī es neesmu no akmens, — teica Mards.
— Viņš man pastāstīja par kādu briesmīgu neģēlību … Nē, pagaidām par to nerunāšu. Kaut gan …
— Nu tad, — Aligu aiz nepacietības pamīņājās.
— Naudu galdā!
— Liecieties nu mierā!
— Tad atļaujiet jūs apsveikt ar pasažieri.
— Ar pasažieri? — Mards pavirzījās tuvāk lukturim, un Aligu ieraudzīja ļaunu triumfu viņa sejā.
— Visvaldzinošākais un visdārgākais Aligu, jūs maldāties. Es viņu salīgu uz diviem mēnešiem par manu kāzu svečturu glabātāju, bet algu samaksāju uz priekšu, par ko saņēmu parakstu. Neaizmirstiet to, nešpetnais Aligu, un palieciet sveiks.