— Nu tad visu labu, — teica apstulbušais stūrmanis pēc ilgas nepatīkamas klusēšanas. — Labi, atskaitiet no manas algas.
V
Uz palodzes sēdēja cilvēks. Viņš raudzījās no trešā stāva lejup uz vakarīgo ielas drūzmu. Ekipāžu rīboņa tricināja gan māju, gan bruģi, gan cilvēku.
Cilvēks sēdēja ilgi, — kamēr jumtu melnie stūri saplūda ar nakts tumsu. Ielas ugunis lejā svaidīja dzīvas ēnas; cilvēku ēnas steidzās cita citu panākt, zirga ēna ņirbināja kājas. Mazie ekipāžu lukturu plankumi joņoja pa bruģi. Melnā šķērsielas ala, pilna fantastisku, no logu ugunīm dzeltenu s.iluetu, ielas švīkstoņas un trokšņa, atgādināja atkritumu bedri, kurā dzīvo žurkas un kuru apspīd lupatlaša sarūsējušais lukturis.
Cilvēks nolēca no palodzes, bet drīz vien atrada jaunu nodarbību. Viņš sāka ieslēgt un izslēgt elektrību, cenzdamies skatienu notēmēt iepriekš nolūkotā punktā uz tapetēm; istaba iznira un nozuda, paklausīdama slēdža klikšķim. Cilvēku nomāca garlaicība.
Nevar ne iedomāties, ko viņš darītu vēlāk, ja visu vakaru paliktu viens. Pēdējā laikā viņš bija priecīgs, ja varēja palikt mājās, vadīt dienas bez jebkāda mērķa, bez rūpēm un izpriecām, bez interesantām domām un darba, raudzīties pa logu, pārcilāt vecas vēstules un ar tām norobežot sevi no tagadnes; nekas viņu nesaistīja, nekā viņam negribējās; viņam bija laba apetīte, ciešs miegs; viņa garīgais stāvoklis zināmā mērā bija tāds kā cilvēkam, kurš žāvājas, pārguris, no ķīniešu mīklu minēšanas un beidzot pametis šo nodarbību.
Tā nogurdina dzīve, un daudziem tā izpaužas nogurums; dvēsele un miesa apmierinās ar niekiem, atbildot visam ar blāvas vienaldzības grimasi. Enioks pārdomāja šo jautājumu un nāca pie secinājuma, ka viņš kļūst vecs. Taču arī tas viņam bija vienaldzīgi.
Pie durvīm klauvēja: vispirms klusi, tad stiprāk.
— Lūdzu, — teica Enioks.
Cilvēks, kas pārkāpa slieksni, durvis aiz sevis aizvērdams un galvu viegli noliekdams, palika stāvam
Enioka priekšā sasprindzinātu gaidu pozā. Enioks cieši paskatījās cilvēkā un atkapās kaktā; šo muskuļaino seju ar mazo zodu un mazo muti aizmirst nebija viņa spēkos.
Ienācējs, stāvēdams pie durvīm, piepildīja ar sevi visu pasauli, un Enioks, grīļodamies no satrauktas džinkstoņas galvā, skaidri ieraudzīja šo seju tādu pašu, kāda tā bija sensenā pagātnē. Pirmajā mirklī sirds neizturēja, tā apstājās; stingdams un muls- dams, ne vārda nebilzdams, Enioks berzēja rokas.
Gnors skaļi uzelpoja.
— Tas esat jūs, — viņš dobji sacīja. — Jūs, Eniok. Redziet nu, ka atkal tiekamies. Man prieks par to.
Divi cilvēki, viens pretim otram stāvēdami, skumīgi bālēja un sakniebtām lūpām smaidīja.
— Izkūlies! — kliedza Enioks.
Tas bija ievainotā sāpju kliedziens. Viņš no visa spēka trieca duri galdā, sasizdams roku; saņēmis visus gribas spēkus, viņš, cik nu varēja, apvaldīja pasprukušos nervus un izslējās. Dusmas viņā vārīties vārījās.
— Tas esat jūs! — tīksminādamies atkārtoja Gnors. — Jūs. Visā savā godībā, no galvas līdz papēžiem. Klusējiet. Astoņus gadus esmu gaidījis tikšanos. — Viņa nervozo, saniknoto seju raustīja krampji. — Vai jūs mani gaidījāt?
— Nē. — Enioks piegāja Gnoram klāt. — Vai zināt, tā ir katastrofa. — Iegrožojis bailes, viņš pēkšņi pārvērtās un kļuva tāds pats kā vienmēr. — Es meloju. Es ļoti priecājos, jūs redzot, Gnor.
Gnors iesmējās.
— Eniok, diez vai jūs par mani priecājaties. Daudz, pārāk daudz jūtu un domu saceļas dvēselē … Ja es varētu to visu uzreiz uzgāzt uz jūsu galvas! Diezgan kliegts. Esmu apklusis.
Viņš bridi klusēja; baismīgs miers, kas bija līdzīgs strādājoša tvaika katla ārējam nekustīgumam, deva viņam spēku runāt tālāk.
— Eniok, — teica Gnors, — turpināsim mūsu spēli.
— Es dzīvoju viesnīcā. — Enioks paraustīja plecus, it kā nožēlodams. — Nav ērti traucēt kaimiņus. Šāvieni nav visai populāra mūzika. Tomēr mēs, protams, kaut ko izdomāsim.
Gnors neatbildēja; galvu nodūris, viņš domāja par to, ka var no šejienes dzīvs neiziet. «Toties man būs līdz galam taisnība, un Karmena par to uzzinās. Svina graudiņš dos jēgu visiem maniem astoņiem gadiem kā pielikts punkts.»
Enioks ilgi viņā lūkojās. Ziņkārība ir neiznīcināma.
— Kā jūs?… — Enioks gribēja pajautāt.
Gnors viņu pārtrauca:
— Vai nav vienalga? Esmu šeit. Bet jūs — kā jūs aizbāzāt mutes?
— Nauda, — Enioks strupi pateica.
— Jūs manās acīs esat briesmīgs, — ierunājās Gnors. — Es varbūt pašreiz izskatos mierīgs, bet man jūsu tuvumā nav iespējams elpot; gaiss, ko jūs elpojat, man pretīgs. Jūs man esat kas vairāk nekā ienaidnieks — jūs esat manas šausmas. Varat raudzīties manī, cik vien jums tīk. Es neesmu no tiem, kuri piedod.
— Kādēļ piedot? — teica Enioks. — Esmu vienmēr gatavs samaksāt. Vārdi tagad ir bezspēcīgi. Mūs sagrābusi viesuļvētra. Kuram nesašķaidīs pieri, tam būs taisnība.
Mazliet drebošiem pirkstiem viņš aizpīpēja cigāru un spēcīgi ievilka, kāri dūmus rīdams.
— Metīsim kauliņus.
Enioks pamāja ar galvu, piezvanīja un teica sulainim:
— Vīnu, cigārus un kārtis.
Gnors apsēdās pie galda; smags stingums piesaistīja viņu pie krēsla; viņš sēdēja ilgi, galvu nokāris, rokas starp ceļgaliem sažņaudzis, pūlēdamies iztēlot, kā viss notiks; pie viņa elkoņa nošķindēja paplāte; Enioks atgāja no loga.
— Darīsim visu, kā pienākas, — viņš teica, balsi nepaceļot. — Šis vīns ir vecāks par jums, Gnor: jūs nīkāt mežos, skūpstījāt Karmenu, mācījāties un piedzimāt, bet tas jau gulēja pagrabā. — Viņš ielēja sev un Gnoram, pūlēdamies neizšļakstināt. — Mēs, Gnor, mīlam vienu sievieti. Viņa izvēlējusies jūs, bet manas kaislības šī iemesla dēļ izauga drausmīgos apmēros. Un tas varbūt ir mans attaisnojums. Bet jūs rīkojāties.
— Eniok, — ierunājās Gnors, — tikai tagad man ienāca prātā, ka citos apstākļos mēs varbūt nebūtu ienaidnieki. Bet tas tāpat starp citu. Man vajadzīga taisnība. Asaras un asinis kāpj galvā, iedomājoties, ko esmu pārcietis. Tomēr pārcietis — paldies dievam, un lieku dzīvību pret dzīvību. Man atkal ir ar ko riskēt,— ne jūsu vainas dēļ. Man ir laba tiesa sirmu matu, bet nav vēl pat trīsdesmit gadu. Esmu jūs meklējis neatlaidīgi un ilgi, strādādams kā zirgs, lai sagādātu naudu, braukājot no pilsētas uz pilsētu. Jūs rādījāties man sapņos. Jūs un Karmena.
Enioks apsēdās viņam pretim; kreisajā rokā turēdams glāzi, viņš ar labo attaisīja kāršu komplektu.
— Melnā lai atbild par visu.
— Labi. — Gnors pastiepa roku. — Ļaujiet man iesākt. Bet pirms tam es iedzeršu.
Paņēmis glāzi, viņš malkodams pavilka kārti. Enioks aizkavēja viņa roku, teikdams:
— Kārtis nav sajauktas.
Viņš sāka tās jaukt, jauca ilgi, pēc tam vēdeklī izlika uz galda, ar mugurām augšup.
— Ja vēlaties pirmais, lūdzu.
Gnors paņēma kārti nedomādams — pirmo, kas gadījās pa rokai.
— Ņemiet jūs.
Enioks izvilka no vidus, gribēja paskatīties, bet pārdomāja un paraudzījās uz partneri. Viņu skatieni sastapās. Kā viens, tā otrs roku turēja uz kārts. Pacelt to nebija tik viegli. Enioka pirksti neklausīja. Viņš piespieda tiem paklausīt un izsvieda sirds dūzi. Sarkanā acs spīguļoja kā zibens — vienam līksmi, otram drūmi.