— Kārava sešacis, — teica Gnors, atklādams savējo. — Sāksim no jauna.
— Tas tikpat kā dubultšāviens. — Enioks pavicināja pirkstus virs komplekta un vilcinādamies paņēma malējo.
— Tā atradās viņējai līdzās, — teica Gnors, — tā būs manējā.
— Sirdis un kāravi mirguļo jūsu acīs, — teica Enioks, — pīķi — manējās. — Viņš nomierinājās, pirmā kārts bija briesmīgāka, bet kaut kur dvēseles dziļumos viņš juta, ka viss beigsies viņam par ļaunu — Atklājiet vispirms jūs, man gribas pavilcināt prieku.
Gnors pacēla roku, parādīja sirds kalpu un nometa to uz galda. Kakls viņam konvulsīvi sažņaudzās, tomēr viņš savaldījās, tikai acīs spīdēja jautrība, dīvaina, šaušalīga.
— Tā arī ir, — teica Enioks, — mana kārts ir smaga; nojauta, šķiet, nevils. Pīķa divacis.
Viņš to saplēsa sīkos gabaliņos un uzsvieda gaisā; baltas grīstītes virpuļodamas krita lejup un noklāja .galdu nevienādiem raibumiem.
— Nāve divacim, — sacīja Enioks, — nāve arī man.
Gnors cieši paskatījās viņā, piecēlās un uzlika cepuri. Viņa sirds nejuta žēluma, taču otra tuvā nāve radīja nelāgu sajūtu. Viņš stiprināja sevi ar atmiņām; bālās izmisuma dienas, kas izcēlās no Ašas kapa, ielenca Gnoru draudīgā lokā; viņam taisnība.
— Eniok, — Gnors piesardzīgi iesāka, — es esmu laimējis un aizeju. Norēķinieties ar likteni bez manis. Tikai man ir viens lūgums: pasakiet, kādēļ mēs visi trīs bijām pamodušies tai dienā, kad jūs acīmredzot manu likteni jau bijāt izlēmis? Varat arī neatbildēt, es neuzstāju.
— Sakarā ar puķi no Vankuveras, — pēc īsas vilcināšanās atbildēja Enioks, ņemdams trešo cigāru. — Sniegšu jums kaut ko līdzīgu mazai grēksūdzei. Es biju atvedis puķi. Neatceros tās nosaukumu. Neliela, zaļa puķīte ar brūnām putekšnīcām. Vainadziņš atveras katru rītu, bet ap vienpadsmitiem sakļaujas. Iepriekšējā vakarā es teicu tai, kuru vēl arvien mīlu: «Piecelieties agri, es jums parādīšu augu valsts untumu.» Jūs jau, Gnor, Karmenu pazīstat, viņai grūti nākas atteikt otram cilvēkam mazu prieku. Turklāt tas taču patiešām interesanti. Tai rītā viņa pati bija kā ziediņš. Mēs izgājām uz terases. Es nesu kasti ar augu. Vainadziņš, līdzīgs sisenim, lēnām atvēra ziedlapiņas. Tās izlīdzinājās, saspringa, un ziediņš sāka vējā šūpoties. Tas nebija diezin cik skaists, bet oriģināls. Karmena lūkojās un smaidīja. «Elpo,» viņa teica, «tik sīciņš.» Tad es saņēmu viņas roku un pateicu to, kas jau ilgu laiku mani bija mocījis. Pateicu, ka mīlu viņu. Viņa nosarka, raudzīdamās man tieši acīs un noliedzoši purināja galvu. Viņas seja pauda daudz vairāk nekā ierastais vārds «nē», pie kura sievietes gan mani nebija radinājušas. «Nē,» viņa ledaini sacīja, «tas nav iespējams. Ardievu.» Kādu brīdi viņa stāvēja, domās iegrimusi, tad aizgāja dārzā. Es viņu panācu slims aiz bēdām un pats neapjaudu, ko viņai sarunāju. «Atjēdzieties,» viņa sacīja. Nevaldīdams savus kaislību uzplūdus, es apskāvu viņu un noskūpstīju. Viņa sastinga. Es piespiedu viņu sev pie krūtīm un noskūpstīju uz lūpām, taču tai pašā mirklī viņa atguva spēkus, iekliedzās un izrāvās. Tā tas bija. Es varēju tikai atriebties — jums. Es atriebos. Varat būt pārliecināts: ja jums būtu gadījusies melnā, es jums ceļā nestātos.
— Es to zinu, — mierīgi iebilda Gnors. — Abiem mums zem saules nav vietas. Ardievu.
Bērnišķīgais cilvēkā mājo līdz sirmam vecumam. Enioks ar skatienu apstādināja Gnoru un aizstājās durvīm priekšā.
— Jūs, — viņš patmīlīgi sacīja, — jūs, lokanais cilvēcības tērauds, atcerieties, ka jums bija cienīgs pretinieks.
— Tas tiesa, — Gnors dzestri atbildēja, — ar divām lietām, ar pļauku un rokasspiedienu, es jūs izteiktu pilnīgi. Zināmu iemeslu dēļ es pirmo jums nedošu. Saņemiet otro.
Viņi pasniedza viens otram roku, saspiezdami pirkstus. Tas bija savāds, ļauns un mēms divu stipru ienaidnieku rokasspiediens.
Viņu pēdējos skatienus aprāva durvis, ko bija aizvēris Gnors. Enioks nokāra galvu.
•— Es palieku ar tādu sajūtu, — viņš čukstēja, — kā pēc trokšņainas, galvu reibinošas, draudīgi skaistas balles. Tā vilkusies ilgi, un visi noguruši. Viesi izklīduši, saimnieks palicis viens pats. Cita pēc citas nodziest sveces, iestājas tumsa.
Viņš piegāja pie galda, kārtis izsvaidīdams, sameklēja revolveri un ar stobra galu paberzēja deniņus. Saltā tērauda pieskāriens pie kvēlojošās ādas bija gandrīz vai patīkams. Pēc tam viņš sāka atcerēties dzīvi un brīnījās: viss tajā šķita senatnīgs un muļķīgs.
— Es varētu viņu apmānīt, — sacīja Enioks, — taču neesmu radis klaiņot un slēpties. Bet tas būtu neizbēgami. Un kam tas vajadzīgs? Esmu no dzīves guvis visu, ko vēlējies, izņemot vienu. Un ar šo «vienu» esmu lauzis sprandu. Nē, viss ir iznācis kaut kā pilnīgi likumsakarīgi un impozanti… Muļķīga nāve, — turpināja Enioks, grozīdams revolvera magazīnu. — Nav interesanti mirt tā no šāviena. Es varu kaut ko izgudrot. Tikai nezinu — ko. Jāpastaigā.
Viņš ātri apģērbās, izgāja laukā un sāka klaiņot pa ielām. Aborigēnu kvartālos dega eļļas lukturi no sarkana un zila papīra; smirdēja eļļas degums, atkritumi, kvēpaini putekļi. Ieliņas pildīja lipīga tumsa; klaudzēja kādi rokas ratiņi; fantastiskos tempļu apveidos spīdēja retas uguntiņas. Uz bruģa, kas bija piemētāts ar augļu mizām, salmiem un avīžu driskām, ielu laternu pakājē krita gaismas diski; šurp un turp šaudījās garāmgājēji; lēnā gaitā soļoja liela auguma sievietes līdz acīm aizsegtām sejām; viņu melnās, ar valgu blāvumu aizmiglotās acis aicināja pie nodriskātām mašām, pūlīša kailu bērneļu un netīra ģimenes gaiļa, kas glaudīja bārdu pie apelsīnu ūdens glāzes.
Enioks slāja, aprazdams ar domu par tuvo nāvi. Aiz stūra atskanēja melanholiski iezemiešu bungu vaidi, spalgi radziņu kaucieni: šī ellišķīgā mūzika pavadīja reliģisko nakts procesiju. Tūdaļ no kādas vecas mājas aizmugures sāka birtin birt sablīvējies pūlis; pa priekšu, vaibstīdamies un nūjaš vicinādami, klunku- roja plānprātiņi; sāņus cilpoja puišeļu bars; garu, ar griezumiem izrotātu nūju galos šūpojās lukturi, svēto attēli, saknūpuši tumši elki, kas izskatījās pēc nokaitinātiem mazuļiem mātes klēpī; tiem apkārt drūzmējās vāji apgaismota galvu jūra raudot un vaimanājot, spīdēja blāvs koka apzeltījums; metāla karogi, cits citam pieskardamies, strinkšķēja un žvadzēja.
Enioks apstājās un pavīpsnāja; viņam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Nolēmis mirt ar troksni, viņš ar acīm sameklēja viscienīgāko večuku, kas bija apkārts ar grabuļiem. Večukam bija barga, lūgsnas saviļņota seja. Enioks iesmējās; smagi sirds pārsitieni uz brīdi apgrūtināja elpošanu; pēc tam, juzdams, ka sairst saites ar dzīvi un baismīga tumsa reibina galvu, viņš metās pūļa vidū.
Procesija apstājās. Enioku no visām pusēm grūstīja melnīgsnēji pleci; karsta elpa, sviedru un vaska smārds viņu apdullināja, viņš sagrīļojās, bet nepakrita, pacēla rokas un, večukam no rokām izrautu elku skurinādams, kliedza cik spēka:
— Dancotāji, kailie pērtiķi! Spļaujiet virsū saviem koka klucīšiem! Jūs esat ļoti jokaini, bet man tas apnicis!
Nikns rēciens uzbudināja viņu; jau afekta stāvoklī, vairs neapjauzdams, ko dara, viņš svieda elku pirmajā, niknumā savaikstītajā brūnajā sejā. Māla dievs, saskāries ar bruģi, sašķīda lauskās. Tai pašā brīdī trieciens sejā nogāza Enioku gar zemi; pār viņu nošalca niknuma brāzma; viņa ķermenis noraustījās un izstiepās. '