— Nu tad apsauc viņus, — pavārs zobgalīgi teica. — Un cauri.
Bija nakts, okeāns klusi valstījās gar šonera sāniem, ar mākoņiem aizvilktās debesis šķita zemas kā pagraba griesti. Pavārs ar Ajanu piegāja pie lūkas, ko apgaismoja lejā degošās sveces; tās pusapajā rīkle virda laukā tabakas dūmu mutuļus, kliedzienus un smacīgu siltumu, ko izgaroja daudzo cilvēku ķermeņi.
Kad viņi abi nogāja lejā, viņu acu priekšā atklājās šāda aina.
* Uz augšējām un apakšējām kojām, kājas kūjādami, smēķēdami un smiedamies, sēdēja trīsdesmit seši plēsīgi jūras putni — «Degļa» komanda. Atbilstoši brīža svinīgumam, daudzi bija nometuši brezenta bušlatus un uzvilkusi švītīgas zīda blūzes; viens otrs bija noskuvies; daži par sēru zīmi ap kreiso roku virs delnas bija apsējuši melnas drānas strēmeli.
Kaktā pie ūdens mucas — tīrs galds, pilns ar vēl neskartu mielastu: vesels kalns veģu, šķiņķu, balto sausiņu un neliels maisiņš ar rozīnēm.
Kubrika vidū uz garā pusdienu galda, kas bija pārklāts ar tepiķi, gulēja kapteinis Peds. Acis, kas spītīgi turējās vaļā, bija pievērstas griestiem, it kā tur, aiz- darvotajās gropēs, slēptos viņa tik negaidītās nāves izskaidrojums. Seja arvien vairāk samelnēja, uzblīda, un tai vairs nebija nekādas izteiksmes. Mironim bija uzvilkts jūrnieka parādes mundieris ar tresēm un spožām pogām; taisns amerikāņu zobens, iegūts no vaļu medību kuģa, bija nolikts starp Peda kājām. Uztūkušās rokas sakrustotas uz augstajām krūtīm.
Taču nāve, kas visiem klātesošajiem neskaitāmas reizes bija uzsitusi uz pleca, arī tagad nevienu nebija satriekusi: visi izturējās izlaidīgi, strīdējās, derēja, vai Peds līdz rītam būs jau sācis smirdēt vai nē. Šī krogus, kapsētas un aizdomīgās sabiedrības sajaukuma noskaņa Ajana sirdī sacēla negaidītu nemieru: svarīgu notikumu nojautā jaunekļa acis atspīdēja kā lūsiņi, kas izgājis medībās. Viņš nostājās kaktā, smaidīdams savu dīvaino smaidu, kas atgādināja nenoteiktu žestu, kad cilvēks it kā nevar izšķirties — sveicināt vai draudēt.
Tikko Ajans ieņēma savu vietu, uz kojas uztrausās Redžs, Peda labā roka; tagad gan vienkārši roka, jo ķermenis šo krastu atstājis. Redža acis stūrainajā uzpūtīgajā sejā bez apstājas vēroja klātesošos. Iestājās relatīvs klusums.
— Puiši! — iesāka Redžs. — Noticis tas, kas noticis. Jūs redzat, — viņš norādīja uz mirušā galvu.
— Peds šausmīgi dzēra, to jau jūs paši labi zināt. Bet kurš gan uzdrīkstējās viņam to pārmest?
— Labi teikts, — piebalsoja Dženera spraigais bass. — Pūtiet vien tālāk, leitnant, un lai debesis jums palīdz abus enkurus laimīgi iemest ostā …
— Katram būs dots laiks vingrināties daiļrunībā,— matrozi pārtrauca Redžs, īgni uz viņu paskatījies.
— Puiši! Kas tur ko spriedelēt — mēs jau neesam uz kaut kāda kara kuģa, kur izsniedz mēriņu viskija pusdienā, mēriņu pirms vakariņām. Nevaru novaldīt smieklus, kad par to runāju. Jā. Peds nevarēja aizmirst savu stāvokli, un šī atmiņa viņu iedzina nāvē. Cik man bārdā matu, tik reižu esmu ņēmis viņu aiz piedurknes, kad viņš ar pilnu padusi un piebāztām kabatām gāja uz to liktenīgo pauguru. Viņš lamājās. Viņš šausmīgi lamājās un ņēmās iegalvot, ka viņam vismaz reizi dienā jāpiedzeras. Padarīt šo nelaimes gadījumu par nebijušu ir tas pats, kas apkalt skrejošu zirgu. Mēs te esam bezspēcīgi, un, ja mēs varētu raudāt, tad Peda līķis tagad peldētu mūsu asarās kā niedrīte lielā upē. Ir jāpateicas tev, Ped, — pacēlis balsi, Redžs pievērsās mirušajam, — ka no pinkainiem vilcēniem izauguši īsti vilki. Āmen.
Viņš apklusa un traģiski sarauca pieri, pūlēdamies saskatīt, kādu iespaidu atstājusi viņa runa. Atskanēja atturīgi aplausi.
— Tagad mums, — teica Redžs, — kā jau dzīvajiem, jārūpējas par ikdienišķām, neatliekamām lietām. Viss jānokārto, lai tas, kuru jūs ievēlēsiet par kapteini, — te Redžs apstājās, bet visu sejas pēkšņi kjuva noslēgtas, dažs pat nodūra galvu, — lai jaunajam priekšniekam viss būtu skaidri redzams kā spogulī. Tūlīt uzstāsies pavārs Sets Alls un sniegs pārskatu par pārtikas krājumiem. Pēc tam es — par vispārējiem ienākumiem un izdevumiem, un beidzot stūrmanis Harvejs darīs visiem zināmu, kāds stāvoklis ir ar ieročiem, kuģa materiāliem un pārējo inventāru. Pēc tam bez kādas vilcināšanās ievēlēsim kapteini, jo jūs paši labi zināt, ka disciplīnas trūkums uz kuģa ir vēl lielāks posts nekā sievietes klātesamība. Es beidzu.
Redža iedegušo, paplato pieri klāja sviedri. Viņš atvilka elpu un nogāja malā, bet viņa vietā nostājās pavārs. Seta izturēšanās skaidri liecināja par visdziļāko nicinājumu pret šo lomu, kādā viņam šeit jāuzstājas: viņš demonstratīvi pazvalstījās un ik mirkli bāza rokas kabatās, bet tūlīt atkal vilka laukā, kad tās bija vajadzīgas kādam nevērīgi elegantam žestam.
— Ko es varu teikt, jūs taču visi mani labi pazīstat, — pavārs iesāka. — Kam vajadzīga šī muļķīgā komēdija? Būsim vaļsirdīgi. Esmu apzadzis jūs, džentlmeņi: triju gadu laikā esmu iedzīvojies milzu bagātībā par tukšām rīsu un piparu kastēm un izvārītiem kauliem. Vēl tagad tos pārdodu haizivīm, tādām nabadzīgākām, par trīs penijiem gabalā — lai jods mani parauj, ja tas tā nav. Tikai viena nelaime: haizivis naudu nemaksā.
Traka smieklu brāzma pavadīja šo vienkāršo joku. Sets, šķelmīgi pamirkšķinājis Redža sasprindzinātajai fizionomijai, noslaucīja ūsas un tūlīt pēkšņi kļuva nopietns, tikai pašās viņa šaudīgo redzokļu dzīlēs uzliesmoja zobgalīgas uguntiņas.
—• Es visu esmu pierakstījis, — viņš teica, izvilkdams taukainu papīrīti. — Tad klausieties: mums vēl palicis pirmās un otrās šķiras galetes — četrdesmit maisu, miltu — sešas lielas mucas, apmēram pus- tonnu katra; sālīta cūkgaļa — divas mucas, bez tam ir vēl divi pussprāguši vērši… Attiecībā uz vēršiem: vai man viņi šeit jāgana, vai? Rīt es viņus nošaušu. Ko tu, Sigbij, uztraucies? Nesasmaks, mums ir ledus pagrabi un salpetris. Kas vēl mums ir? Ak tā — kafija, presēti dārzeņi…
Un viņš rūpīgi, ar pirkstu bakstīdams papīrītī, uzskaitīja visu esošo proviantu. Bija skaidrs, ka šajā no svešām acīm slēptajā līcī var nodzīvot kādu mēnesi, nerūpējoties par ēdamo.
Sets atgāja, vienprātīgas atzinības trokšņa pavadīts. Bija pienākusi stūrmaņa kārta. Tas pat nepapū- lējās piecelties no kojas, uz kuras starp viņu un bocmani stāvēja pudele alvas glāžu sabiedrībā. Ajans no sava kakta redzēja, kā stūrmaņa šaurā, nopietnā seja pastiepās gar ktājbalstu uz priekšu, ātri jo ātri mezdama pūlī smagas īsas frāzes, ko pavadīja žokļu šņak- stēšana.
— Viss kārtībā, — teica Harvejs. — Kuģis braukšanai sagatavots, nebūtu par ļaunu tikai vēl notīrīt priekšvadņa apšuvumu zem ūdens līnijas; tas apaudzis ar gliemežiem un visādu drazu. Vecā sūce beidzot atrasta: tā bija radusies zem ķīļa, pie trešā timbersa, skaitot no pakaļgala, kreisajā pusē. Uzlikām ielāpu. Visi materiāli ir, sākot ar dzelzs skavām un beidzot ar rezerves klīveri. Pulvera pietiks līdz nākamajam lietus periodam: pie labas gribas pietiktu pat mēness bombardēšanai, pat četras piecas nedēļas ilgai nepārtrauktai kanonādei. Arsenālā atrodas četrdesmit divi rezerves bliežamie, piecu un sešu lādiņu; Kogana — divdesmit, Mortimera — seši, Smita un Vesona — septiņpadsmit, Skota — deviņi. Divi lielgabali — spīd un laistās, bez mazākās skrambiņas. Šāviņi: kar- teču — divas kastes, granātu — trīs, bez tam divi duči tērauda ložu ar Leversona apvalkiem. Divdesmit amerikāņu cirvju, divas harpūnas, vienpadsmit zobenu, astoņdesmit kataloniešu nažu. Šautenes: vienpadsmit kentukiešu, piecas Berdana, desmit Novotnija. Štuceri: trīsdesmit četri — Pristlija, viens — Džek- sona. Patronu — pilni komplekti.