Harvejs tikpat pēkšņi apklusa, kā bija iesācis. Pagriezies atpakaļ, viņš ar bocmani dzēra tālāk.
Troksnis pieņēmās stiprumā,' no rokas rokā ceļoja pudeles, daudzi stāvēja kājās, muguras atspieduši pret galdu, uz kura gulēja Peds, un, ar rokām plātīdamies, viņi grūstīja mirušo. Ajans piegāja pie Harveja.
— Stūrman, — viņš teica, mazliet sadrūmis, — vai jūs dzirdat? Ikviena balss skan pavisam citādi, nekā skanēja, kapteinim Pedam dzīvam esot. Ir jūtams satraukums. Kas būs tālāk?
— Tu pārmēru daudz esi sācis saprast, Aj, — teica stūrmanis. — Labāk klusē, tu esi visjaunākais, nav tava darīšana.
— Es jūtu, — atkārtoja jauneklis, — ka tuvojas svarīgi notikumi. Nojauta mani nekad neviļ, gan redzēsiet.
— Paga! — kliedza Rodeks, paceldamies, lai paskatītos uz Redžu, kas bija panācies uz priekšu. — Viņš grib kaut ko sacīt!
Ajans pagriezās. Redžs, arī iereibis, vicināja roku, aicinādams, lai komanda klausās. Izveidojās aplis.
Leitnants nostājās pie līķa, ar roku pret galda malu atspiezdamies. Izskatījās, it kā viņš būtu satvēris mirušo aiz rokas, atbalstu meklēdams.
— Šie trīs mēneši, — Redžs gandrīz kliedza, — devuši mums vienpadsmit tūkstošu skaidrā naudā un divi — par pārdoto indīgo transportu. Nauda noguldīta bankā «Draugam». Ir paraksti. Dokumentus pārbaudīs jaunais priekšnieks. Klausieties, puiši, — viņš iekliedzās ar jaunu spēku, — izsakiet savas simpātijas! Lai katrs nosauc to, kuru viņš vēlētos, šeit visi ir brīvi!
Vienā mirklī iestājās dziļš klusums, it kā pēkšņi visi būtu izgājuši laukā un palicis Redžs viens pats. Sākās mēma, bet izteiksmīga saskatīšanās, ikviena acis meklēja atbalstu biedru sejās. Nedaudzi varēja palielīties ar to, ka viņu sirdis šai mirklī sāka sist straujāk, vairums zināja, ka viņu vārdi paliks neminēti. Sur tur pa kaktiem pazibēja intrigantu greizie smīni, sacēlās apvaldītu čukstu viļņi, kas vēlās no visām pusēm kā nakts paisuma pirmā atmoda.
Ajans stāvēja pie gultas un klusēja, viņa acu iekšējais mirdzums pauda vispārējo apvaldīto satraukumu, kas mudināja pēkšņi paaugstināt balsi un teikt pašam vēl nezināmu vārdu, veselu runu, pēc kuras viss uzreiz kļūtu skaidrs kā uz delnas. īstenībā gan, ja viņam kāds šinī brīdī jautātu: «Aj, kurš ir viscienīgākais?» — viņš atbildētu ar ierasto smaidu, kura noslēgtība biedēja. Beidzot bocmanis teica:
— Stūrmanis Harvejs, puiši, un neviens cits!
Matroži visi klusēja, stūrmanis paraustīja plecus,
it kā brīnīdamies par šo garo pauzi, bet vispār viņš bija mierīgs. Bocmanis turpināja:
— Es jums saku, nestīvējieties pretī. Harvejs visu zina, visu ir redzējis, visu patš pārdzīvojis. Viņš ir stingrs, tas tiesa, bet par kārtību pie viņa es savu galvu lieku ķīlā. Nu kas tad būs, valodu esat zaudējuši, vai? Lai iet Harvejs, un beigta balle! Viss būs kā nākas!
— Harveju! Harveju! — daži iekliedzās, izlikdamies, ka izteic visu domas. — Viņu! Viņu!
Stūrmaņa piekritēji ciešā lokā ielenca savu kandidātu, pārējie nostājās Redža tuvumā. Večuki, pīpes pakšķinādami un spļaudīdamies, sameklēja revolverus: ierunājās pieredze, vecie plēsoņu instinkti, piesardzība pat miegā. Atskanēja kliedzieni:
— Nost ar lielkungu Harveju!
— Nosauciet kaut vienu cilvēku, ar kuru Harvejs būtu runājis kā ar sev līdzīgu!
— Izvēlēties! Aiz borta ūdens papilnam.
— Pavaicājiet vispirms Pedam!
— Pusducis putnubiedēkļu pret īstu jūrnieku! Bravo, Harvej!
— Pielaizieties Redžam!
— Nost ar Harveju!
— Jūs tur pie mucas neko labu neesat izdomājuši. Harvejs jums mutes aizbāzīs ātrāk nekā Peds.
— Redžu! Mēs par Redžu! Redžu!
Redža bālajā sejā iesitās sārtums. Viņš strauji grozījās uz visām pusēm, smējās aizraudamies, kad pretējā puse viņu apmētāja ar lamām. Ajana roka neapzinīgi sāka slīdēt pie jostas, kur karājās dūcis; viņš viss trīcēja šajā apdullinošajā draudu un trakuma virgā.
Troksnis pieņēmās spēkā, uz mirkli viss sajuka vienā raibā, kunkstošā murskulī, un tad atkal atskanēja atsevišķas balsis:
— Redžu!
— Harveju!
— Redžu!
— Harveju!
— Nost ar Redžu!
— Nost ar Harveju!
— Mest viņus ūdenī!
— Ar visu bocmani!
— Un ar lādēm!
— Un ar alvas krūzītēm!
— Domā, ka mēs visi esam bez galvām.
— Džentlmeņi! — bļāva Sigbijs, pats vēl nebūdams skaidrībā, ko viņš vēlas. — Ikviens no mums varētu būt par kapteini tikpat labi kā Austrumindijas kompānijas patentētie bārdaiņi, jo — kas tad pēc būtības šeit ir matroži? Visi vairāk vai mazāk pazīst jūru. Es, Dženers un Džips esam šķipera palīgi, Lausons — bijušais flotes bocmanis, Enerijs kalpojis par loci… visiem smadzenēs tulznas no halzēm un halzēšanas, bet kas attiecas uz drošsirdību, liekas, ka visi bailuļi ir nogalināti! Ko jūs vēl gribat?
— Džener! — kaktā kāds iesaucās. — Ei, veco zēn, izvirzi savu kandidatūru!
Niknas lamas pildīja matrožu telpu. Visi drūzmējās ap nelaiķi, kas nu bija pilnīgi vienaldzīgs pret kaislību uzliesmojumiem. Daudzi, revolverus aiz muguras turēdami, spraucās drūzmā; kliedzienos bija manāms metālisks spalgums, kas liecināja par ārkārtīgu satraukumu. Bocmanis Kristofs turēja roku azotē, un viņa bronzas seja zem sniegbalto matu kodeļas saviebās traka niknuma smīnā. Harvejs, izslējies visā augumā, stāvēja kā pārakmeņojies: viņa acis ar kaķa ķepu žiglumu tvēra katru vismazāko draudu izpausmi, katrā viņa rokā bija iežmiegts pa revolverim ar stobru uz leju. Redžs, salīcis, kāju piesizdams, grozīja savu resno kaklu uz visām pusēm; viņa vaigos kvēloja sārti plankumi.
Ne agrāk, ne-vēlāk, bet tieši tai mirklī, kad tas bija nepieciešams, tādēļ ka gailis noklakšķēja divas trīs reizes, Ajans metās pie Peda līķa. Viņa lūpas trīcēja aiz uztraukuma; beidzot, notvēris klusuma mirkli, viņš kliedza no visa spēka, it kā tie, kuriem jādzird, atrastos vismaz jūdzes attālumā no viņa:
— Ja kapteinis Peds pieceltos, viņš visiem ausis norautu!
Ajans pārkliedza visus, un troksnis rimās. Harvejs . skarbi pasmaidīja, Redžs, izbrīnā apkārt blīnēdams, paraustīja zodu; skaļi iesmējās Sigbijs — un pāris mirkļos dullumu kā ass cirvis žagaru sakapāja Ajana nelokāmas pārliecības pilnie vārdi. Mirklis bija varens. Bocmanis sacīja:
— Aj, nu pasmīdini vēl!
Viņš paskatījās uz jaunekli, bet viņa saērcinātais skatiens paslīdēja Ajana skaudrajās acīs kā pīle uz ledus. Ajans šinī mirklī izskatījās dīvains: viņa klasiskās sejas apakšējā daļa smējās, bet augšējā tai pašā laikā saglabāja pieaugušā mierīgo, nopietno vērīgumu, kad tas sāk rīkoties.
— Atkārto, ko tu teici! — kliedza Redžs.
— Es iesaku, — nevērodams laupītāju smieklus un jokus, turpināja Ajans, — šodien izklīst, bet rīt visiem sanākt kopā. Rīt būsiet rimtāki. Šodien te nekādas jēgas nebūs, var tikai iznākt, ka Redžs iešauj Harve- jam kājā, bet Harvejs Redžam lauž sprandu. Peds, protams, ir galīgi apjucis. Rīt, rīt katrs nāks ar kādu galīgu lēmumu. Turklāt jūs vēl esat piedzēruši!