— Ko? Nudien, lai nu saka, ko grib, Peds ir bijis varens gailis, un kaut kur palikušas viņa vistiņas.
— Tas nevar būt, *— Ajans kategoriski noliedza. — Nav tādas sievietes.
— Kādēļ tu tā domā? — ieminējās Sigbijs.
— Es neesmu redzējis, — Ajans īsi pateica un, brīdi klusējis, piebilda: — Patiesībā es reiz viņas redzēju, taču viņu bija pārāk daudz un nevarēju labi apskatīt. Mēs toreiz pagājām garām piestātnei ar viltotu holandiešu pasi. Viņas tur vakarā stāvēja.
— Beidziet niekus gvelzt! — uzsauca Redžs, apmierināts, ka Harvejs apklusis un viņš var piesaistīt visu uzmanību. — Kurš brauks?
— Es negribu, — pateica Dženers, kad klusums pārāk ievilkās. — Kāda velna pēc?
Pārējie vilcinājās. Aizbraukt tādā nesaskaņu brīdī, kad nupat nupat sāks dalīt Peda zeltu? Kurš uzņemsies šo risku, riskēs arī ar to, ka var atgriezties tukšā līcī vai labākā gadījumā vēl pie apvāršņa ieraudzīt «Degļa» pakaļgalu.
Redžs turpināja:
— Nudien, kauns! Dienu agrāk, dienu vēlāk! Nu, kurš pieteiksies?
Daži pavirzījās nomaļus. Harvejs pēkšņi nobālēja, un visi strauji atkāpās: viņa rokā bija revolveris.
— Nepateicīgie nelgas! — viņš kliedza, aizmirsis, ka šinī mirklī var zaudēt visus piekritējus — kā slepenos, tā atklātos. — Zvēru pie velna mātes, jūs esat pelnījuši, lai liek jums vilkt lozes un pirmajam, kurš atteiksies, sašķaida galvaskausu. Es prasu pirmoreiz: kurš?
Šis «kurš» nožvindza pūlī kā tērauda trose pārtrūkdama. Atskanēja apvaldītas lamas: neviens uz izsaukumu neatbildēja — taisnība bija jūtama prasītāja pusē.
— Otrreiz! — kliedza saniknotais Harvejs. — Kurš?
Sigbijs saknupa, sargādamies, lai Harvejs neiešauj.
Redžs ļaunā priekā hihināja, rokas drudžaini berzēdams.
— Nelie … — Harvejs gribēja izkliegt, bet balss aiztrūka.
Pie borta piegāja Ajans un atturīgi pamāja ar galvu.
— Kurš? — Harvejam vēl pēc inerces paspruka paklusā balsī: — Aj, tu?
— Es.
— Trīsdesmit jūdzes ar laivu un divi simti pa dzelzceļu uz ziemeļiem.
— Labi.
— Šovakar.
— Jā.
— Nevajag zaudēt laiku.
— Es braukšu, Harvej.
IV.
Nakts joņoja aulekšiem; vakars aiztrauca projām; aiz klintīm plandīja viņa daudzkrāsainā, skrienot saplosītā apmetņa sārtās driskas ar gaišzilu apmalojumu. Krastmalā, šūpojās sudrabainas miglas lēveri, ūdens tumsa, ugunīgais saulrieta spārns meta ēnu paklājus, zeme kļuva domīga, putni apklusa.
Bija bezvējš, jūras viļņi vēlās smagi kā paēdis kaķis; airi tikai uz mirkli salīgoja tā laisko muguru. Ajans bez steigas attālinājās no šonera. Laiva peldēja smagā gaitā, to dzina uz priekšu arvien gausāki grūdieni.
«Degļa» siluets gandrīz saplūda ar tumšo krasta joslu, tikai snaudošajās debesīs melnēja daļa rāju un stengu, apakšā biezēja tumsa. Gaišas ūdens mirgas te uzdzirkstīja, te atkal nodzisa. Minūtes piecas aizritēja pilnīgā klusumā — pēdējais tumsas uzbrukums visu noslīcināja. Ajans izņēma no laivas sarūsējušu dzelzs lukturi, iededzināja to, aptvēra stāvokli un strauji pagrieza pa kreisi.
Aizkvēpušo izliekto stiklu rūsganā gaisma šūpodamās apspīdēja ūdeni, airus un daļu no izplatījuma, bet tālākā apkārtne nu kļuva pavisam melna kā akla apakšzemes upes grota. Ajans airēja uz jūras šaurumu, šad un tad palūkodamies zvaigznēs. Viņš nesteidzās: bezvēja klusums selgā acīmredzot solīja netraucētu braukšanu, — bet viņš turējās krasta tuvumā. Pēc kāda laika maza zvaigznīte labajā pusē izmeta zelta adatiņu un noslēpās aiz krasta kraujas; tas nozīmēja, ka laiva iebraukusi jūras šaurumā.
Ajans piecēlās kājās un, elpu aizturējis, kādu laiku ieklausījās. No labās puses nāca silta, smacīga purva puvuma dvaka, tumsas aizsegā slēpto zaļo dārgumu indīgo izgarojumu dvesma; 'tikko manāmi švīkstēja smiltis, uzņemdamas miegaino paisumu. Krasti bija pavisam tuvu. Ajans apsēdās. Tagad viņš brauca cauri līča vārtiem, pagriezdamies uz šauruma ziemeļu pusi. Priekšā pāris jūdžu attālumā pletās okeāns, aiz muguras atradās šaura sprauga, ko ieskāva salas un kontinenta ķīļi. Jūras šauruma gultne, ko bija izgrauzušas zemūdens straumes, pazemes spēki un vētras viļņu sprādzieni, kas sašūpoja jūras dzelmi līdz pašiem pamatiem, bija kā šaha galdiņš ar pašā spēles karstumā izvietotām figūrām. Lote šeit sasniedza gan pāris pēdu, gan ievērojamu dziļumu; dienu rāmā laikā te varēja redzēt rifu adatas un zobus; šaurums šādā laikā atgādināja plēsīgi atvērtu muti. Kā lieliem, tā maziem kuģiem te tikt cauri nozīmēja to pašu, ko pārlēkt pāri baznīcas tornim. Gan airim, gan ķīlim pieņemams ūdens bija gar kraujo ziemeļu krastu: šīs joslas platums tomēr bija apšaubāms fregatei.
Precizējis virzienu, Ajans sāka airēt vienmērīgi, nepiepūloties. Viņu apņēma dižens vientulīgs klusums. Tumsa bārstīja noslēpumainus margojumus, tās dzīlēs ņirbēja pelēki, sirmi plankumi; luktura rūsganā gaisma nespēja atvairīt tumsu un neredzamā izplatījuma smagumu; vāji apgaismotajā, bezgalīgajā un baismīgajā ūdenī drūzmējās bezjēdzīgi tēli. Ajans cīnījās ar bailēm, vienmuļu domu uzplūdi turēja viņu mokošā saspringtībā, un melnajā gaisa telpas sienā ņirbēja pēdējo dienu notikumu ainas, acumirklīgas kā sapņa drumslas. Viņš raudzījās, domāja, un pēkšņi viņa tumšajām noslēpumainajām acīm atklājās bezgalīgs tukšums, kas sažņaudza sirdi. Viņš sajuta telpu, visapkārt bija neredzami iegruvumi: iemigušā okeāna seja cēlās pret zenītu un ar bezdibeņa saltumu biedēja domas. Viņš nodrebēja. Klusumā auga augumā tāla, gari stiepta duna, it kā apvārsnis būtu sācis rēkt; tumsu sagrāba neizprotams satraukums, ausīs sāka džinkstēt spējš asiņu pieplūdums. Viss apklusa.
Tā, protams, bija dzirdes halucinācija. Ajans piecēlās kājās, atkal apsēdās, viņu smacēja nost bailes, un viņš iekliedzās. Viņa balss, skanīgi atsizdamās pret ūdeni, nokāva rēgus. Viss ieguva parastos mērogus, mierīgi čīkstēja duļļi, no kreisās puses vilka silta krasta vēsmiņa. Kādu brīdi Ajanam vēl bija jādomā par astoņikājiem ar zaļām fosforiskām acīm; par zivīm, kas līdzīgas spokainām parādībām vai murgainam sapnim; par gigantiskiem narvaliem, rajām, kas ir tik pretīgas kā gļetainas gaļas spilveni. Bet tie jau bija pēdējie iztēles krampji. Viņš nolika airus, pievirzīja sev tuvāk lukturi un izņēma sievietes portretu.
Gaisma šaudījās, mainīja krāsas, kustināja ēnas, un šķita, ka svešās meitenes sejā mainās vaibsti un viņa uzsmaida Ajanam. Viņš iesmējās; un viss — laiva, airi, lukturis, bise, kas bija noslēpta laivā, — viņam likās apbrīnojami labs un dārgs. Iebāzis portretu kabatā, Ajans vēl kādu laiku to redzēja tikpat skaidri kā tad, kad tas bija rokā. Un, kā jau tas bieži mēdz būt, kad dvēselē uzreiz saceļas neskaitāmas balsis — sarežģīts mirkļa spilgtums, — viņu pārņēma spēcīga, neizskaidrojama līksme. Viņš pietrūkās kājās, juzdams nevaldāmu tieksmi kustēties, pacēla airi virs galvas un trakā ātrumā sāka to griezt. «Z-vi-u-kš … ž-vi-u-kš … ž-vi-u-kš…» — žviukstēja gaiss; laiva klunkstēdama šūpojās no vieniem sāniem uz otriem. Ajans apsēdās, nolika airi, visa viņa seja smaidīja, acis spīdēja aiz satraukuma.
— Kādēļ tik kluss? — viņš smiedamies skaļi sacīja pats sev. — Jūra, kliedz!