— Kamēr jūsu acis nebūs aizvērušās, — skaidri, katru zilbi uzsvērdams, teica aklais. Viņš stāvēja, turēdamies pie Mistreja rokas un, galvu nodūris, šķita, jau sadzirdēja sveša kakta vēsumu, kas bija naidīgs silti aizkustinošajai uzticībai.
— Marta, — Jonsons uzrunāja sievu. — Vajag izrīkot ļaudis. Nāciet iekšā, ciemiņi.
Visi iegāja milzīgā zālē, ko spilgti apgaismoja elektrība. Te bija simetriski novietotas smagas cietās mēbeles; dažas lētas gleznas dārgos ietvaros maz dažādoja smagnējo mītni, kas bija celta no lieliem akmeņiem kazarmju veidā. Šis kazarmju gars it droši bija ienācis iekšā gan mazajos lodziņos, gan pelēkajā sienu apdarē; durvis aizvērās cieši, ar dunoņu, kuras skumīgumu nespēja uztvert kokpauru auss.
Tavija noveda Svanu kaktā, kur viņš sēdēja un klausījās sarunā. Viņa mēģināja Jonsonam pateikties par to, ka pirms pusotra gada tas sagādājis viņiem gaišu prieku, ielūgdams viņus viesos. Taču Jonsona skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, un Tavija apklusa. Tad sāka runāt Mistrejs. Viņš pastāstīja par krāpšanu, par viltīgajiem paņēmieniem, kam viņi ar savu uzticēšanos krituši par upuri; stāstīja par savu sapni uz visiem laikiem apmesties starp klusiem kokiem, tālāk no pilsētas darījumiem, un, kā izrādījies, viņu nopirktās mājas pārdevējam nav piederējušas.
Kad viņš ar savu stāstu bija ticis apmēram līdz pusei, ienāca Marta, apsēdās blakus vīram tādā pozā, kā tas redzams lētās fotogrāfijās, kur uzņemts pāris. Marta bija melnā zīda tērpā, rokā viņa turēja milzīgu vēdekli, bet neriskēja vēdināt, lai ar savu spēcīgo roku kustībām to nesalauztu.
Noklausījies Mistreju, Jonsons skaļi sāka smieties.
— Smalki nostrādājuši, — viņš teica, piegrūzdams sievai ar elkoni. — Vai ne, Marta?! Esi ko tādu dzirdējusi?
— Apbrīnojami, — viņa atbildēja, bez kādas kautrēšanās aplūkodama viesus. — Visu pārdevāt?
— Visu, — teica Mistrejs, — pat mūsu nelielo mantojumu un mēbeles. Citādi jau nesanāca vajadzīgā summa.
— Tad kāda velna pēc, — iebilda Jonsons, ceļgalu glaudīdams, — tā sacīt, kāda velna pēc jūs neapskatījāt to kaķi maisā?!
— Kaķi? — brīnījās Tavija.
— Nu jā; es domāju to māju. Jums vajadzēja aizbraukt uz vietas un apskatīt, ko īsti jums piedāvā. Jūs taču esat izdarījuši muļķību. Kas vainīgs?
— Muļķību, — Mistrejs mehāniski atkārtoja, — jā, muļķību gan. Taču …
Viņš apklusa. Tavija pavēra muti, bet juta, ka viņas sacīto nesapratīs. Viņu vietā atbildēja Svans:
— Maniem draugiem, — viņš kaktā klusu ierunājās, — nebūs iebildumu, ja es pateikšu viņu vietā. Viņi gribēja sevi iepriecināt ar pārsteigumu, ar to, varbūt nelielo, bet vienmēr patīkamo pārsteigumu, kad cilvēks, sperot kāju uz savas zemes, vēl to nepazīst. Viņi augstu vērtē iespaidu svaigumu, it īpaši tādā nopietnā lietā, kur pirmie iespaidi uz visiem laikiem piešķir spilgtumu nākotnei. Tāpēc viņi noticēja tam mierīgajam dižmutim.
Tavija apmulsusi iesmējās. Mistrejs viņai aizpogāja uz pleca vaļā atsprukušo spiedpodziņu un teica:
— Tā jau nu tas laikam arī bija.
— H-ha … — Jonsons iekrekstējās, žokļus šķobīdams, un paskatījās uz sievu.
Tā, pacēlusi vēdekli, pieliecās pie viņa auss un pačukstēja:
— Tu redzi, ka tie ir idioti. Taču viņi visu nav pārdevuši…
Viņš tikko paguva ar galvas mājienu pavaicāt, ko viņa ar to domā, kad Marta pievērsās jaunajai sievietei: v
— Vai tās ir īstas pērles?
— Manējās? — Tavija pieskārās pie kaklarotas, kuras lielo pērļu maigais gludenums tīksmināja viņas kaklu. — Protams! īstas. Tāds mazumiņš no mantojuma, kura vairs nav.
— Labs mazumiņš, — teica Jonsons, pieceldamies kājās un vērodams kaklarotu no sava septiņu pēdu augstuma. Viņš piemiedza acis. — Jā. Bet jums ap kaklu taču vismaz piecas krietnas muižas.
Tavija jautri un pārgalvīgi atvilka elpu.
— Redzu, ka vajadzēs jums paskaidrot, — viņa sacīja, šķelmīgi pamirkšķinādama vīram. — Šī vir- knīte mūs saderināja. Kad Mistrejs bija atnācis pateikt … vislabāko … un … tad viņš ieraudzīja šīs pērles uz mana galda. Tās vēl no vecvecmāmiņas. Viņš sajūsminājās un tēloja man priekšā, kā jūras gultnē gliemežnīca zaigodama snauž. Kā viņa dzīvo savās dziļās pērļainās domās. Un … un … kā viņa mīl, aizver savu pērli, bet mēs sēdējām līdzās … un …un …
— … un saskūpstījāties, protams, — atskanēja Svana labsirdīgais bass.
— Ned! Domājiet pie sevis! — iesaucās Tavija.
— Kāds suflieris atradies tur, kaktā!
Iestājās neveikls klusums.
— Nekas, ka es tā pateicu? — Tavija, pagriezusies pret vīru, jautāja.
Tas ar skatienu viņu nomierināja.
— Tas viss nav nekas, viss aiziet, — viņš sacīja un, pievērsdamies Jonsonam, piebilda: — Tādas lietas, protams, nepārdod, tāpat kā nepārdod laulību gredzenus.
— Vareni! — teica Jonsons.
— Ko tad jūs tagad darīsiet? — vaicāja Marta.
— Vispirms jāpadomā. — Mistrejs neviļus nopūtās.
— Tikai dažas dienas, dārgais Jonson. Lai viņa papriecājas par jūsu šejienes savvaļas skaistumu.
— Da-ba! — Jonsons gari novilka. — Mana nelaime tā, ka rūpnīca strādā slikti. Tiesa, ir . ..
— Vakariņas ir, — pavērdams durvis, sacīja žaketē ģērbies nēģeris.
— Vai jūs sen zaudējāt acu gaismu? — Marta vaicāja Svanam.
— Sen.
Saimnieku nelāgais garastāvoklis pie galda neko neuzlabojās, lai gan Jonsons daudz un alkatīgi dzēra. Marta gan kļuva laipnāka. No viņas glaimiem dažbrīd gribējās kliegt, lai gan spalgā tarkšķēšana daļēji notušēja saspīlējumu, kas Tavijai sāka jau kļūt nepanesams.
Jonsons, mazliet sagrīļojies, tāpēc ka elkonis noslīdēja garām galdam, pret ko viņš gribēja atbalstīties, beidzot uzskatīja par vajadzīgu atklāt Mistrejam savas darījumu lietas. Rūpnīca putot laukā. To vajājot neveiksmes, parādi augot, drīz tos sākšot piedzīt spaidu kārtā, noiets mazs, tirdzniecībā stagnācija, krīze. Viņš tomēr galvu nenokarot. Visu mūžu viņam esot nācies pērties laukā vēl no daudz grūtākiem stāvokļiem, — mākoņi izklīdīšot.
Mistrejs izteica cerību, ka tie.izklīdīs ātrāk, nekā var domāt. Tā kā Tavijai acis vērās ciet, viņš sarunu necentās uzturēt; klusēja arī Neds Svans. Neilgi pirms pulksteņa pusnakts sitieniem pie mājas loga norībēja pērkonīgs šāviens, ko pavadīja kliedzieni un suņa riešana.
— Pārnācis Gogs, — teica Marta, — mūsu dēls.
Pa visu māju nodārdēja durvju klaudzieni, pēc tam
mazās sabiedrības priekšā parādījās jauns cilvēks, drūms, gara auguma, tāds pats kā tēvs. Ap galvu viņam pēc kalniešu modes bija apsiets sarkans lakats, cieta bārda nedabiski kā melna uzlīme ietvēra pilnīgo, iedegušo seju ar nepatīkamu muti un bezkrāsainām miegainām acīm, gurdu trulu skatienu. Rokās viņam bija karabīne.
— Svešs suns, — viņš teica, mazliet apjucis svešu laužu klātienē, un pagriežas, lai ietu prom. — Galvā. Ha-ha!
— Apsēdies, — teica Jonsons.
Gogs, kaut ko nomurminājis, izgāja, ar šautenes stobru ietriekdams pa durvīm.
— Lācis! — tēvs nokliedza pakaļ. Māte paskaidroja:
— Viņu nav ko ievērot: ja nolēmis klusēt vai kaut ko negribēs, — veltīga visa lūgšanās.