Krasta atbalss smagi iedūcās un apklusa. Ajanu pārņēma vēlēšanās nopurināt klusumu kā nopurina miegu. Ieklausīdamies savā balsī, viņš skaļi sacīja:
— Es braucu, braucu! Viens pats!
Laiva bija pietuvojusies krastam, — pār Ajana galvu pārkārās zaru- velve. Viņš tvarstīja zarus, un lapas neskanīgi nočabēja virs ūdens. Un atkal Ajanam šķita, ka viņu pieveic klusums. Tad pirmie prātā iešā- vušies izsaucieni no kuģa ikdienas pāršalca pār jūras šaurumu un apklusa kā izbiedētu nakts putnu spārni.
— Ei! Visi uz klāja! Pievilkt falles! Brasēt! Rēvēt! Visi savās vietās! Sagatavot āķus!
Viņš apklusa, apsēdās, paņēma airus un spēcīgi tos trieca pret ūdeni, bāls no slepenām, kvēlām domām, bezkaunīgām kā izvarotāja skūpsts.
V
— Es tūlīt atnākšu, — teica sulainis, pamanījis, ka Ajans iet viņam nopakaļ. — Pagaidiet.
— Vai tas nav vienalga? — Ajans iebilda. — Satikt viņu taču vajag man, ne jums.
Sulainis saknieba lūpas. Viņa skatiens pauda saltu augstprātību un nicinājumu.
— Ja jūs nejokojat, — viņš sacīja, — bet esat tikai izklaidīgs, tad palūdziet man paskaidrojumu. Seit visi gaida. Un ja tiks izteikta vēlēšanās jūs pieņemt — jo labāk.
— Man šinīs lietās maza saprašana, — Ajans pasmaidīja. — Ejiet, ja tas nepieciešams, taču man nav laika.
Viņš izturēja vēl vienu šāvienu, kas nāca no izbrīna pilnām, lieliski izdresētām sulaiņa acīm, un apsēdās kaktā. Gaidīšana viņu nomāca, viņam pārskrēja dīvainas trīsas; ziņkārība, klusa piesardzība, noslēpumi, kauns un dusmas, izklaidība un skaudra sasprin- gtība — tas viss rūga viņa galvā kā vīns.
Viņš bija viens gaišajā tukšajā istabā. Daudzkrāsainais stikla kupols, caur kuru iepiūda iekšā dienas gaisma, priekšmetu dabisko nokrāsu vērta mazliet citādu; šķita, ka caur kupolu birtu smalki krāsaini putekļi. Pulētas sidrabainā, skābarža mēbeles bija izvietotas gar sienām, sienas tapsētas ar gaišzilu puķainu drānu, bet puķes uz gaišzilā fona plaši izpletušas savas lapas ar smailiem galiem. Grīda — mozaīkas, melnām un sārtām arabeskām. Lielajā, plaši atvērtajā pusapaļajā logā mirdzēja debesis, caur dārza kuplo zaļumu varēja redzēt saplaisājušas mūra sienas malu.
Tas viss bija jauns, interesants un prasījās pēc salīdzinājuma. Lielākais «Degļa» greznums atradās kopkajītē, kur bija novietoti zagti bronzas svečturi un dažas ķīniešu lādītes,'kurās šad un tad mēdza iemest cigāru galus. Ajanam' izlauzās nepacietīga nopūta, viņa acis, kas bija pievērstas portjerām, pauda mokošu nepacietību. Doma, ka viņu varētu nepieņemt, šķita briesmīga. Klusums satrauca.
Laiks ritēja, neviens nerādījās; Ajana sasprindzinājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kad mazākais klusuma traucēklis, mazākais troksnītis nes atvieglojumu. Viņš viegli piedauzīja ar kāju pret grīdu, pēc tam ieklepojās. Viņa galvā jaucās visdažādākie minējumi. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka cilvēks, kurš solījās par viņu ziņot, nebūs bijis mājinieks un, viņu izjokojis, mierīgā garā aizgājis prom. Sī doma viņu vai traku padarīja. Tālāk viņš prātoja, vai nebūs notikusi kāda nelaime. Cilvēks ar spožajām pogām varēja, piemēram, pakrist, sasist galvu, zaudēt samaņu. Beidzot vēl viens pieņēmums, kas iegrūda Ajana iztēli visādu iespējamību jūklī un kā zibens spēriens uzrāva viņu kājās: viņš iekritis slazdā. Spožās pogas aizgājušas pēc policijas. Tikai kā viņi varēja zināt, kas viņš tāds ir?
Vispār, prātot vairs nebija laika. Ajans izņēma revolveri, uzlika pirkstu uz mēlītes un klusiem, zaglīgiem soļiem piegāja pie durvīm. Sejā kvēloja sašutums; iespējams, ka sulaiņa parādīšanās šai mirklī nozīmētu viņam galīgu norēķināšanos ar dzīvi šai pasaulē. Atrāvis portjeru, Ajans ieraudzīja zāli, kas viņam šķita kā liels laukums; zāles viņā galā bija redzamas durvis; caur milzīgajiem logiem plūda dzīvespriecīgs saules zelts un caurstrāvoja gaišo tukšumu.
Tagad nu, cik vien ātri iespējams, vajadzēja izpildīt savu uzdevumu un manīties prom. Nekas Ajanu netraucēja sameklēt jaunkundzi, nodot viņai svarīno sainīti un glābt savu ādu, ārkārtējā gadījumā pat laisties pa logu. Ja viņam stāsies ceļā, viņš kausies. Ajans apņēmīgi atrāva portjeru un straujā gaitā devās uz priekšu; tukšajā telpā viņa jūrnieka zābaki dobji klaudzēja; aiz satraukuma viņš sīkumus pat lāga neatšķīra: zāle un tās iekārta saplūda vienā lielā neredzētā stikla, griezumu un zelta raibumā.
Divi reizes viņam paslīdēja kāja. Tas tikko neatgrieza pie iepriekšējām domām, ka spožās pogas sa- triekušas sev galvu. Nākamajā mirklī, nezkur radies, kur ne, no kakta viņam pretī iznāca jauns, vingrs cilvēks, vēja appūstu seju, dzedrām platām acīm; ģērbies viņš bija ādas biksēs, blūzē un apjozies ar raibu jostu. Ajans izstiepa revolveri, to pašu darīja arī cilvēks, kas bez trokšņa virzījās viņam pretī; un tā nu viņi pāris mirkļu stāvēja, kamēr Ajans saskatīja spoguli. Apjucis un sasarcis viņš sāka raudzīties pēc durvīm, bet tās bija slēptas, visas sienas šķita vienādas, acis žilba, no zeltītiem ietvariem raudzījās stingi greznu sieviešu smaidi. Ajans sāka virzīties gar sienu — viņa acu priekšā pamirdzēja sprauga; viņš pastiepa roku — tur bija durvis, kas, viegli pastumtas, bez trokšņa atvērās.
Ajans gandrīz vai skriešus skrēja — viss bija tukšs, nekādu dzīvības zīmju. Viņš traucās no vienas istabas otrā. Trakais uzbudinājums viesa viņa smadzenēs jucekli un neskaidrību. Viņš neapstājās. Tikai vienu reizi, pārsteigts par dīvaino skatu: uz milzīgas melni pulētas kastes malas bija rindā saliktas baltas un melnas kaula nūjiņas, viņš gribēja tās paņemt, bet tās izslīdēja no pirkstiem, un negaidīti noskanēja skumīgs zvans. Ajans dusmīgi atrāva roku un trīcēdams ieklausījās: zvans apklusa. Tas bija neizprotami.
Šis pilnīga apstulbuma, izbrīna, baismīgas vientulības mirklis izraisīja viņa dvēselē trulas sāpes. Viņš izdrāzās mazā gaitenītī, izskrēja saules pielietajā stikla galerijā, atvēra vēl vienas durvis un apstājās, sastinga aiz pārsteiguma, sirds vai pamira, un aptrūka elpas.
VI
Istaba, kurā viņš tik trauksmaini iebrāzās, ar revolveri vienā rokā un svarīno sainīti otrā, bija neparasti dzīvespriecīga. Sienas klāja baltsārti svītrots audums, tādēļ telpa atgādināja milzīga čemodāna iekšpusi; saules pusē sienas nebija, to aizstāja no grīdas līdz pat griestiem stikla rūšu rindas sešstūrainos zaļos ietvaros, un tādēļ šī siena atgādināja bišu šūnas, tikai ar to starpību, ka tajās zeltoja nevis medus, bet gaisma. Istaba ar šo gaismu bija kā lietin pielieta. Zirandoles ar vīteņaugiem aizklāja stikla sienas apakšējo daļu; no griestiem lejup nokārās savijušies tropu ziedi, to stīdziņas trīsēja kā mazi nevainīgi taustek- līši. Kaktā virs bambusa šūpuļkrēsla tievā gredzenā šūpojās mazs cekulains papagailis. Vidū — galds, tam apkārt salikti sniegbalti mīkstie krēsli; saulē mirdzēja kafijas trauku sudrabs.
Ajans to visu neuztvēra — viņš redzēja, ka gaismas un zaļumu ietvarā iznira portreta dzīvā seja; sieviete nāca viņam pretī, izbijusies un bāla. Bet tūlīt pat viņas vaibstos iezīmējās rāms izbrīns: ieradums apvaldīt sevi. Viņa stāvēja taisni, nekustoties un lielām pelēkām acīm raudzījās Ajanam tieši sejā.
— Tā esat jūs, — Ajans ar pūlēm izdvesa. — Es jūs pazinu pēc portreta. Tur bija viens cilvēks, viņš teica, ka ienāks pie jums un pieteiks mani. Es domāju, ka tas ir nodevējs. Izstaigāju daudz istabu, kamēr jūs atradu.