— Nolieciet revolveri, — meitene sacīja.
Ajans paskatījās uz savu labo roku, kurā bija satverts ierocis, un aizbāza vesonu aiz jostas.
— Es to izvilku visādam gadījumam, — viņš izdvesa, — mēs klusumam neuzticamies. Jūsu vārds ir
Stella, atvainojiet, ja es kļūdos, bet tā man teica tas skūtais vecais vīrs, kas jums kaut ko atsūtījis šinī sainītī. Kas tur iekšā — nezinu. Te tas ir. Es laikam jūs, jaunkundz, nobiedēju?
Meiča zobgalīgi paskatījās uz apmeklētāju.
— Es varbūt būtu nobijusies, .ja jūs būtu atnācis naktī, bet tagad taču diena. Sēdieties un izstāstiet, kāds ir jūsu brāzmainā apmeklējuma iemesls.
— Peds nomira,.— teica galīgi samulsušais Ajans.
Viņš bija pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru — tik
ļoti viņu meitene bija -apmulsinājusi. Viņš lūkojās meitenes sejā un nespēja no tās atraut skatienu. Viņa bija krietni jaunāka nekā portretā; mati palsi, sapīti vienā resnā bizē, kas sniedzās pāri gurniem; pelēkais tērps ar gaišzilo rotājumu cieši sedza kaklu un rokas; mirdzošās stirnas acis zem šaurām augstu izliektām uzacīm šķita paužam lepnumu. Kad viņa ko vaicāja, vaicāja visa viņas seja, bet labā roka pacēlās spēji, nepacietīgi.
— Peds nomira, — atkārtoja Ajans. — Neviens negribēja braukt, jo izcēlās apjukums. Ja jūs neko nezināt, varu jums pastāstīt visu pēc kārtas. Kapteinis Peds ir atstājis novēlējumu un tajā lūdz, lai kāds no mums aizvestu pēc norādītās adreses jūsu portretu.
— Jūs esat prātu zaudējis! — Stella, acis iepletusi, iesaucās. — Kādam gan kapteinim, mīļais cilvēk, varēja gadīties mans portrets?
Ajans sarka un bālēja. Prātu zaudējis! Viņa sejā ievilkās ciešanu vaibsti. Taču viņš šo mirkli bija jau pārvarējis, kad meitene pastiepa roku, it kā lūgdama, lai viņš nomierinās. Kad viņš sāka stāstīt tālāk, pēc katriem pāris vārdiem viņa balss aprāvās.
— Es stāstu to, kas bija; es pats nezinu neko vairāk par jums, — viņš klusi sacīja. — Jūs nevarat uz
mani dusmoties. Es atbraucu un sameklēju skūto veco vīru, kurs, es nezinu — kādēļ, skatījās uz mani tā, it kā es viņam nazi būtu rīklē iegrūdis. Viņš man iedeva šo sainīti, ko vaļā neesmu raisījis, un parādīja jūsu māju. Nedomāju, ka būšu jūsu lielajās istabās ko saplēsis: es turējos pa vidu.
— Ja tas ir man, tad dodiet, — Stella izbrīnījusies sacīja. — Taču es absolūti neko nesaprotu.
Te ir jūsu portrets, — Ajans sniedza mazu ovālu dēlīti. — Esmu sargājis to no ūdens un dubļiem, — viņš piebilda.
Gan maigs, gan it kā draudošs smaids ievilkās viņa melnīgsnējā sejā. Viņš pats sevi šinī mirklī lāga nesaprata, viss notiekošais viņam šķita kā sapnis. Stella paņēma portretu.
Un no viņas sejas pēkšņi nozuda satrauktais, saspringtais mulsums. Viņa- spēji pagriezās; roka, it kā triecienu dabūjusi, noslīga lejup, un uz tās noslīdēja palsā bize. Kad viņa atkal palūkojās uz Ajanu, viņas seja bija pilnīgi balta, lūpas nervozi trīcēja.
— Tas man ir jaunums. — Istabas saulainajā klusumā noskanēja atsevišķi katrs viņas vārds. — Neskatieties manī tik lielām acīm — tā nav jūsu darīšana. Ceru, jūs sapratāt? Dodiet šurp sainīti.
Stellas pirksti darbojās bez panākumiem, jo kaņepāju aukliņa bija savilkusies ciešos mezglos.
— Te būs nazis, — Ajans pastiepa duncīti ar raga spalu.
Meitene pieņēma palīdzību, pat nepaskatīdamās un paldies nepateikdama — visa viņas uzmanība bija pievērsta sainītim. Ar nazi viņa rīkojās kā bērns ar skārda rotaļu zobenu, tomēr asais asmenis vienā mirklī pārgrieza gan audeklu, gan auklu. Ajans, ziņkārī
bas pārņemts, stāvēja līdzās, domādams, ka viņa rokas to visu paveiktu daudz ātrāk.
Audeklā bija iešūta liela, tumša koka lādīte; slē- -dzene bija atslēgas caurumā un, šķita, noknikšķēja, pirms vēl meitene to bija satvērusi. Tai pašā mirklī biezs papīru žūksnis atspieda vaļā lādītes vāku, un pie Ajana kājām nolidoja sadzeltējušu vēstuļu birums.
Ajans noliecās, pacēla dažas lapiņas un atslējās, gribēdams tās iedot meitenei, bet viņa jau steidza lasīt pirmo, kas trāpījās viņai rokā.
— Stella, — viņš bikli ieminējās, — es tūlīt visu uzlasīšu.
Likās, viņa to nedzirdēja. Plēsdama un vīkstīdama aploksnes, viņa pārlaida acis gan sīkraksta — sievietes, gan neveiklajām — vīrieša rindām; gandrīz katrai vēstulei bija citāds zīmogs, it kā rakstītāji būtu svaidīti no vienas pasaules malas līdz otrai. Visu izlasīt viņai tomēr pietrūka pacietības; bet patiesībā jau pilnīgi pietika ar izlasīto.
Kādu brīdi viņa stāvēja, galvu nodūrusi, mezdama vēstules citu pēc citas šķirstiņā, it kā gribēdama vispirms visu apjēgt un tikai tad atkal pacelt galvu augšup. Dažādas jūtas, netveramas kā vakara ēnas, uzpeldēja viņai acīs, kas bija pievērstas ar pagātnes atliekām piebārstītajai grīdai. Arī Ajans, ne mazāk uztraucies un saviļņots, piegāja pie Stellas.
— Tur lādītē ir vēl kaut kas, — pavisam klusi, gandrīz čukstus viņš teica. — Paskatieties.
Neatbildējusi meitene paņēma šķirstiņu, nolika to uz galda un ar nepacietīgu kustību apgāza, tūlīt pat to nožēlodama, jo tai pašā mirklī līdz ar dobju koka klaudzienu galdauts uzliesmoja dimantu, sarkano granātu, pērļu un opālu ugunī. Zaļās smaragda dzirkstis
noripoja no augšas lejāk un ienira varavīkšņainajā, sniegbaltajā mirdzumā; vairums bija dimantu.
Tas bija pēdējais trieciens, bet jau salds, un Stella neizturēja. Pašai pilnīgi negaidot, lielas sievišķīgas sajūsmas asaras ritēja no viņas acīm, seja kvēlot kvēloja. Gandrīz vai ekstāzē viņa vilka ar trīcošiem pirkstiem pa saltajiem akmeņiem, it kā pūlēdamās atdot to vienaldzīgajam cēlumam visu savu bezgalīgo maigumu pret dārglietu varu un skaistuma triumfu. Saviļņota līdz sirds dziļumiem tādā pašā mērā kā jebkura sieviete pirmajā saldajā izredzētā apkampienu mirklī, Stella iekliedzās. Viņas skaņie, laimīgie smiekli izbira istabā, apklusa, un klusējošs smaids skāra Ajana seju.
Viņa pacēla acis augšup: pavisam tuvu, pirms ceturtdaļstundas svešs un aizdomīgs, stāvēja mežonīgs, iededzis jauneklis, vēl bez ūsām. Laimes pilns mulsums dzirkstīja viņa tumšajās acīs, kas gādīgi raudzījās uz meiteni. Tagad viņš Pedu mīlēja tā, kā vēl nekad; nelaiķis viņam tagad šķita kā labdaris burvis.
Stella nenovaldījās. Ja viņa šai brīdī nesāktu runāt, viņai kļūtu smagi no šīs nomācošās, neatvairāmās prasības izlādēties.
— Kas bija mans tēvs? — viņa vaicāja. — Jums taču jāpazīst Peds — tas ir viņa vārds. Bet kas viņš bija?
— Peds!? — Ajans atkāpās dažus soļus. — Peds — jūsu tēvs!?
— It kā jūs .to nezinātu. — Stella iegremdēja rokas dārglietās. — Izbeigsim slēpšanās rotaļu. Jūs braucāt šurp, jūsu rokās bija manas mātes portrets. Izbei- dziet melus! Tātad … Peds? …
— Jūsu mātes? — atkārtoja Ajans. — Kā es to varēju zināt? Jūs mani apdullinājāt, ticiet man, nekad mūžā es neesmu melojis. Man tagad galvā tikpat kā brikšņos. Es nezināju.
Viņa acis sastapās ar pelēkajām, augstprātīgajām acīm, bet viņš savējās nenolaida. Viņš pats meklēja izskaidrojumu, it kā viņam jau būtu tiesības uz to, un Peda akmeņi viņus saistīja. Ajans gaidīja.
— Jūs … esat naivs, — pēc īsa klusuma brīža teica Stella. — Tagad jūs, es ceru, zināt?
— Jā, jūs pateicāt.
Viņa atkal pagriezās pret galdu — tur bija magnets, kas pagrieza viņas galvu. Spalgi iekliedzās papagailis, tā brēciens, šķita, atrāva meiteni no samudžinātajām domām. Doma, ka būtībā daudz vairs nav palicis ko stāstīt un ka izstāstīt katrā ziņā būs labāk, nekā atstāt kaut vismazāko spraudziņu tenkām, šķita prātīga.