— Es jau par to biju domājis, — Ajans klusi sacīja. — Jums nebūs no manis jākaunas. Mums pašreiz ir viss ar kājām gaisā. Es pazīstu kuģi tikpat labi kā uzpūtīgais Harvejs. Esmu iemācījies lasīt kartes un rīkoties ar sekstantu. Es atnākšu.
Kaut kas līdzīgs žēlumam iemirdzējās Stellas acīs. Viņa noliecās, un viegls viņas lūpu pieskāriens apsvilināja Ajana pieri.
— A! — viņš tikai izdvesa.
— Nu ejiet taču! Ejiet!
Grījodarnies Ajans atvēra durvis. Sapņu meitene domīgi raudzījās viņa sejā, kas bija pilna pateicības. Pakļaudamies neizprotamajam, viņš izgāja galerijā; tikko pārdzīvotais gula viņa dvēselē kā mokošs salds smagums. Uz sliekšņa viņš pagriezās atpaka], un pēdējie vārdi, ko viņš teica, bija bezgalīgas uzticības pilni:
— Es atnākšu!
VIII
No jūrmalas dzelzceļa stacijas līdz klusajai vietiņai pie krasta klinšainās kraujas, kur bija paslēpta laiva, Ajans gāja kājām. Viņš nejuta ne nogurumu, ne izsalkumu. Liekas, viņš ieēda kaut ko līdzīgu kukurūzas medusrausim, ko bija nopircis no iznēsātāja. Bet tas varēja arī nebūt.
Kad viņš paņēma airus, atgrūda laivu un viļņa līganā šūpošana nesa krastu atpakaļ, skumjas, līdzīgas ievainotā vientulībai tuksnesī, meta viņa sejā pilsētai pievērstu sāpīgu domu ēnas. Brīžam viņam šķita, ka viņš ilgi gulējis drudzī kaut kur saules svelmē un atmodies ar sāpēm sirdī, jo sapnis bijis maigas burvības pilns, un mīlestības smeldzes vīzijas aizsteigušās garām viņa slimības gultai, bet viņš pamodies pusdienas svelmainā klusumā viens pats. Viss, tieši tā, kā bija, dzīvs, ar īstenibas spilgtumu un asumu neatlaidīgi šaudījās gar viņa acīm, kurās spulgoja vienā punktā koncentrēta gribas spēka gaisma.
Jūra kūpēja, vakara vēja brāzmas raustīja gabalos krasta miglu, un Vētru šaurums aizvilkās ar mēju plīvuru. Viļņošanās pieauga; nolaidenas tumšas bangas ar vieglu vienmērīgu dunoņu vēlās izplatījumā; baltas putu mežģīnes uzvirmoja to galotnēs un izgaisa pieaugošajā tumsā.
Ajans, zobus sakodis, strādāja ar airiem. Laiva šūpojās viļņos iečīkstēdamās un drebēdama, dažreiz, it kā pārdomādama, uzkavējās uz viļņa muguras un šļakstēdama krita lejup, Ajanu augšup pasviezdama. Luktura gaisma mulsi mirkšķināja tumsā. Vējš nopūtās, dziedāja un griezās uz vietas virpulī, skumīgi gaudoja ausīs, pastāvīgi tumsā dzenādams vieglus saltuma matērijas radījumus, kuru valgie, jūras apšļakstītie apmetņi šaustīja Ajana seju un rokas.
Satrauktais matrozis pārstāja airēt. Krasts bija tuvu, taču te varēja sagaidīt drīzāk briesmas nekā aizsardzību, tāpēc ka vismaz pusjūdzi šeit stiepās kaila krauja, saplaisājusi klints. Ajans atkal satvēra airus, steigdamies tikt klintīm garām. Viņu skubināja briesmas; salīcis, ar kājām atspēries, Ajans airēja, un airi locījās viņa rokās, kas bija pārgurušas no ilgās piepūles. Dažreiz, kad spēcīgs grūdiens viņu pasvieda augšup, vajadzēja pietupties, lai noturētu līdzsvaru; atkal apsēsties uz sola viņam ļāva tikai instinkts, kas koordinēja kustības. Visapkārt plosījās gaisa brāzmas; šaurumu pārņēma mēms apjukums; viļņi šaudījās kā tumšs ganāmpulks, ko panika triec ugunsgrēka reizē. Tā bija vētra.
Pēc kāda laika vējš mainīja fronti. Tagad tas brāzās no krasta; ārkārtīgi spēcīga sāniskā šūpošana purināja Ajana laivu kā tukšu maisu, kūļāja to, nolika gan uz kreisajiem, gan labajiem sāniem, un tad viens no airiem bezspēkā šaustīja gaisu. Jūra ap- skurba; niknuma paroksisms satricināja dzelmi, ko bija saniknojusi ilgā klusēšana. Neskaidras balsis sasaucās gaisā: šķita, ka daba zaudējusi prātu, viņas aklais sašutums pārgāja elsāšanas lēkmē, un gaudas mainījās ar ilgu, nevaldāmu vājprātīgā rēkšanu.
Laivu strauji nesa uz citu pusi. Viļņi, kas tagad vēlās no krasta, grūdieniem trieca to atpakaļ, kā kājas spērieni atsviež ceļā pagadījušos priekšmetu. Ajans tagad dzirdēja ar katru nervu, redzēja tikai ar instinktu, cīnījās pēc taustes. Viņš cēla airus, kā kareivis paceļ ieroci, un ar visu savu muskuļu spēku atvairīja triecienu tieši tai mirklī, kad tumsa draudēja ar iznīcināšanu, — neko neredzēdams, lasīdams necaurredzamajā straujajā stihijas virpulī ar iekšējām gara acīm. Viņš centās paredzēt mirkli, kad nāks trieciens, lai to apsteigtu un atsistu; svieda bankā likmi un ņēma atpakaļ, spēle turpinājās neizšķirti. Viņu šūpoja, dauzīja pret laivas malām, cēla augstu jo augstu, gāza lejā, svaidīja. Sāļās šļakatas, kas sitās sejā, veseli ūdens lēveri, kurus vētra atrāva, šaustīja viņa galvu un ķermeni, slapjais apģērbs saistīja kustības, laiva šaudījās uz visām pusēm tik viegli kā baiļu pārņemts vajāts cilvēks.
Žilbinoša violeta plaisa sašķēla tumsu, un nakts nodrebēja — zemi apdullināja pērkona grāviens. Ilgs panisks rībiens rēca, valstījās, kauca, krita. Atkal salta uguns aizmiedza Ajana acis; tās atvēris, viņš redzēja vēl trakojošajā tumsā uz mirkli apgaismoto šaurumu, kas bija pārvērties nepārtrauktā putu un bezdibeņa orģijā. Vilnis pacēla laivu, pasvieda, izrāva vienu airi — Ajans nodrebēja.
Jūra viņu sāka uzveikt. Nebija vairs ko pretoties,- spēle gāja uz beigām. Visa notikušā apstulbots, viņš it kā pārakmeņojās, sastinga. Viņš varēja tikai gaidīt, krist izmisumā, aiz sašutuma kliegt, trakot.
Ajanu pārņēma mēms niknums. Nometis atlikušo airi laivā, viņš ieķērās laivas malā. Tālāku cīniņu viņš uzskatīja par pazemojumu, par smieklīgu mēģinājumu savaldīt zirgu baru. Viņš negribēja ienaidniekam parādīt savu apmulsumu. Jau doma vien par to, ka okeānam var sagādāt prieku viņa izbailes, viņa nožēlojamā aizstāvēšanās ar kailām rokām, viņu neprātīgi saniknoja. Viņš nicināja jūru, kas viņam vienam pašam uzbruka ar visiem saviem ūdens armijas spēkiem. Viņš nebaidījās no nāves — tieši otrādi, neapbruņots viņš bez šaubīšanās noraidītu saudzību, lai nenonāktu tik pazemojošā stāvoklī, ka dzīvi esi saņēmis kā žēlastības dāvanu. Viņš sagatavojās iespļaut sejā līksmojošajam uzvarētājam. Mierīgs, cik nu tas bija iespējams, Ajans kliedza:
— Rij! Aizrijies! Suns! Ķēdes suns!
Izmircis, izmocīts, viņš svieda Vētru šaurumam nicinājuma pilnas lamas, bezkaunīgus apvainojumus, ņirgājās, izdomādams viskodīgākos, aizvainojošākos vārdus.
— Zemiskais gļēvuli!… Tu gaudo kā hiēna!… Tu, jūrnieku piespļautā haizivs sile!… Baidi bērnus un vecenes, tu, pērkamais rāpuli. Jūdass!
Atkal nokrita zibens. Acumirklīgā gaisma apspīdēja izplatījumu. Pērkona grāvieni sekoja cits citam;
spējš grūdiens pasvieda laivu. Ajans nokrita. Piecēlies viņš bija pārliecināts, ka laivā būs radies caurums un viņam tad nāve. Bet laiva vēl arvien tāpat joņoja tumsā; rifa grūdiens bija tikai noslīdējis gar laivas sāniem, nesašķaidot koku.
— Nu rij taču! — Ajans nicīgi atkārtoja.
Viņš piecēlās kājās, tik tikko varēdams nostāvēt. Arvien biežāk laistījās zibeņi; nu jau tie bija gandrīz nepārtraukta, trīsuļojoša nokaitētu, līkločus mainošu, netveramu plaisu gaisma, kas griezīgi žilbināja acis. Priekšā tieši uz laivu blenza klints. Tā bija mazliet noliekusies pār ūdeni kā vērsis, kas nodūris galvu, gatavodamies niknam triecienam. Ajans gaidīja.
Un pēkšņi kāds, varbūt gaiss, varbūt viņš pats, nesteidzīgi un skaidri pateica: «Stella.» Matrozis pieliecās, airis viņa rokās sāka darboties — viņš atkal gribēja dzīvot, par spīti Vētru šaurumam un rifiem. Zibeņi apgaismoja kauju. Ajans rūpīgi, ar saspringtu skatienu izmērīja nelielo atstatumu, kas ar katru mirkli kļuva mazāks. Šķita, ka nevis viņš, bet rifs, palēkdamies un pietupdamies, aulekšo uz viņu."