Pirms dažām dienām Stils sēdēja, dzēra un runājās ar viņiem, un viņi to pazina. Tā bija iekšēju, saltu smieklu pilna saruna, ar mazliet naivu ticību visam, kas pārsteidz un piesaista uzmanību. Taču Stils pat nenojauta, ka viņu izjoko.
— Tas ir viņš, — sacīja Konseils.
— Cilvēks no miglāja, — izmeta Harts.
— Miglājā, — izlaboja Vebers.
— Noslēpumu malas meklējumos.
— Vai arī ceturtās dimensijas meklējumos.
— Nē, tas ir retumu meklētājs, — paziņoja Harts.
— Ko viņš toreiz runāja par mežu? — vaicāja Vebers.
Konseils, parodēdams Stilu, kā zirņus nobēra:
— Sai milzīgajā mežā, kas iestiepjas kontinentā ka- das tūkstoš jūdzes, droši vien slēpjas ķēniņa Zālamana raktuves, Seherezadas pasakas un tūkstošiem lietu, kas gaida atklājumus.
— Pieņemsim, — teica Harts, uzliedams konjaku mušai, ko jau bija apskurbinājusi uz galda nolijusī vīna lāse, — pieņemsim, ka tā nu gluži viņš neteica. Viņa doma toreiz izskanēja nenoteikti. Bet tās būtība bija tāda: «šai meža okeānā jābūt vislielāko un vispārsteidzošāko nezināmo iespaidu centram, kādam no vienas vietas izbārstītu iespaidu Himalajam». Un ja viņš zinātu, kā šo zenītu atrast, viņš dotos turp.
— Nu lūk, kāds dīvains noskaņojums Kordon- brinā, — teica Konseils, — un bagāts materiāls spēlei. Pamēģināsim šo cilvēku.
— Kādā veidā?
— To lietiņu esmu pārdomājis. Tāpat, kā jau daudzreiz esam to darījuši. Man šķiet, ka es to izklāstīšu diezgan izturēti. Jums tikai uz katru vaicājošu skatienu sakarā ar materiālu jāatbild «jā».
— Labi, — Vebers un Harts piekrita.
— Ehē! — Konseils bez vilcināšanās uzsauca. — Stil! Apsēdieties pie mums.
Stils, kas sarunājās ar bufetnieku, pagriezās un piegāja pie kompānijas. Viņam tika pasniegts krēsls.
III
Sākumā saruna bija parasta, bet pamazām pārgāja interesantākās sliedēs.
— Jūs, Stil, esat sliņķis, — teica Konseils. — Vienā bedrē izgrābāt dažus tūkstošus mārciņu un apmierinājāties. Vai jūs savus dimantus pārdevāt?
— Sen jau, — Stils mierīgi atbildēja, — bet nav vēlēšanās vēl kaut ko tādu uzsākt. Atradnes man iepatikās kā jaunums.
— Bet tagad?
— Esmu jaunienācējs šai zemē. Tā man ir baisma un brīnišķīga. Gaidu, kad un pie kā mana iekšējā balss mani aicinās.
— Ka jūs esat īpaša veidojuma cilvēks, es jau ievēroju mūsu pagājušajā sarunā, — teica Konseils. — Starp citu, otrā dienā pēc tās sarunas man iznāca tikties ar mednieku Pelegrinu. Viņš ieguvis daudz ziloņkaula viņpus upes, kādas piecdesmit jūdzes no šejienes, mežu vidū, bet meži taču tik ļoti valdzina jūsu sirdi. Viņš man pastāstīja par interesantu parādību. Meža vidū paceļoties neliels plato, kur atrodoties tīkama cilvēku mītne. So mītni varot uziet pavisam nejauši, jo krāšņo tropisko biezokni tās pustumsā šķērsojot augsta baļķu siena, kura veidojot ēku mugurpusi, bet to ārējās fasādes izejot uz iekšēju dārzu, kas esot pilns puķu. Viņš tur nodzīvojis vienu dienu un sastapis nelielo koloniju jau pievakarē. Viņš izdzir- dis ģitāras skaņas. Pārsteigts — jo tur taču varēja būt tikai mežs, tikai mežs un uz visām pusēm vismaz četrpadsmit dienu gājiena apkaimē nebijis pat nēģeru apmetnes — Pelegrins devies skaņu virzienā un atradis siltu uzņemšanu. Tur dzīvojot septiņas dzimtas, visas cieši saistītas vienādām gaumēm un mīlestību uz ziedošo pamestību, — lielāku pamestību šajos gandrīz nepieejamos biezokņos, protams, grūti esot iedomāties. Interesants kontrasts ar pilnīgi kulturālu dzīves veidu un māju iekārtu bijusi šo tuksneša robinsonu nodarbošanās — medības. Viņi nodarbojoties vienīgi ar medībām, bet medījumus ar laivām nogādājot Tankosā, kur ir rūpalu aģenti, un mainot tos pret visu vajadzīgo, pat elektriskajām spuldzēm.
Kā viņi tur gadījušies, kā nokļuvuši, kā iekārtojušies? Par to Pelegrins neuzzinājis. Viena diena ir tikpat kā magnēzija uzliesmojums drupās, — kaut kas satverts, bet pats būtiskākais varbūt palicis nepamanīts. Taču pūles bijušas lielas. Skaisti, griezumiem rotāti balkoni, ziedoši vīteņaugi starp logiem ar zilām un violetām markīzēm, lauvas āda, klavieres un līdzās tām bise, melnīgsnēji bezrūpīgi bērni ar bezbailīgām pasaku varoņu acīm, snaidras skaistas meičas ar revolveri kabatā un grāmatu pie pagalvja un mednieki ar ērgļa skatienu, — ko jums vēl?! Licies, ka šie cilvēki sapulcējušies, lai dziedātu. Un Pelegrins it īpaši skaidri atcerējās pirmo iespaidu, kas šķitis kā klusa glezniņa: šaura eja starp baļķu sienām, pa kreisi — maza roka māj no balkona, priekšā — saule un paradīze.
Jums, protams, būs gadījies pārlaist nakti svešā ģimenē. Apkārtējā dzīve jums rit garām kā valdzinošs fragments, kā no nelasītas grāmatas izrauta lappuse. Pazib kāda meitenes vai večiņas seja, bet pati būtne vakarīgajā skatuvē nav parādījusies; jūsu dzirdi skar īpaša, par kaut ko jums nezināmu ritoša saruna, bet jūs to nesaprotat. Savas jūtas jūs attiecināt uz parādībām un lietām, par kurām zināt tikai to, ka tās devušas jums patvērumu. Jūs neesat iegājis šajā dzīvē, un tādēļ tā jums šķiet sevišķas poēzijas apdvesta. Tā tas bija arī ar Pelegrinu.
Stils vērīgi klausījās, raudzīdamies Konseilam tieši acīs.
— Es to visu redzu, — viņš vienkārši pateica, — tas ir vērienīgi. Vai nav tā?
— Jā, — sacīja Vebers, — jā.
— Jā, — apstiprināja Harts.
— Neizsakāmas jūtas pārņem, — domīgi saviļņots turpināja Stils, — bet kā man bijusi taisnība! Kur dzīvo Pelegrins?
— O, viņš ar karavāni izbrauca uz Oho.
Stils novilka ar pirkstu pa galdu taisnu līniju, sākumā lēnītiņām, bet tad ātri, it kā kaut ko notraukdams.
— Kā to vietu sauc? — viņš vaicāja. — Kā Pelegrins to atradis?
— Tuksneša sirds, — teica Konseils. — Viņš to uzgājis taisnā līnijā starp Kordonbrinas un Bana ezeru. Vai tā bija, Hart?
— Jā gan.
— Vēl kāds sīkums, — ieminējās Vebers, kodīdams lūpu, — Pelegrins minēja tramplīnu — vienpusēju nogāzi uz ziemeļiem, kura slīpi šķērsojusi viņa ceļu. Mednieks, meklēdams savējos, kas viņu jau noturējuši par bojā gājušu, lai gan viņu bija tikai apdullinājis krītošs koks, gājis visu laiku uz dienvidiem.
— Un nogāze pāriet tajā plato?
Stils ar visu ķermeni pagriezās pret Veberu.
Vebers tad sniedza dažus topogrāfiskus norādījumus, tik precīzus, ka Konseils brīdinoši paskatījās uz viņu, uzsvilpodams: «Kur steidzies, skaistulīt, vēl saule uzlēkusi nav…» Tomēr nekas briesmīgs nenotika.
Stils visu noklausījās un vairāk reižu pameta ar galvu savu silto mājienu. Pēc tam viņš negaidīti aši piecēlās, un skatiens, viņam atvadoties, atgādināja no miega atmodušos. Viņš nemanīja, cik uzmanīgi katru viņa kustību tvarsta sešas vērīgas vienaldzīgu cilvēku acis. Vispār, pēc Stila ārienes grūti bija noprast, ko viņš doma, — tas bija cilvēks ar sarežģītām kustībām.
— No kurienes jums, — Konseils vaicāja Veberam,
— tik droša pārliecība par nezināmo, šī vietas pazīšana?
— Pena ekspedīcijas pārskats. Un mana atmiņa.
— Labi. Nu bet kas būs tālāk?
— Tā ir viņa darīšana, — smiedamies teica Vebers,