— bet, cik es pazīstu cilvēkus … Vispār, nedēļas beigās mēs laižamies.
Gaismu durvīs šķērsoja ēna. Durvīs stāvēja Stils.
— Atgriezos atpakaļ, bet iekšā neiešu, — viņš ātri runāja. — Es izlasīju uz jahtas sāniem ostu. Konseils—Melburna, bet vēl…
— Flagstrīta 2, — Konseils tādā pašā garā atbildēja. — Un …
— Viss, pateicos. Stils nozuda.
— Tas laikam izdosies, — Harts aukstasinīgi pateica, kad klusēšana ikvienam no viņiem kaut ko pauda citādi. — Un viņš jūs atradīs.
— Ko?
— Tādi nepiedod.
— Nieki, — bilda Konseils. — Dzīve ir īsa. Bet pasaule — liela.
IV
Pagāja divi gadi, un Konseils pa šo laiku bija apceļojis vēl daudzas vietas, vērodams dzīves daudzveidību, un pastāvīgi mēģinājis iejaukties ar savām zobgalībām tās galvu reibinošajā lidojumā. Taču beidzot arī tas viņu nogurdināja. Tad viņš atgriezās mājās
pie vientulības sīvās baudas bez Dezesenta estētiskajām konvulsijām, bet ar saltu, pašam neapzināma tukšuma īgnumu.
Pa to laiku atdzima un lūza sirdis, dunēja pasaule; un šinī dunoņā varēja saklausīt vienmērīgu soļu troksni. Tie apklusa pie Konseila mājas parādes durvīm; un tad viņš saņēma vizītkarti, kas atgādināja Kordonbrinu.
— Es pieņemu, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Konseils, juzdams līdz ar smalkām nepatikšanām, kādās nonācis, dzīvinošu un saasinātu ziņkārību. — Lai ienāk Stils.
Sī sastapšanās notika desmit asu atstatumā milzīgā zālē, kuras sidrabainā gaisma ar visu savu caurspīdīgo masu, šķita, apstādināja Stilu uz sliekšņa. Tā viņš kādu brīdi stāvēja, ielūkodamies mājastēva noslēgtajā sejā. Šinī mirklī abi juta, ka atkalredzēšanās ir neizbēgama, pēc tam strauji gāja viens otram pretī.
— Kordonbrinā, — Konseils laipni sacīja, — jūs pazudāt, un es aizbraucu, neuzdāvinājis jums Morada gravīru, ko es gribēju izdarīt. Tā ir jūsu gaumē — man jums jāsaka, ka fantastiskā Saturna ainava, kas tajā attēlota, uzvēdī visuma noslēpumu elpu.
— Jā, — Stils pasmaidīja. — Kā redzat, es jūsu adresi atcerējos. Biju to pierakstījis. Esmu atnācis pateikt, ;ka biju Tuksneša sirdī un ieguvu tikpat daudz kā Pelegrins, pat vairāk, jo es tur dzīvoju.
— Esmu vainīgs, — Konseils dzedri sacīja, — taču mani vārdi ir mana darīšana, un es par tiem atbildu. Esmu jūsu rīcībā, Stil.
Stils smiedamies saņēma viņa bezkaislīgo roku, pacēla to un papliķēja.
— Nē taču, — viņš iesaucās, — tas nav tas. Jūs nesapratāt. Es izveidoju Tuksneša sirdi. Es! Es to neatradu, jo tās tur, protams, nebija, un sapratu, ka jūs jokojāt. Taču joks bija skaists. Par kaut ko tādu kādreiz ari es biju sapņojis. Jā, es vienmēr esmu mīlējis atklājumus, kas saviļņo sirdi kā skaista dziesma. Mani sauca par savādnieku — lai. Atzīstos, es šausmīgi apskaudu Pelegrinu un tādēļ devos viens, lai nonāktu tādos pašos apstākļos kā viņš. Jā, viens mēnesis ceļa man parādīja, kas ir šis mežs. Bads un slāpes … viens … desmit dienas drudzī. Telts man nebija. Sārta uguns šķita krāsaina kā varavīksne. No meža nāca laukā balti zirgi. Atnāca mirušais brālis, sēdēja un raudzījās manī. Bez apstājas viņš čukstēja un aicināja kaut kur. Es riju hinīnu un dzēru. Tas viss, protams, aizkavēja. Čūska iekoda rokā. To baiļu — tā taču nāve! Saņēmos, ieklausījos, kā izturēsies organisms. Tad man kā sunim iekārojās kādu zāli, un es to ēdu. Tā es izglābos, tomēr pārplūdu ar sviedriem un iemigu, pēc tam gulēju miegā. Tā sakot, laimējās. Viss bija kā pa sapņiem: zvēri, pārgurums, bads un klusums. Un es nogalināju zvērus. Bet tai vietā, par kuru toreiz tika runāts, nebija nekā. Es izpētīju visu plato, kas nolaideni stiepās līdz mazajai tērcei tai vietā, kur tramplīns paplašinās. Man viss, protams, bija kļuvis skaidrs. Taču tur ir īsts skaistums. Ir lietas, pret kurām vārdi sprakšķ kā krusa pret stiklu, — tikai zvindz …
— Tālāk, — klusi teica Konseils.
— Vajadzēja, lai tā tur būtu, — Stils rāmi turpināja. — Tādēļ es ar plostu aizlaidos uz fortu un tur pasūtīju ar kuģi vajadzīgo skaitu cilvēku, tāpat visus materiālus un ierīkoju visu tā, kā tas bija attēlots jūsu stāstā un kā man patika. Septiņas mājas. Tam bija vajadzīgs gads. Pēc tam pārskatīju tūkstošiem cilvēku, tūkstošiem siržu, meklējumos apbraukādams daudzas vietas. Protams, es nevarēju neatrast, ja jau esmu tāds es, — tas skaidrs. Nu tad aizbrauksim paskatīties. Redzams, jums ir mākslinieciskā iztēle, un man gribētos zināt, vai tā jūs visu iedomājāties.
Viņš to visu izstāstīja ar šausminošu vienkāršību, kā zēns, kurš runā īpar notikumiem ,no vispasaules vēstures.
Konseila seja nosārta. Viņa dvēselē ieskanējās sen aizmirsta mūzika, un viņš lūkoja izstaigāt pēkšņo saviļņojumu pa zāles diagonāli, pēc tam apstājās kā zemē iemiets.
— Jūs esat turbīna, — viņš nomākts sacīja. — Vai jūs zināt, ka esat turbīna? Tas nav apvainojums.
— Ja kaut kas ir tik skaidri redzams … — Stils iesāka.
— Es ilgi esmu gulējis, — Konseils viņu skaudri pārtrauca. — Tātad… Cik tas viss līdzīgs sapņoju- mam! Varbūt vēl vajadzētu dzīvot, ko?
— Ieteicu, — attrauca Stils.
— Tomēr t ā s nebija. Nebija.
— Bija. — Stils pacēla galvu bez mazākā nolūka atstāt kādu sevišķu iespaidu, bet tāds iespaids no šā žesta piepildīja ar dunoņu visus kaktus. — Tā bija. Tāpēc ka es to nesu savā sirdī.
No šīs tikšanās un no šīs sarunas izrietēja noslēgums, kas loti atgādināja izsmalcinātā prāta tukšos murgus Kordonbrinā. Divi cilvēki, kuru acis vēl pilnas ar aizmugurē pamesto milzīgo tukšo telpu, nonāca pie baļķu sienas, ko nosedzis biezoknis. Viņus sastapa saulrieta stars, un no balkona virs dabiskas dārza oranžerejas atskanēja klusa sievietes dziedāšana. "
Stils pasmaidīja, un Konseils saprata viņa smaidu.
slepkavība Kunstfišā
.
I
Kā norisinājās notikumi, kuriem loģiskāki prāti bija spiesti piedomāt ko lieku, vismaz — uzmest tiem neskaidrības un nenoteiktības plīvuru, bez kā laikam gan arī nebūtu vērts prātot par notikumiem Kunstfišas priekšpilsētā. Pēc manām tolaik zinātkārām domām, bija gaidāms tiesas izmeklēšanas triumfs. No tā izriet pareizs secinājums, ka vispār esmu domājis normāli; tikai nenoteiktas bailes mani no
visurienes trieca projām; no visurienes, jo visur man rēgojās vajātāji. Šī slimība ir diezgan labi pazīstama; tās simptomi izpētīti, izpausmes vienveidīgas; tādēļ v es iesaku uzreiz mani ieraudzīt Kunstfišas lepnajos parkos, slēpjoties krūmos vai arī rāpjoties pāri žogam bailēs no nāves briesmām, kas sažņaudz savu melno loku pa visiem ceļiem, uz kuriem savu kāju esmu spēris. Bet viņu nebija, — to briesmu, tāpat kā man nebija pietiekamas pašsavaldīšanās un saprāta, lai pārstātu sevi mocīt.
Kad mēnesi aizklāja mākoņi, es jutos labāk: tumsā ir garantijas, kas svarīgas noziedzniekiem un upuriem. Tai brīdī es atrados pie sienas, kas bija noaugusi ar vīnstīgām. Pēc blāvi iznirstošo statuju un solu baltuma tik tikko varēja nojaust aleju izkārtojumu un to virzienus. Kam šis dārzs piederēja, es nezināju, tāpat nevarēju tikt pie skaidrības par to apstākļu norises secību, kuru dēļ šeit biju nokļuvis, tikai ar rūgtumu un riebumu pret dzīvi atcerējos, ka bailes, neizskaidrojamas bailes trieca mani visu dienu no viena pilsētas gala uz otru, ka es klīdu, slēpos, skrēju un bēguļoju no nezināmiem ienaidniekiem, kas man uzglūnēja gan pūlī, gan aiz namu stūriem, gan visur citur, kur vien varēja savu kāju spert cilvēks.