Mazāk pakavējoties pie faktiem, jo tie laikam bija pakļauti pieklājības noteikumiem, ziņojumā bija sīki aprakstītas brūces, kas esot precīzi zobena cirtieni, spēcīgas, saltas rokas triekti.
Ko par to varēja domāt? Tomēr bija izteikta cerība, ka Van Forta — noslepkavotās sievietes vīra — steidzīga atgriešanās «ienesīs skaidrību» notikumos, kas noveduši strupceļā. Es neatceros, kur vēl biju lasījis līdzīgu izteicienu tādā pašā gadījumā, kur nebija ne laupīšanas nolūka, ne arī kādu pierādījuma pavedienu. Tomēr neviens nevar cilvēkus piespiest «piedomāt ko lieku», par ko tiku pieminējis šo lappušu sākumā.
Mana sirds ir pilnīgi samierinājusies, un es pateicos liktenim par skatienu, ar kādu eju garām punktiem un komatiem starp rindām.
NEIZDIBINĀMĀ SPĒKS
Tai pašā laikā kad vieni sapņoja par pasakainām austrumu bagātībām, citi — ka velni viņus aizrauj nezināmās okeāna tālēs, kur viņiem jāmaldās līdz mūža galam.
F. Kupers. «Mersedesa-de-Kastilja».
I
To cilvēku vidū, kuriem piemīt pārmēru ass garīgais jūtīgums, Gracians Diplē ieņēma vietu, kurā vitālā uzbudinājuma spēks ir tuvs bezprātam. Bieži vien kritiskā stāvoklī viņš nonāca tādos brīžos, kad,
brīvi ļaudamies iespaidu uzplūdiem, pēkšņi nodrebēja pievilcīgi drausmā mirkļa apskaidrotības priekšnojautā, kuras jēga būtu visa esošā jēgas atklāsme. Dabiski, ka cilvēka saprāts ar instinktīvām konvulsijām atgrūda tādus plūdus, un nervozitātes eksploziju nomainīja spēku atslābums; pretējā gadījumā — kaut kas milzīgāks par apziņu, kas varbūt bija pamatots uz homērisku sintēzi, neizbēgami būtu sagrāvis prātu kā lauku dzirnavas, ja tās sāktu apkalpot Niagāra.
Diplē dzīves vadmotīvs bija mūzikas burvības izjūta, kas viņu nekad neatstāja. Spilgtākais piemērs, kas itin labi var ilustrēt šo dvēseles dīvainību, ir kinematogrāfs, kurā ainas, kā zināms, pavada mūzika. Mēma darbība atbilstošu melodiju pavadījumā iegūst poētisku kolorītu. Zūd morālā perspektīva: varoņdarbs un izlaidība, svētīgums un neģēlība, izraisot dažādus redzes iespaidus, summējas tikai saistošā izrādē — jūtas ir uzbudinātas, bet uzbudinātas estētiski. Starp darbību un orķestri klājas neredzama elēģijas ēna, un šajā ēnā grimst faktu robežas, pārvēršot šos faktus — vēlreiz atkārtosim — par saistošu izrādi. Cēlonis tam ir mūzikas burvība; sekas — aizkustināto jūtu spēle, kas ved caur elēģijas ēnu pie saasināta vērojuma prieka.
Tieši tāda attieksme pret esošo — muzikāla pacilā- juma attieksme — bija Diplē dzīves nemainīgais tonis. Viņu it kā neredzams orķestris pavadīja, attīstot bezgalīgas variācijas kādai pamatmelodijai, kuras skaņas, neuztveramas ar fizisko dzirdi, sniedza visaugstāko mūzikas baudījuma prieku. Šīs uztveres sarežģītības dēļ Diplē personība ar visu to, ko viņš darīja, domāja un runāja, viņam pašam šķita it kā skatīta no ārienes, it kā persona lugā, kurai nav ne nosaukuma, ne beigu, it kā novērošanas objekts. Pat vismelnākās un mokošākās ciešanas Diplē pārdzīvoja tāpat — it kā novērodams no malas; viņš pats — publika un lugas varonis -— bija iegrimis spilgtā vērojumā, ko apvija muzikāls saviļņojums.
Līdz ar to trauksmainu un dīvainu sapņu laikā, kad savijās dzīve ar gandrīz vai taustāmi skaidru sapņu pasauli, viņš vairākkārt bija dzirdējis mūziku, no kuras pašām pirmajām taktīm pamodās pusārprāta trīsu pārņemts. Sī mūzika bija harmonijas atklāsme, tādas harmonijas, kāda vēl nekur nebija radusies. Tās skaistums šausmināja ar pārdabisku saskaņu, kuras spēks, šķita, varētu pārvērst elli par debesu zilgmi. Un šīs mūzikas ar prātu neaptveramā dievišķo gaviļu pilnība bija — kā to ar visu savu būtni juta Gracians Diplē — tās lielās burvības ēnu ideāls iemiesojums, ar kuru viņš gāja caur dzīvi un kura, domājams, bija spulgojoša pirmavota atbalss.
Taču Diplē atmiņa pēc atmošanās atsacījās dzirdēto restaurēt. Veltīgi viņš, vēl pilns vētrainu iespaidu, tvēra zīmuli un papīru maldīgā sajūsmā par to, ka izdevies satvert dārgumus; skaņas attālinādamās izplēnēja, retumis uzliesmodamas mokpilnā skaņu laimē, izdzisa, un nakts klusums kaismīgi slāpēja to atbalsi — muzikālo valdzinājumu.
Gracians Diplē bija vijolnieks.
II
Rumiera meklējumi krāsainās fotogrāfijas un hipnozes laukā — divās tik dažādās pētnieciskas darbības nozarēs — bija sasnieguši ievērojamus panākumus, un neatlaidīgais zinātnieks līdz ar to ieguva daudz jo daudz cienītāju, kuru pulks arvien vēl pieauga. Tādēļ durvju zvans Rumieram bija kļuvis nepanesams, un tajā dienā, par kuru būs runa, ar mokām noklausījies tā divdesmito klingstoņu, viņš pateica sulainim: ja apmeklētājs nebūs pārmēru uzstājīgs, tad nebūs lieki tam atgādināt, ka pēc piecām minūtēm ārstam pieņemšanas laiks beidzas.
Taču sulainis atgriezies paziņoja, ka apmeklētājs, ļoti slimīga izskata cilvēks, ir nepacietīgs un uzstājīgi pieprasa, lai viņu pieņem. Rumiers nolika malā ziedošu rīta mākoņu bālu uzņēmumu un piegāja pie rakstāmgalda, kur pieņēma apmeklētājus. Dodams zīmi, lai nepazīstamo ielaiž iekšā, viņš ieraudzīja cilvēku ar vulgāru ārieni, tirgus blēžu tipu, nevērīgu pret modi un ar apšaubāmu tīrību; viņš bija maza auguma, bet šausmīgi vājš, un tas viņam aizstāja augstos papēžus. Viņa iekritušajās acīs bija lasāmas trulas ciešanas; piere bija augsta, bet to sedza ķemmes aizmirstas melnu matu cirtas; šai sejā, kas liecināja, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit, inteliģenta nervozitāte jaucās ar smagas dzīves skolas rupjumu.
— Esmu mūziķis, — viņš teica pēc parastajām abpusējām ievada frāzēm, — un ārkārtīgi jūs lūdzu neatteikt man lielu palīdzību. Tas, ko jūs redzat manā personā, diezin vai būs gadījies pat jūsu daudzveidīgajā praksē. Mans vārds ir Gracians Diplē. Pirms kāda gada pa sapņiem, kuru izjūtai un detaļām manā dzīvē ir gandrīz vai reāla nozīme, pateicoties, tā sakot, to grafiskajam spilgtumam, es uztvēru motīvu — neizskaidrojamu melodiju, kas mani no tās reizes vajā gandrīz katru nakti. Šīs melodijas raksturs un spēks sniedzas pāri visām izteiksmes līdzekļu un parasto vārdu robežām; to dzirdējis, esmu gatavs ticēt sfēru mūzikai; tās diženums ir pārcilvēcisks, un skaņu harmonijas skaistums tūkstoškārt pārsniedz visu līdz šim ar taurēm vai stīgām spēlēto. Tās pamatā ir mums nezināmas likumības. Pamodies es neko neatceros un, veltīgi tvarstīdams iespaidus, — vienīgo, kas man šajos gadījumos paliek kā ugunsputna spalva, — mēģinu atklāt avotu, kura saldā lāse desmitkāršo slāpes bez ūdens mirstošajam. Var jau būt, ka miegā mūsu dvēselei labākas uztveres spējas; jau zinādams, atcerēdamies, ka esmu dzirdējis šo brīnišķo mūziku, es tomēr esmu bezspēcīgs paturēt atmiņā kaut vienu takti. Lai nu tas būtu kā būdams, no sirds jūs lūdzu likt lietā visu savu mākslu vai nu lai pastiprinātu manu atmiņu, vai ari — ja tas iespējams — lai ar tiešas iedvesmas neatvairāmu spēku mani piespiestu nospēlēt (esmu paķēris līdzi vijoli) jūsu klātbūtnē visu to, kas tik skaidri mani saviļņo sapnī. Šim mēģinājumam var būt divas dažāda nozīmīguma konsekvences: pirmā. — noslēpumainās mūzikas pilnība var būt jūtu izkropļojums miegā, kā tas nereti mēdz būt ar tiem, kuri sapnī lasa apbrīnojami talantīgi uzrakstītu grāmatu, bet īstenībā pamodušies atceras tikai dažas bezjēdzīgas frāzes; tādā gadījumā, pārliecinājies par pašapmānu, es sākšu sistemātiski ārstēties, skaidri apzinādamies, ka neko daudz nezaudēju; otrā konsekvence — melodijas pakļaušana notīm — ir nesalīdzināmi svarīgāka. Var būt, ka visa līdzšinējā un pašreizējā mūzikas pasaule izzudīs jaunos atklājumos, tāpat kā sēklas izzūd, kļūstot par puķēm, vai arī kā kāpurs nolemtā brīdī pārstāj būt apslēpts, līksmojošs tauriņš. Var būt, ka, sakustējusies savos pamatos, mainīsies cilvēces apziņa, jo — es vēlreiz atkārtoju un šinī ziņā ticu sev — šim mūzikas spēkam piemīt kaut kas dievišķs un graujošs.