— Šoreiz laikam būs, — iebilda Henisons. — Runa ir par to, ka darbnīcu apmeklējuši Sterss un vēl trīs cilvēki, kuriem kopā žūrijas komisijā ir balsu vairākums. Nu un tā, liekas, var pat sacīt — droši vien prēmiju piešķirs man. Pats par sevi saprotams, šī jautājuma noslēpumi ir relatīvas dabas; manu manieri ir tikpat viegli pazīt kā Punka, Staorti, Belgrava un citu, tādēļ Sterss sacīja: — Mīļais, taču tā «Sieviete, kurai rokās grāmata un kura pa stāvu taku ved kalnup bērnu», ir jūsu? — Es, protams, noliedzu, bet viņš, neko no manis neizdabūjis, turpināja: — «Varu jums pateikt, ka jūsu — nu tai statujai ir lielas izredzes. Mums, — tu ievēro, viņš teica «mums», — tātad par to bijusi runa, — mums tā vislabāk patīk. Tikai nevienam ne vārda! Es jums to pasaku tādēļ, ka jūs man patīkat un es uz jums lieku lielas cerības. Pavirziet savas lietas.»
— Tev, protams, nav grūti uzzināt, — teica Džena,
— bet cik grūti ir, nav spēka ticēt, ka ceļa galā beidzot būs atpūta. Ko vēl Sterss teica?
— Ko viņš vēl teica, esmu aizmirsis. Atceros tikai to un nācu mājās kā pa sapņiem. Džen, es tos trīs tūkstošus redzēju apbrīnojami skaistā ainavā. Jā, tā tas, protams, būs. Runā, ka ari Punkam esot labs darbs, bet man labāks. Gizeram vairāk zīmējums nekā anatomija. Bet kādēļ Sterss neko neteica par Ledanu?
— Vai Ledans savējo jau izlicis?
— Droši vien nē, citādi jau Sterss būtu teicis. Ledans nekad tā sevišķi nesteidzas. Lai gan pirms dažām dienām viņš man teica, ka nokavēt nekādā ziņā nedrīkstot, jo viņa seši bērni — cits par citu mazāki — taču arī gaida prēmiju. Par ko tu domā?
— Es domāju, — šaubās vilcinādamās, teica Džena,
— ka tikmēr, kamēr mēs nezinām, kā savu uzdevumu veicis Ledans, mums vēl par agru runāt par triumfu.
— Mīļā Džena, Ledans ir talantīgāks par mani, bet ir divi iemesli, kādēļ viņš prēmiju nesaņems. Pirmkārt: viņu nemīl pārmērīgās iedomības dēļ. Otrkārt, viņa stils nav cieņā iespaidīgās aprindās. Es taču visu zinu. Ar vienu vārdu — Sterss vēl teica, ka mana «Sieviete» ir ļoti izdevies zinātnes simbols un mazulis, ko viņa ved uz zinātnes kalngaliem, — Cilvēce.
— Jā … Bet kāpēc viņš neko neteica par Ledanu?
— Kurš?
— Sterss.
— Viņš to nemīclass="underline" gluži vienkārši — nemīl. Tur neko nevar darīt. Tikai tā to var izskaidrot.
Sī sasprindzinātā saruna norisinājās par konkursu, kuru bija izsludinājusi arhitektūras komisija, kas cēla universitāti Lisā. Ēkas galveno portālu bija nolemts izdaiļot ar bronzas statuju, un par labāko iesniegto darbu pilsēta izsolīja trīs tūkstoši mārciņu.
Henisons, ēzdams pusdienas, turpināja ar Dženu sarunu par to, ko viņi darīs, kad saņems naudu. Nekad vēl visus sešus mēnešus, kamēr Henisons strādāja konkursam, šīs sarunas nav bijušas tik konkrētas un spilgtas kā tagad. Desmit minūtēs Džena izstaigāja labākos veikalus, sapirkās visādas mantas, pārcēlās no istabas uz atsevišķu dzīvokli, bet Henisons pa šo brīdi no zupas līdz kotletei apbraukāja Eiropu, atpūtās no pazemojumiem un nabadzības un iecerēja jaunus darbus, pēc kuriem nāks slava un nodrošināts stāvoklis.
Kad satraukums noplaka un saruna bija zaudējusi savu spožumu, tēlnieks noguris paskatījās apkārt. Tā vēl arvien bija tā pati šaurā istaba ar lētajām mēbelēm, ar nabadzības ēnām kaktos. Bija jāgaida, jāgaida …
Henisonu pret paša gribu urdīja doma, kurā viņš pat sev nevarēja atzīties. Viņš paskatījās pulkstenī — bija gandrīz septiņi — un piecēlās.
— Džen, es aiziešu. Tu saproti — tas nav nemiers, nav skaudība — nē; esmu pilnīgi pārliecināts par labu iznākumu, tomēr… tomēr es vēl paskatīšos, vai tur nav Ledana modelis. Mani tas interesē bez kādiem savtīgiem nolūkiem. Vienmēr ir labāk zināt visu, it īpaši svarīgos gadījumos.
Džena vērīgi paskatījās vīrā. Tā pati doma urdīja arī viņu, bet, tāpat kā Henisons, viņa to slēpa, to nodeva tikai viņas steigā teiktie vārdi:
— Protams, mans draugs. Būtu dīvaini, ja tu neinteresētos par mākslu. Drīz būsi atpakaļ?
— Ļoti drīz, — teica Henisons, uzvilkdams mēteli un ņemdams platmali. — Tā nu, pāris nedēļas, ne vairāk, mums vēl atlicis ko gaidīt. Jā.
— Jā, tā, — atbildēja Džena ne visai drošā pārliecībā, lai gan jautri smaidīdama, un, sakārtodama vīram no cepures apakšas izspraukušos matu šķipsnu, piebilda: — Ej vien. Es sēdīšos pašūt.
II
Studija, kas bija atvēlēta konkursam, atradās Glezniecības un tēlniecības skolas ēkā, un šinī vakara stundā tur vairs neviena nebija, izņemot sargu Nursu, kas Henisonu sen jau labi pazina. Ieiedams Henisons sacīja:
— Nurs, atveriet, lūdzu, stūra istabu ziemeļu pusē, es gribu vēlreiz paskatīties uz savu darbu un varbūt vēl kaut ko palabot. Kā tad ir — vai šodien daudz modeļu atvests?
— Pavisam laikam četrpadsmit. — Nursa skatiens pievērsās grīdai. — Zināt, kāda lieta. Tikai pirms stundas saņemts rīkojums nevienu neielaist, jo rīt sanāks žūrija un, jūs saprotat, ir vēlēšanās, lai viss būtu labākā kārtībā.
— Protams, protams, — Henisons piebalsoja, — bet man patiešām sirds nav mierā, kamēr neesmu vēlreiz savējo apskatījis. Saprotiet mani tā cilvēcīgi. Es nevienam neteikšu un arī jūs nevienam pašam nesakiet, un nekāda nelaime nebūs. Un … ā, tepat jau ir, — ierādiet tai vietu «Grilla-Ruma» kasē.
Viņš izvilka zelta monētu — visu, kas viņam vēl bija, — un ielika Nursa nedrošajā plaukstā, ar savu karsto roku saspiezdams sarga pirkstus.
— Nu, jā, — teica Nurss, — es to visu ļoti labi saprotu… Ja, protams… Ko lai dara — iesim.
Nurss pieveda Henisonu pie cerību cietuma, atvēra durvis, ieslēdza gaismu, pats nostājās uz sliekšņa, pārlaidis skeptisku skatienu saltajai, augstajai telpai, kurā uz paaugstinājumiem, pārklātiem ar zaļu vilnas drānu, bija novietotas nekustīgas vaska un māla būtnes, kurās bija iemūžināts tas savādais, pārveidotais dzīvīgums, kas raksturīgs skulptūrām. Divi cilvēki to uztvēra katrs citādi. Nurss redzēja lelles, turpretī He- nisona dvēselē tai pašā laikā no jauna uzbangoja mulsums un sāpes. Viņš ieraudzīja savu modeli starp svešiem, uzmanībā sasprindzinātiem tēliem un sāka ar acīm meklēt Ledanu.
Nurss izgāja laukā.
Henisons pagāja kādus soļus un apstājās pie nelielas baltas statujas, ne augstākas par trim pēdām. Ledana modelis, ko viņš uzreiz pazina pēc līniju brīnumainā viegluma un vienkāršības, izcirsts marmorā, atradās starp Punku un godīgā, čaklā Proisa nožēlojamo domu augli — trulu Junonu ar vairogu un pilsētas ģerboni. Arī Ledans nepārsteidza ar izdomu. Nekas vairāk — tikai domās nogrimusi jauna sieviete nevērīgi apņemtā, mazliet noslīdējušā sagšā noliekusies ar žagariņu zīmēja smiltīs ģeometrisku figūru. Sarauktās uzacis pareizi veidotajā sievišķīga spēka pilnajā sejā pauda saltu, nelokāmu pārliecību, bet nepacietīgi izstieptais slaidās kājas purngals šķita sitam takti kādam viņas domās topošam aprēķinam.
Henisons atkāpās, juzdams savu sakāvi un sajūsmu. — A! — viņš iesaucās, beidzot vīrišķīgi kļūdams tikai mākslinieks. — Jā, tā ir māksla. Tikpat kā notverts stars. Kā viņa dzīvo. Kā elpo un domā.
Tad — lēnām, ar drūmu ievainotā iedvesmu, kurš aplūko savu brūci vienlaikus kā ārsts un slimnieks, Henisons piegāja pie tās «Sievietes ar grāmatu», ko bija radījis pats, dodams viņai visas cerības uz atpestīšanu. Viņš pamanīja zināmu nebrīvību tās pozā. Ieskatījās naivajos trūkumos, slikti apslēptajā centībā, ar ko gribējis aizstāt precīza mākslinieciska redzējuma trūkumu. Relatīvi tā bija laba, bet pēc būtības, salīdzinājumā ar Ledanu, nē. Ar skumjām un sāpēm, ar visaugstāko taisnīgumu, kam vienmēr viņš bijis uzticīgs, viņš atzina, ka Ledanam ir neapstrīdamas tiesības tēlot marmorā, negaidot Stersa labvēlīgo mājienu.