Dažu minūšu laikā Henisons nodzīvoja otru dzīvi, pēc kam slēdziens un lēmums varēja pieņemt tikai vienu formu, kas raksturīga viņam. Viņš paņēma kamīna knaibles un ar trim spēcīgiem triecieniem pārvērta savu modeli par mālu, — bez asarām, bez mežonīgiem smiekliem, bez histērijas, — tik vienkārši un lietišķi, kā saplēš neizdevušos vēstuli.
— Tos triecienus, — viņš teica Nursam, kas atskrēja, izdzirdis troksni, — esmu devis pats sev, jo esmu sadauzījis tikai pats savu darbu. Jums būs te mazliet jāsaslauka.
— Ko?! — iekliedzās Nurss, — šo te… un tā bija jūsu … Bet es jums teikšu, ka man tā vislabāk patika. Ko jūs tagad iesāksiet?
— Ko? — atkārtoja Henisons. — To pašu, tikai labāk, — lai attaisnotu jūsu glaimojošās domas par mani. Bez knaiblēm uz to cerības bija mazas. Katrā ziņā ērmotais, bārdainais Ledans, kas apkrāvies ar mazuļiem un talantu, var būt mierīgs — žūrijai citas izvēles te vairs nav.
ATGŪTĀ ELLE
.
I
Pārmērīga domu saspringtība, ārkārtīga nervozitāte, laikmetīgo pārdzīvojumu neciešama pārsāti- nātība, tas viss, savijies nedalāmā kopsakarā kā miljoniem šķiedru vienā asbesta gabalā, turēja mani, žurnālistu Galienu Marku, pēdējos desmit gadus apziņas spīlēs. Nebija tāda jautājuma vai fakta, ko es uztvertu izolēti: viss, ko redzēju, jutu vai pārdomāju, bija cieši
jo cieši saistīts ar bezgala daudzām pasaules parādībām, kas asociāciju plūsmā traucās apziņā. īsi sakot, es atrados nepārtrauktās mokošās filozofiskās pārdomās, kas vispār raksturīgas mūslaiku cilvēkiem, protams, dažādā intensitātē un dažādā pakāpē.
Tāpat kā zūd telpa, ko iznīcina bezgalīgo tehnisko izgudrojumu saskaņota darbība, pasaule zaudēja perspektīvu, kļuva līdzīga ķīniešu zīmējumam, kur tuvais un tālais, nenozīmīgais un kolosālais — viss vienā plaknē. Viss nāca virsū, viss māca apziņu, kas bija pārmērīga darba izmocīta. Zinātne, māksla, noziedzība, rūpniecība, mīlestība, sabiedrība — viss līdz galējībai izsmalcinātās un rafinētās izpausmes formās kā neizskaitāmu faktu leģions metās aplenkt saprātu, savelkot ap garīgo apvārsni visstingrāko problēmu mākoņus, un man gribot negribot visu šo iespaidu haosu vajadzēja turēt nožēlojamā un apšaubāmā kārtībā, relatīvā līdzsvarā.
Beidzot biju noguris. Es ļoti vēlējos kļūt muļķāks, pārvērsties par neizdarīgu stulbeni, viegli sasmīdināmu subjektu ar garlaicīgām un nabadzīgām domām, ar dzīvniecisku prieku un tieksmēm.
Iedams garām vājprātīgo namam, es arvien ilgi lūkojos tā logos, kas, noziesti ar krītu, lieku reizi atgādināja aiz šausminošajām restēm mītošo cilvēku prāta aptumsumu. «Iespējams, ka ir labi zaudēt saprātu,» es sacīju sev, cenzdamies iedomāties saslimušā gara noslēpumaino stāvokli, par ko liecināja svētlaimīgi idiotiskais smaids un viltīgā acu piemiegšana. Lāgiem es uzmācīgi slaistījos vulgāru cilvēku sabiedrībā, gribēdams aizrauties ar vecpuišu anekdošu un pašapmierinātu rupjību noskaņām, taču tas mani neglāba, jo pēc neilga laika ar šausmām redzēju, ka ari banālais ir piejūgts velnišķajam domāšanas ritenim.
Bet tas vēl nekas. Kurš tikai reizi būs domās pakavējies pie neskaidrā, histēriski asā nemiera izcelšanās un kurš, neapstājoties fizioloģisko doktrīnu kārdinošās ostās, būs meklējis tā cēloni realitātes hipertro- fijā un 1ās elektrizējošo pieskārienu daudzveidībā, — tas, protams, acis nepamirkšķinājis, dos attaisnojošu verdiktu nevainīgai sliktai gremošanai un atzīs, ka bez jūtām, kas uztver pasauli, tā sakot, savstarpēju rokasspiedienu veidā ar to un tās abstrakcijām, eksistē iespaidi no attāluma — dvēseles aparāta īpaša uztvere, kas laikmeta apstākļos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Kāds saslimis, bet jūs to nemaz nezināt, taču jūs it kā vilktin velk pie viņa aiziet. Notiek arī otrādi, — kāds pārdzīvo lielu prieku, un jūs, kaut gan līdz tam esat bijis nelabojami drūms, pēkšņi kļūstat neizprotami jautrs, atbilstoši minētā «kāda» noskaņojumam. Tādas sakritības visvairāk gadās starp tuviem cilvēkiem vai ari tādiem, kuri viens par otru daudz domā. Šos piemērus es minu tādēļ, ka tie ir elementāri vienkārši, gandrīz ikvienam zināmi no savas pieredzes un tādēļ ir neapšaubāmi, bet neapšaubāmais ir pārliecinošs. Protams, minēto sakritību pārbaudā- mība nevar attiekties uz cilvēci visumā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka mēs esam labi izolēti; ja iespaidi no attāluma konstatēti vispār, atstatumu lielums kā tāds atkrīt pēc jautājuma būtības; citiem vārdiem sakot, tādā parādību kārtībā, kur darbojas (būtu laiks atzīt) m a z i z p ē t ī t i cēloņi, attālums zūd.
Un es secinu, ka mēs ik mirkli esam pakļauti apslēptam psihiskam spiedienam, ko izdara miljardiem dzīvu apziņu, tāpat kā bite stropā dzird spieta dūkoņu, bet tas ir ārpus liecinieku liecībām, un es, piemēram, nevarēju pavaicāt Tonkinas iedzīvotājiem, — vai man nav jāpaieicas viņu reliģiskajiem svētkiem un jaukajam laikam par vienu vienīgu spilgta satraukuma minūti, kas nebija līdzīga pārējām, bet citurienes nianšu pilna? Noteikt tādu atkarību būtu vislielākais triumfs mūsu laikos, kad, kā jau teicu un arvien vēl domāju, mūsu nervu aparāta izsmalcinātība robežojas ar domu lasīšanu.
Manam pagurumam, kas bija radies no pārmērīgas nervozitātes un dzīves apnicīgās satraukuma pilnās komplicētības, varēja līdzēt, kā es cerēju, dzija vientulība, un es kāpu kuģī, kurš devās uz Heramu. Hera- mas apkaime ir mežonīga, bet tai trūkst diženuma. Grandiozais dabā un cilvēkos pa spēkam tikai stipriem gariem, bet es, noguris cilvēks, meklēju idillisku mežonību.
Simtjūdžu Gošas ezeru mēs pārbraucām Lilianas zelta rudens sākumā, kad vēji spirgti un skumīgi, bet tālumā garām slīdošo salu sarkanās lapotnes deg kā koši sārti. Man līdzi bija Vizija, meitene ar dīvainu, brīnišķīgu dabu. Es ar viņu sastapos Kasētā, viņas dzimtenē, sēru dienā. Viņa mani pazina labāk nekā es viņu, kaut gan es domāju par viņas sirdi vairāk nekā par visu citu pasaulē, un iepazīdams tomēr paliku neziņā. Nedomāju, ka tas notika iztēles trūkuma vai muļķības dēļ, bet man šķita, ka viņas daiļumam piemita tāda spēka un maiguma harmonija, ka tā iznīcināja manu izpratnes spēku. Es nenosaukšu savas jūtas pret viņu jau nolietotajā šaurajā vārdā — mīlestība, nē; līksma, alkaina uzmanība — tas būs īstais vārds tai gaismai, ko Vizija bija iededzinājusi. Šī gaisma sarkanajā apziņas ellē zaigoja kā dimants, kas nokritis liesmās sprēgājošā katla kurtuvē; tās mirdzums bija tik maigs un spožs, ka es, ja būtu brīvs no pasaules, vēlētos nemirstību.
Vēlu vakarā, kad es sēdēju uz klāja, pie manis pienāca cilvēks ar trīskāršu zodu, melniem, uz zemās pieres uzsukātiem matiem, svalbani, rupji ģērbies, tomēr ar pretenzijām uz švītību, ko pauda milzīgā sarkanā kaklasaite, un jautāja, vai es neesot Galiens Marks. Viņa balss skanēja spalgi un aizdomīgi. Teicu: «Jā.»
— Bet es esmu Guktass! — viņš skaļi sacīja, izslie- damies un nolaizdams rokas gar sāniem.
Es redzēju, ka šis cilvēks meklē ķīviņu, un zināju, kādēļ. «Meteora» pēdējā numurā bija nodrukāts mans raksts, kas atmaskoja Rudens Mēneša partijas darbību. Guktass bija šīs partijas dvēsele, tās nepatīkamais smārds. Viņam tad arī šai rakstā bija krietni ķēris.