— Jauki! — es teicu ar zināmu pilnīgi neizskaidrojamu apmierinājumu šinī sakarībā un uzsitu knipi ar vārgajiem pirkstiem. Vizija mani ir atveseļojusi, es redzēju to pēc viņas izmocītās sejas un it īpaši pēc modinātāja rādītāja, kas bija uzgriezts uz trijiem. Mo
dinātāju — to laimes bendi — ne es, ne Vizija nekad nepirkām, un šis likuma pārkāpums par daudz ko liecināja. Nekustīgais rādītājs uz trijiem, protams, nozīmēja nakts stundu. Skaidrs, ka Vizijai, ko zvans naktī uzcēla, bija man kaut kas jāgatavo, bet tas mani nenoskaņoja uz pateicību, tieši otrādi: es saraucu pieri, ka Vizija uzdrošinājusies traucēt manu personu — slimu, sašautu, nožēlojamu. Es pašūpoju galvu.
Nepagāja necik ilgs laiciņš, kamēr es, ļaudamies dīvainai domu novirzei, prātoju par pravieša Elijas spējām izsaukt pērkonu, kad ļoti īsa, maiga ietinkšķē- šanās acumirklī uzmodināja Viziju. Viņa izberzēja acis, pietrūkās kājās un traucās pie manis ar tādām bailēm sejā kā no tumšas istabas izskrējis izbiedēts bērns, un viņas liegās rokas apvijās ap manu kaklu. Es teicu: «Vizij, tu redzi, ka es esmu vesels,» un viņa izslējās, līksmi iekliegdamās, apjukdama, pati nezinādama, ko dara; un nu jau vairs nevis bailes, bet lielas, karstas asaras mirdzēja viņas brūnajās acīs. Pirmo reizi visā slimības laikā viņa dzirdēja no manis apzinīgi teiktus vārdus.
— Mīļais Gal, liecies guļus, — viņa lūdza, gurdi, bet ļoti uzstājīgi virzīdama mani uz gultu. — Tagad es redzu, ka tu esi glābts, bet vēl jāguļ līdz rītam, kamēr atnāks ārsts. Viņš pateiks …
Es apgūlos bez mazākā aizkustinājuma par viņas prieku un satraukumu. Es gulēju ļoti cienīgi, noskaņots labvēlīgi pret aprūpēšanu un savu horizontālo stāvokli. Vizija apsēdās pie pagalvja, stāstīdama par mani, un es ieraudzīju viņas stāstā cilvēku ar dzeltenu seju, ar karstumā sasarkušām acīm; viņš rāvis nost no sašautās galvas apsēju un triecis visādus niekus, Uz kuriem klātesošie atbildējuši ar ledu un tabletēm. Tā turpinājies vienu mēnesi. Komplicēto mehānisko barošanu es iedomājos kā mutē krītošu pīrādziņu un buljona karošu lietu. Vizija, starp citu, sacīja:
— Man bija tikai viens mierinājums, gadījumā ja viss beigtos traģiski: ka arī es tad miršu. Bet tu tagad par to nedomā. Cik ilgi neesmu ar tevi runājusi! Ar labunakti, mīļais, izglābtais draugs! Mam arī nāk miegs.
— Ak tā!… — es teicu, mazliet aizvainots par to, ka mani atstāj, bet visumā neparasti apmierināts. Lieliska, ne ar ko nesalīdzināma pabeigtības un kārtības izjūta visā notiekošajā mani apņēma kā silts vilnis. «Vīrs pelnī naudu, uztur sievu, kura viņam to atmaksā ar mīlestību un kopšanu slimības laikā, bet tā kā vīrietis vispār ir svarīgāks par sievieti, tad viss ir pareizi un labākā kārtībā.» Tā es nodomāju un tūdaļ devu sev šādu vērtējumu: «Es esmu labs un taisnīgs vīrietis.» Vēl lielāku sajūsmu manī izraisīja priekšmeti, kurus nejauši uzlūkoju: sienas kalendārs, papīru grozs un lampa ar tīkamu zaļu kupolu. Tie galīgi nostiprināja manī un ap mani valdošās kārtības laimīgo noskaņu. Tik labi, tik mierīgi man vēl nekad nebija bijis.
— Lieliskā, mīļā Vizij! — es teicu. — Man noteikti nekas nav pretī, ka tu iemigsi. Ej. Ceru uz tavu modrību — ka tu vajadzīgā brīdī pamodīsies, ja man tas būs nepieciešams.
Viņa izklaidīgi pasmaidīja, teikto nesaprazdama,— kā man tagad liekas. Drīz es paliku viens. Lieliskais noskaņojums bija mani galīgi izlutinājis, nogurdinājis. Aiz prieka notirinājis kāju, es iemigu. «Puicis- kums,» jūs teiksiet. Ai, kaut tā būtu!
III
Pēc astoņām dienām Vizija atlaida mani pastaigāt. Viņai ļoti gribējās nākt man līdzi, bet es to nevēlējos. Es uzskatīju, 'ka viņas pārmērīgā nopietnība un nervozitāte neatbilst tām svētlaimīgajām jūtām, par kurām jau runāju iepriekšējā nodaļā. Nepamatota prieka, kā arī neierastas vienkāršības un iespaidu skaidrības pārņemts, es baidījos, ka Vizija, manas ilgās slimības nogurdināta, pastaigas laikā nepacelsies līdz mana noskaņojuma līmenim un tātad negribot to sapostīs. Es izgāju viens 'pats, atstādams Viziju satrauktu un izbrīnījušos.
Herama ir neliela pilsētiņa, un es ātri vien -pa loka ielu apgāju tai apkārt, tīksminādamies par klusumu un sniega baltumu. Garāmgājēju nebija daudz. Ar patiku es nolūkojos viņu provinciālajās stiprajās, rāmajās sejās. Pie tirgus, 'kur pītos grozos vizēja glumu, zilganu zivju pārpilnība, gozējās dārzeņi zaļā, sarkanā, violetā un sārtā apmalē, bet gaļas liemeņi vēlīgi stāstīja par garšīgiem, sviestā čurkstošiem bifštekiem, es dziļdomīgi .pastāvēju minūtes piecas gastronomiskā noskaņā, bet tad devos tālāk, domādams, cik jauki dzīvot šai brīnišķajā pasaulē. Ar kvēlas atzinības jūtām es atcerējos kādreiz ienīsto Guktasu. Ja nebūtu bijis Guktasa, nebūtu bijis divkaujas; ja nebūtu bijis divkaujas, es nebūtu mēnesi nogulējis bez apziņas. Slimības mēnesis devis atpūtu dvēselei. Tā es domāju, neapjauzdams sava stāvokļa patiesos cēloņus.
Nepieciešams pateikt, lai pie tā vairs nebūtu jāatgriežas, ka sakarā ar smadzeņu ievainojumu manas domas tagad kavējās tikai pie tām parādībām, pie tiem priekšmetiem, kurus uztvēru tieši ar pieciem jutekļiem. Tas pats attiecās ari uz manu atmiņu. Es atcerējos
tikai to, ko biju redzējis un dzirdējis, varēju atcerēties pat smaržu, vājāk — pieskārienu, vēl vājāk — ēdiena vai dzēriena garšu. Atcerēties noskaņojumu, domas nebija manos spēkos; pareizāk, domas un noskaņas izzuda no atmiņas pilnīgi bez pēdām, bez mazākās satraukuma ēnas.
Un tā es gāju vienmērīgiem ātriem soļiem, jautrā pacilātībā, kad pēkšņi ieraudzīju otrpus ielai izkārtni ar zelta burtiem. ««Mazās Heramas» redakcija» — es izlasīju un tūlīt iegriezos tur, vēlēdamies bez kavēšanās uzrakstīt rakstu, par ko, kā es labi atcerējos, man vienmēr labprāt maksāja naudu. Istabā, kurā bija manāmas pretenzijas uz zināmu stilu, tomēr ar lietišķu mājīgumu, sēdēja trīs cilvēki. Viens no viņiem, ar cieņu palocīdamies, teicās esam redaktors un īsām patīkamām frāzēm izteica prieku par manu izveseļošanos. Pārējie bez apstājas smaidīja, un ar šiem smaidiem visa sabiedrība mani sajūsmināja līdz sirds dziļumiem; es uzsitu redaktoram uz plecu un sacīju:
— Nekas, nekas, cienītais! Kā redzat, viss kārtībā. Mēs jūtamies lieliski. Bet atļaujiet palūgt tinti un papīru. Es uzrakstīšu jums mazu rakstiņu!
— Kāds gods! — iesaucās redaktors, rosīdamies ap galdu un pamādams citiem darbiniekiem, lai nozūd.
Viņi izgāja laukā. Es apsēdos atzveltnī un paņēmu spalvu.
— Es jūs netraucēšu? — teica redaktors vaicājošā tonī. — Es arī iziešu.
— Lieliski, — es piekritu. — Jo uzrakstīt rakstu … jūs zināt? He-he-he!…
— He-he-he!… — viņš, zobus spīdinādams, atkārtoja un nozuda.
Es raudzījos uz balto papīra lapu bez mazākās nojausmas, ko rakstīšu, un tomēr nejutu nekāda domu spraiguma. Man vēl arvien .bija jautrs un mierīgs prāts. Padomājis par saviem senākajiem rakstiem, es konstatēju, ka tie ir ļoti smagi, nepārdomāti un samudžināti — nez kādas senatnīgas hartas, kuru drūmajā fonā parādījās un nozuda blāvi burti. Dvēsele prasīja minimālu piepūli. Palūkojies pa logu, es ieraudzīju sniegu un tūlīt pat uzrakstīju: