Sniegs
G. Marka raksts
Rakstīšanas laikā, kas ilga kādas desmit minūtes, es reizreizēm palūkojos pa logu, un man iznāca sekojošais:
Ārā aiz loga redzams balts sniegs. Aiz tā stiepjas dzeltenas, pelēkas un brūnas mājas. Pa sniegu aizgāja kāda dāma, jauna un skaisti ģērbusies, sniega baltumā atstādama mazas pēdas, kas jo bieži cita pie citas stiepās taisnā līnijā. Kādu bridi uz sniega nebija neviena. Tad aizskrēja suns, ošņādams dāmas iemītās pēdas, un tām līdztekus atstāja savas, ļoti maziņas suņa pēdas. Suns nozuda. Pēc tam parādījās vīrietis ar kažokādas cepuri galvā; viņš gāja lieliem soļiem pa suņa un dāmas pēdām un ar savām lielajām galošām sajauca tās vienā takā. Uz sniega, taku šķērsojot, guļ zilas ēnas trīsstūris.
G. Marks
Pilnīgā apmierinājumā es atgāžos atzveltnī un pazvanīju.
Redaktors, strauji ienācis, ar acīm ieurbās lapiņā.
— Tas ir viss, — es teicu. — «Sniegs». Vai tāds gabaliņš jūs apmierina?
— Ļoti oriģināli, — lasīdams uzrakstīto, viņš nospiestā balsī teica. — Te ir kaut kas.
— Lieliski! — es teicu. — Tad samaksājiet man tik un tik.
Klusēdams, manī neskatīdamies, viņš pasniedza man naudu, bet es, to iebāzis kabatā, piecēlos.
— Man gribētos, — redaktors klusi iesāka, raudzīdamies uz mani ar tālu, neizdibināmu, aiz brillēm slēptu skatienu, —dabūt no jums rakstu par politisku vai militāru tēmu. Mūsu darbiniekiem nav talanta. Tirāža krīt.
— Skaidrs, ka krīt, — es pieklājīgi atzinu. — Darbiniekiem nav talanta. Bet kam jums militārs vai politisks raksts?
— Ļoti vajadzīgs, — viņš žēli novilka caur zobiem.
— Bet es nevaru! — Es atcerējos, ko nozīmē «politisks» raksts, bet pēkšņi uznāca šausmīgs slinkums runāt un domāt un neatvairāma vēlēšanās iet prom. — Ardievu, — es teicu, — ardievu! Visu labu!
Es izgāju, atpakaļ neatskatījies, gandrīz tai pašā mirklī aizmirsis gan redakciju, gan «Sniegu». Man loti gribējās ēst. Bez kavēšanās es sēdos ormanī, pateicu adresi un braucu mājās, atcerēdamies šo un to no senāk baudītiem ēdieniem. It īpaši garšīgi man šķ-i-ta gajas plācenīši ar dārzeņu pildījumu. Biju aizmirsis to nosaukumu. Pa to laiku ekipāža bija pieripojusi pie durvīm, es pieklauvēju, un man atvēra nevis kalpone, bet Vizija. Viņa, līksmi smaidīdama, nervozi sacīja:
— Kur tu biji pagaisis, klaidonīt? Nāc nu ieturēt maltīti. Vai esi ļoti noguris?
— Vai nu ne, — es teicu, vērīgi viņā raudzīdamies. Es viņu nenoskūpstīju, kā to biju paradis darīt. Kaut kas viņā mani mulsināja un darīja viņu, ja nu ne svešu, tad nesaprotamu, — neizsakāma sajūta, ko var salīdzināt tikai ar obligātu un grūti risināmu uzdevumu.
Es vairs neredzēju viņas dvēseli, — uz ilgu laiku tās priekšā bija it kā tērauda durvis aizvērušās, aiz kurām nu glabājas brīnišķīgi dārgumi, un ar šo reto likteņa rotaļu man bija liegta neizskaidrojamā garīgā saskare, kas kādreiz bija jaušama pat klusējot. Kaut kas no pagātnes tomēr pūlējās izlīdzināt spārnus manās satriektajās smadzenēs, bet gandrīz tai pašā mirklī apdzisa. Tāda sīka disonanse nespēja satricināt manu svētlaimību; to varētu salīdzināt ar mušu, kas uzmetusies uz smieklos trīcoša cilvēka pieres.
Man tikai bija skaidrs, ka uz Viziju patīkami skatīties, bet viņas lielās draudzīgās acis raugās pētījoši. Es novilku mēteli. Mēs apsēdāmies pie galda, un es klupu klāt ēdienam, bet tad pēkšņi atcerējos gaļas plācenīšus.
— Vizij, kā sauc tos gaļas plācenīšus ar pildījumu?
— «Kalešiņas». Tās tūdaļ pasniegs. Zinu, ka tev tās garšo.
Aiz labsajūtas es sirsnīgi un skaļi iesmējos, — tik spēcīgi uz mani iedarbojās negaidīts prieks, šī mirkļa nopietnais iprieks.
Pēkšņi Vizijas acīs saskrēja asaras, — bez elsām, bez straujām kustībām viņa aizklāja seju ar salvjeti un, muguru man pagriezusi, piegāja pie loga.
Es par to ļoti nobrīnījos. Neko nesaprazdams un neko citu nejuzdams kā vien nepatiku par pārtrauktām pusdienām, es vaicāju:
— Vizij, kādēļ tā?
Iespējams, ka manas balss tonis viņu maldināja. Viņa aši pienāca man klāt, pārstāja raudāt, bet, trīcēdama kā nosalusi, piestūma krēslu līdzās manējam un saudzīgi, bet cieši mani apskāva, piekļaudama savu vaigu pie mana vaiga. Tagad es vairs nevarēju ēst zupu, jo nevarēju ne pakustēties. Pacietīgi un nikni es klausījos Vizijas ātrajā runā:
— Gal, es raudu tādēļ, ka tev tik ilgi un smagi bija jācieš; tu biji bez apziņas, par matu no nāves, un es atcerējos savas bailes, veselu mēnesi ilgas bailes. Es atcerējos, kā tu stāstīji man par mazo mēness iedzīvotāju. Tu man pierādīji, ka tāds ir… un sīki aprakstīji: divi sprīži garš, apaļš un resns, uz galvas pūciņas … un viņš klepo… Ai, Gal, es domāju, ka tu man nekad vairs neko tādu nestāstīsi! Kādēļ tu uz mani dusmojies? Tu gribi atgriezties atpakaļ? Bet He- ramā taču ir labi, kluss! Gal! Kas tev kait?
Es lēnām atbrīvojos no Vizijas rokām. Tas nu bija skaidrs — šī sieviete dīvaini un ļaunprātīgi mani mulsina.
— Mēness iedzīvotājs ir pasaka, — es viņai iespaidīgi paskaidroju. Pēc tam domāju, domāju, līdz beidzot apjēdzu: «Vizijai šķiet, ka es nejūtos labi.» — Ek, Vizij, — es teicu, — man tagad tik jauki klājas kā'vēl nekad! Es uzrakstīju rakstiņu, saņēmu naudu! Te ir nauda!
— Kādu rakstu, kur?
Es pateicu — kur un piebildu: «Par sniegu.»
Vizija uzticīgi pamāja. Viņa laikam cerēja, ka es sākšu runāt tāpat kā senāk — nopietni un draudzīgi. Bet kalpone ienesa «kalešiņas», un es cītīgi ķēros pie tām. Mēs klusējām. Vizija neēda. Paceldams acis, es ikreiz sastapu viņas nervozi rāmo skatienu, no kura man, kā no pratināšanas, gribējās noslēpties. Es biju pilnīgi vienaldzīgs pret viņas klātbūtni.
Šķita, ka nav tāda spēka, kas varētu sagraut manu bezgalīgo, laimīgo līdzsvaru. Vizijas asaras un skumjas tikai uz mirkli skāra to un tikai tādēļ, lai darītu vēl vairāk nesatricināmu — ar kontrasta spēku — to neizsakāmo apmierinājumu, kādā, līdz ausīm iegrimis, es sēdēju pie mirdzoši balta galda, uz kura kūpēja aromātisks ēdiens, lielā, gaišā un siltā istabā kā pie sēkļa saulē sasilušā ūdenī. Paēdis es paskatījos uz Viziju un atkal viņa šķita man patīkama, pēc tam piecēlos, noskūpstīju viņu uz lūpām tā, kā skūpsta nepacietīgs vīrs. Viņa atplauka (es redzēju, kāda gaisma iemirdzējās viņas acīs), bet piecēlusies piegāja pie galdiņa un, jokodama pacēlusi virs galvas zāļu pudelīti (es vēl paretam dzēru zāles), šķelmīgi teica:
— Divas karotes pēc pusdienām. Mēs, Gal, uz pusotra mēneša vēl esam šķirti.
— Ak tā? — es teicu. — Bet es negribu zāles.
— Un manis dēļ?
— Kas par niekiem! Esmu taču vesels! — Pēkšņi paskatījies pa logu, es ieraudzīju ātri skrienam puisēnu ar sārtu, draiskulīgu seju, un man tūlīt uznāca neatvairāma vēlēšanās iet, skatīties, klausīties un ošņāt. — Es iešu, — sacīju, — uz redzēšanos, Vizij!
— Nu nē! — viņa apņēmīgi iebilda, ņemdama mani zem rokas. — It īpaši tādēļ, ka tu tik' neparasti to vēlies!
Es izrāvos, uzvilku kažoku un uzliku cepuri. Mana jautrā, asā pretošanās pārsteidza Viziju, bet viņa vairs neraudāja. Viņas sejā parādījās bēdas un samulsums. Raudzīdamies uz viņu, es nodomāju, ka viņa ir vienkārši stūrgalvīga. Es viņu apveltīju ar vienu no tiem īsajiem, tukšajiem skatieniem, ar kādiem bez vārdiem runā par pašreizējā mirkļa apnicī- gumu, pagriezos un ieraudzīju sevi spogulī. Kāda seja! Trešo reizi es to pēc slimības aplūkoju un trešo reizi biju līksmi pārsteigts: rāma acu izteiksme, lūpu kaktiņos labsirdīga rieva, seja — ne tukla, ne vāja, ne balta, ne pelēka, bet kā uzbužināts un nogludināts spilvens. Tā acīmredzot es priekšstatu par savu iztēloto seju pārcēlu spoguļa attēlā, redzēdams pavisam ko citu, nekā patiesībā bija. Virs kreisās uzacs, ādu mazliet savilkusi, sārtoja rēta pupas apveidā — šo lodes zīmi es rūpīgi apskatīju un atradu par ļoti pikantu. Pēc tam es izgāju, durvis stipri aizcirzdams, tā parādīdams savu varu, un atrados uz ielas.