IV
Nezinu, cik ilgi un pa kādām vietām biju klīdis, kur apstājies un ko darījis; to es neatceros. Satumsa. Kā no miega pamodies, es izdzirdu grūtu, smagu un garu nopūtu — it kā no pašiem dvēseles dziļumiem. Uz stūra zem gaiši apgaismota loga, pie tumšas sienas piespiedies, stāvēja cilvēks bez cepures, trūcīgā, netīrā apģērbā. Viņš bija sagrauzts un raidīja izplatījumā smagas, bezgalīgu bēdu pilnas nopūtas, elsas, raudas. Cilvēka seju es neredzēju. Beidzot viņš teica drūmā un neizsakāmi aizkustinošā izmisumā: «Ak dievs! Ak dievs!» Es nekad neaizmirsīšu toni, kādā šie vārdi tika izdvesti.
Man kļuva baismi. Es jutu: vēl viena nopūta, vēl viens mirklis — un mans labais dvēseles līdzsvars izplūdis spalgā nervozā kliedzienā.
Es steigšus atgāju nost, atstādams elsojošo cilvēku vienu ar viņa apslēptajām bēdām, un devos uz pilsētas centru. «Ak dievs! Ak dievs!» es mehāniski atkārtoju, šis mazais incidents bija atstājis netīkamu sajūtu — sapīkuma vai nemiera ēnu. Un visai mierīgs es nejutos. Tumsa pa to laiku bija sabiezējusi ar visu savu klusās ziemas nakts spēku. Garāmgājēji gadījās retāk un steidzās ātrāk. Retajās laternās monotoni šņāca gāze, un es neviļus pieliku soli, traukdamies uz mirdzošajiem centra laukumiem.
Kāda fasāde, ko vāji apgaismoja attālāka laterna, piespieda mani apstāties un vērīgi to aplūkot. Man izbrīnu radīja sauso vīnstīgu daudzums, kuras no zemes pa sienas balto fonu stiepās uz balkoniem un pirmā stāva logiem. Melno līkloču līniju tīkls, draudīgi piesūcies fasādei, šķita kā tūkstošiem plaisu.
Viens no otrā stāva logiem bija pa pusei apgaismots, gaisma mirdzēja tā dziļumā, un gaišajos blāvajos atspulgos aiz rūtīm tikko bija samanāms sievietes profils — bāls zem melno matu kupluma. Es to nevarēju labi saredzēt jau minētā nedrošā un vājā apgaismojuma dēļ, tomēr nezin kāpēc cītīgi pūlējos tajā ieskatīties. Profils iezīmējās pārmaiņus brīnišķīgs un riebīgs, kroplīgs un dievišķīgs, ļauns un pavasarīgi gaišs, enerģisks un maigs. Loga stikla noklusinātas, bija sadzirdamas laiskas vijoles skaņas. Lociņš raisīja nepazīstamu, bet liegu un skaistu melodiju. Pēkšņi apgaismojums logā no neredzamas uguns iemirdzējās pilnā spožumā, un es, zemajiem akordiem liegi un lepni pieklustot, ieraudzīju padzīvojušas sievietes galvu ar spēcīgu, stipri uz priekšu izvirzītu apakšžokli; melnās acis zem sarauktās zemās pieres raudzījās uz šuvekli, ap ko čakli rosījās rokas.
Viss šis dīvainais redzes un dzirdes iespaidu mudžeklis tai mirklī izraisīja tik skaudru, melnu skumju uzplūdus, kas tā sažņaudza sirdi sāpēs, ka es ar asaru pilnām acīm mehāniski atgāju tālāk prom. Vijoles Skaņas šķita visdārgākās un vissērīgākās visā pasaulē. Es paildzināju skumjas neskaidrās brīnuma gaidās, it kā šo skumju dēļ vajadzētu plašā lokā atvērties kādam spokaini drūmam aizkaram, atklājot valdonīgas un nepārspējamas harmonijas skatu … Tā bija pirmā skumju lēkme. Beidzot tā kļuva neizturami skaudra. Ieraudzījis lukturu ugunīs laistāmies traktieri, es iegāju iekšā, pie letes vienā rāvienā izdzēru vairākas glāzes vīna un apsēdos stūrī, kļuvis atkal jautrāks, rupjāks un vienkāršāks — tāds pats kā pirms stundas.
Apskatīdams klātesošos, pīpodams un iekšēji priecādamies kaut kādu neskaitāmu jaukumu gaidās, no vīna sasilis un kļuvis možāks, es pievērsu uzmanību kāda večuka viltīgai sejai ar šaudīgām acīm. Viņš sēdēja turpat tuvumā slikti ģērbušās tumsnējas un korpulentas sievietes sabiedrībā. Sievietes nopūderētā seja ar valgajām melnajām acīm un nenormāli sarkanu muti pavisam nebija neglīta, taču viņas neatlaidīgais, man pievērstais skatiens pauda pašapziņu par savu sievietību, un es viņai pamāju, nolūkā ar viņu pie pudeles papļāpāt. Večuks, apspurājies kā noplucis kaķis, tūlīt piecēlās un apsēdās pie mana galdiņa.
— Kādu tad vīnu … — viņš teica tik glaimīgi, it kā roku skūpstīdams. — Kādu vīnu dzerat? Dārgs vīniņš, labs, he-he-he! Vecīšam tādu! — Un viņš pastiepa roku.
— Dzeriet, — es teicu, pieliedams viņam glāzi, ko pienesa sulainis trakā steigā, ne jau citādi kā aiz cieņas pret mani, kungu. — Kā jūs, vecais, sauc un kas jūs tāds esat? ,
Viņš alkatīgi izdzēra, samirkšķinādamies pār plecu ar savu dāmu.
— Man jums jāsaka: pārtieku no pakalpojumiem, — vecais teica, gluži familiāri un viltīgi man pamirkšķinādams. — Pakalpoju ikvienam, kas maksā, bet ar vislielāko patiku tādos vircoti pikantos prieciņos. Saprotat?
— Visu saprotu, — es teicu, apskurbis un saļimdams uz galda. — Pakalpojiet man.
— Bet ko tad jūs gribat?
Es pablenzu uz nenoteikti smaidošo sievieti pie blakus galdiņa. Večuka līdzgaitniece tumšzilā kleitā ar dzelteniem atlokiem un sarkanā apmetnī bija viskošākais plankums traktiera drūzmā, un man iegribējās ar viņu pasēdēt.
— Palūdziet savu dāmu, lai apsēžas pie mums.
— Dāma ir brīnišķīga! Pirmā zorte! — večuks līksmi iesaucās un, pagriezies atpakaļ, spiedza pilnā kaklā: — Poļina! Pārcelieties šurp pie mums, tikai labi aši!
Viņa pienāca, apsēdās, un es, kamēr nebija piečā- pojis kaķis, acu no viņas vairs nenovērsu. Viņas pilnīgais taisnais kakls, tuklās rokas ar mazajām plaukstām, krūtis un apaļīgie deniņi pauda juteklīgumu. Es kāri lūkojos viņā, viņa vēroja mani, klusēja un smaidīja īpašu smaidu. Vecais, iedvesmodamies līdz ar katru jaunu vīna pudeli, ko pienesa sulainis, turēja īsas, bet dedzīgas runas par Poļinas neparastajām īpašībām vai par savu kādreizējo bagātību, kuras, uzdrošinos domāt, viņam nekad nav bijis.
Es apskurbu. Netīrie salašņas ar skaļajām rīklēm, kuri trokšņoja pie galdiņiem, man šķita gleznainu milžu sabiedrība, ikas bauda dzīves lieliskumu. Traktieri pildīja krāsainas gaismas jūra. Es saņēmu Poļinas rokas, cieši saspiedu tās un pateicu par savu kaislību, par atbildi saņemdams skatienu — vairāk nekā daudzsološu. Vecais jau piecēlās, sapogājās un aptina kaklu ar krāsainu šalli. Es zināju, ka braukšu kaut kur viņam līdzi, un sāku skaļi skandināt, pieprasīdams rēķinu.
Šinī brīdī mazs pelēks traktiera kaķis, panīcis un vājš kā skaidiņa, vilcinādamies pienāca pie manis, bikli apskatīja manus ceļgalus un, klusītiņām uzlēcis uz tiem, apsēdās, izsliedams gaisā savu necilo, noplukušo asti. Viņš glaudījās gar manu piedurkni un iztapīgi skaļi murrāja, acīmredzot prasīdams uzmanību pret savu dzīvi, kas ir ieinteresēta manās izpriecās. Es raudzījos viņā ar šausmām un pēkšņu sirds pagurumu, juzdams, ka ļaujos jaunam skumju vilnim, kas, pateicoties pudelei un sievietei, uz laiku bija atplūdis. Viss bija beidzies. Nodzisa skurbā uguns, — rūgts, neizskaidrojams izmisums satrieca mani, un es, atkal veltīgi pūlēdamies atcerēties kaut ko tādu, kas nav atmiņai pa spēkam, uzsviedu naudu uz galda, iesitu pa rokām vecajam, kas izbailēs ķērās man klāt, izgāju laukā un aizbraucu mājās.
Saltums, kamanu vieglā slīdēšana un ielu klusums pamazām skumjas izkliedēja. Gluži labvēlīgā, līdzsvarotā un miermīlīgā noskaņā es piezvanīju pie aizputinātām durvīm; man atkal atvēra Vizija, bet atvērusi tūlīt iegāja istabā. Es viņu atradu pie kamīna mazā mīkstā atzveltnī ar grāmatu rokā un apsēdos līdzās. Es ļoti labi apzinājos, ika esmu piedzēries un izpūris, un nemaz negribēju to slēpt. Vizija, vērīgi un bez smaida raudzīdamās manī, klusi sacīja: