Выбрать главу

—   Šodien bija ienācis ārsts un ļoti sirsnīgi apvai­cājās par tevi. Viņš vēlas pie mums iegriezties biežāk. Lūdza atļauju. Kā tu domā? Man šķiet, ka tev ir gar­laicīgi, un tāds sarunu biedrs kā ārsts ir neatsverams.

—   Ārsts — mācītie, — es murmināju, — bet man,

Vizij, ļoti apnikušas sarežģītas sarunas. Pacilātas! Analītiskas! Pie joda tās, patiešām! Es esmu vien­kāršs un labsirdīgs cilvēks. Kas tur ko spriedelēt? Man ir labi, un es dzīvoju bez bēdu.

Vizija neatbildēja. Viņa domīgi raudzījās kvēlojo­šajās oglēs un satrūkušies man mīļi uzsmaidīja.

—   Negribu tev slēpt… Mani zināmā mērā biedē tava krasā pārvērtība pēc slimības.

—   Tās nu ir muļķības! — es teicu. — Tu runā pil­nīgi nepieņemamas muļķības! Pārvērties! Jā, droši vien, ļoti!… Ak tu kungs! Vai tiešām tu, Vizij, mani apskaud?

—   Gal, kas tev nāk prātā? — Vizija izbijusies iesau­cās. — Kam tas vajadzīgs?

—   Nē, — es turpināju, saklausījis Vizijas vārdos skaudīgu un greizsirdīgu piekasīšanos, — kad cilvēks jūtas labi, citiem arvien tas traucē. Kaut visi tā pār­vērstos kā es! Lai arī neskaidri, es tomēr beidzot sa­protu, kāds esmu 'bijis pirms slimības, līdz šim brīniš­ķīgajam ievainojumam, ko man pagādāja Guktass. Viss mani saviļņoja, satrauca, lika degt, steigties, rak­stīt tūkstošiem rakstu, ciešot un lādot, — kas tas bija par šausmīgu laiku! Uh! Kāds muļķis gan var būt cil­vēks! Viss, Vizij, ir ļoti vienkārši, kas tur tik daudz ko domāt.

—   Paskaidro, — Vizija mierīgi sacīja, — varbūt arī es sapratīšu. Kas ir vienkārši un — kādā ziņā?

—   Nu viss. Viss, ko tu redzi, tāds ari ir. — Brīdi klusējis, es ar zināmām pūlēm sagudroju piemēru, pēc manas saprašanas, pārliecinošu: — Teiksim, tu, Vizij, sēdi te manā priekšā un raugies uz mani, bet es rau­gos uz tevi.

Viņa aizklāja seju ar rokām, redzams, pārdomā­dama rņanus vārdus. Ar triumfu, ar cietsirdīgu paš­pārliecinātību es gaidīju iebildumus, bet Vizija, atklā­jusi seju, ipēkšņi vaicāja:

—   Pasaki, Gal, ko tu domā par šo vietu? Tas ir tavs dievinātais Konfors. Nu paklausies!

«Diena aizrit sūrās rūpēs par maizi, nakts — brīnu­maini zeltainos sapņos. Toties dienu spoži deg saule, bet naktī, kad pamostos, mani pieveic tumsa un klu­suma šausmas. Svētlaimīgs tas, kurš domā tikai par sauli un sapņiem.»

—   Ļoti slikti, — es stingri pateicu. — Katram at­ļauts atcerēties visu pēc sirds patikas. Autors katrā ziņā ir nepieklājīgs pret lasītāju. Bet, otrkārt, es esmu mazliet apskurbis un vēlos gulēt. Ardievu, Vizij. Ar labunakti.

—   Ar labunakti, mīļais, — viņa izklaidīgi sacīja. — Vai tu rīt strādāsi?

—   Jā-ā,— es nenoteikti novilku. — Kaut gan, zini, par ko lai raksta? Viss taču nodrāzts. Ar labunakti!

—   Ar labunakti! — Vizija lēnām atkārtoja. Iz­iedams es vēl pagriezos atpakaļ, saklausījis īpašu no­krāsu Vizijas balsī, un pamanīju neslēptu skumīgu baiļu izteiksmi viņas uzbudinātajā sejā. Mūsu skatieni sastapās, Vizija pasteidzās pasmaidīt, kā arvien, maigi pamādama. Es aizgāju uz guļamistabu, izģēr­bos un apgūlos ar nospiestu sirdi, tomēr ar apslēptām svētulīgām domām, ka Vizija vienkārši ir stūrgalvīga un negrib mani saprast.

V

Tā tas atkārtojās vienu, divas, trīs — desmit reizes: pēkšņo skumju izraisītāji, kā es ievēroju, bija visdažā­dākie apstākļi, dažreiz pilnīgi pretrunīgi pašam jē­dzienam «skumjas», lā kā man nebija nekādas iespējas no tiem izvairīties. Visbiežāk tā bija mūzika, vienalga, kāda un vienalga, kur dzirdēta, — svinīga vai bramanīga, jautra vai bēdīga — vienalga. Skum­jām nolemtajās dienās viens atsevišķs akords sažņau­dza sirdi, satrauca dvēseli ar bēdām par atmiņā neat­saucamo, par kādu citu laiku. Tā es to izskaidroju tagad, bet toreiz, brīnīdamies par savu grūtsirdību, es, nemēģinādams neko izskaidrot, meklēju glābiņu vīnā — melanholijas kliedētājā, ar nakts stundu uz­budinājumu atgriezdams iepriekšējo bezrūpību.

Es kļuvu pilnīgi un atklāti vienaldzīgs pret Viziju. Viņas arvien retākie mēģinājumi atgriezt senākās at­tiecības beidzās ar neveiksmi. Pats neapzinādamies, es sāku ar viņu runāt kā pilnīgi svešs, nepacietīgs, tomēr pieklājīgs cilvēks. Saltuma un savstarpēja sa­sprindzinājuma pilnas bija mūsu sarunas un tikša­nās, — tieši tikšanās, jo es mājās nerādījos pa divas trīs dienas, pārnakšņodams pie nejaušiem pa­ziņām, kuru saradās jo daudz. Tie bija staļļa puiši, laternu uzraugi, avīžu iznēsātāji, veļas mazgātājas, kalēji, zagļi, zaldāti, bddnieki… Šķita, visas profesi­jas piedalījās manos klejojumos pa Heramu iepriekš aprakstītajās bezizejas noskaņu dienās. Man patika šo cilvēku runāšana: vienkārša, primitīvi skaidra, brīva no divdomības un smeldzes — tā deva faktus ne­apšaubāmā, tā sakot, viņu aritmētiskā nozīmē: — «viens, divi… četri, vienpadsmit, — tādu gadījumu bija tik daudz, un tā tam jābūt.» Es ar lielāko prieku ievirzītu sarunu par manu rīcību, bet tik spilgtu gadī­jumu kā iepriekš minētie nebija un nevarēja būt. Ap­brīnojama kārtības, visu lietu pilnības izjūta, izņemot skumju dienas, kļuva par manu normālo stāvokli, kas līdz ar to noliedza katru vēlēšanos darboties.

Ārsts, lai gan es to nemaz negaidīju, ieradās mūsu dzīvoklī, bija izveicīgs un pieklājīgs, jautrs un možs. Kā jau viltīgs mediķis, viņš nāca ar daudziem priekš­likumiem, kuros bija maskēti medicīniski mērķi: pie­dāvāja pastaigu uz izrakumiem, medības, slēpošanu, piedalīšanos mūzikas pulciņā, astronomijas pulciņā, beidzot ieteica nodarboties ar aviāciju, virpošanu, šahu un pārrunām par reliģiskām tēmām. Es klausījos viņā vērīgi un nekā viņam uz to visu neatbildēju, bet atvadījos tik salti, ka viņš vairs nenāca. Pēc tam es sacīju Vizijai:

—   No kā tad tu mani gribi izārstēt?

—   Es tikai gribu, lai tu negarlaikotos, — viņa dobji sacīja tik gurdā balsī, kas neviļus izteica vairāk, nekā viņa vēlējās, ka man iekšā kaut kas apdzisa. Bet tas bija tikai uz mirkli. Es skaļi iesmējos.

—   Tu, tu, Vizij, neskumsti! — es sacīju. — Bet man nemaz nevar būt garlaicīgi — tu dzirdi?! Es tiešām vairs sevi nepazīstu. Kas tā par jautrību, kas par gar­laicību? Man nav ne vienas, ne otras. Nu, un es — vienkārši esmu apmierināts! Ko tad vēl vairāk? Es varu būt šim ārstam par ārstu, ja jau tā gribam runāt, Vizij.

—   Mēs viens otru nesaprotam, Gal. Tu uz mani rau­gies svešām acīm. Sen vairs neesmu redzējusi to iz­teiksmi, no kuras — tu zini? — gribas klusu dziedāt vai smaidot klusēt… Mūsu saruna ir pārtrūkusi… mēs to risinājām ar vārdiem un sirdi…

—  Man ir savādi to dzirdēt, — es teicu, — varbūt agrākā pārmērīgā uzbudināmība …

Tomēr es nepabeidzu. Es gribēju piebilst: «… tev patika,» — un, kā ar ciešu vāku pēkšņi noslēgts,

es uzreiz jutos tik svešs pats sev, ka man uznāca milzīgs riebums pret šo mēģinājumu atgriezties pa­gātnē.

—   Parunāsim par to kādu citu reizi, — es gļēvi sacīju, — šīs sarunias mani uztrauc.

Man neciešami gribējās aiziet. Vizijas vārdi bez cerībām un bez rezultātiem sasprindzināja manu dvē­seli, tā sāka mocīties kā mēmais, kuram jāpasaka kaut kas sarežģīts un izšķirošs. Es klusēju.