— Ej vien, ja vēlies, — Vizija bēdīgi sacīja, — es likšos gulēt.
— Pareizi gan, es gribu pastaigāties, — es teicu, aši ņemdams platmali un klusā pateicībā skūpstīdams viņai roku. — Bet es drīz atgriezīšos.
— Drīz? … Bet «Meteors» atkal lūdz rakstu.
Es pasmaidīju un izgāju. Kādreiz tik ļoti mīlētais darbs jau sen mani atvairīja ar tajā pārdzīvojamās otrās dzīves komplicētību. Pilnā mierā, no visa atrāvies, es tagad jutos kā silta, labi paēduša vakara klusumā gremdējies, it kā vakars, līdzīgi dzīvai būtnei, patiešām būtu kaut ko krietni saēdies un bezrūpīgi iesnaudies. Taču īstenībā, protams, es gāju ar labi paēdušu dvēseli un ilgi gāju tādā noskaņā, kamēr, paskatījies augšup, ieraudzīju zvaigžņu pulkā vienu spožu, triumfējošu zvaigzni. Kas tajā varēja būt bēdīgs? Ar kādu balsi un uz kā aicinājumu zvaigznes smalkajiem stariem atbildēja visa mana būtne, ko dziļi satrauca neaptveramais pasaules tuksnesis? Es nezinu … Man uznāca pazīstamās dīvainās skumjas. Es pieliku soli un nolēmu kādu laiku pasēdēt «Jautrā huzāra» piedūmotajā gaisā un paklausīties nomierinošu sarunu par trim mēriem malkas, kuri pārdoti ar peļņu.
VI
Ziema bija mirusi. Pavasaris sava pārgalvībā ar kailu sārtu kāju iespēra to drēgnās gravās,>kur tā, uz mutes gulēdama, spokaini baltu, apkusušu sniega blāvu veidā agonijā vēl ieelpoja salto tvaiku, tomēr vārgi un bezcerīgi. Saule apkūpināja zemi ar koku pumpuru un pirmo puķu ziedu smaržām. Es dzīvoju divējas dzīves. Mans mierīgais stāvoklis ne ar ko neatšķīrās no ziemas dienām, bet skumju lēkmes sāka uznākt biežāk, un dažreiz tām bija pavisam nenozīmīgs iemesls. Kad tās pārgāja, es atkal kļuvu apbrīnojami līdzsvarots cilvēks, mierīgs, aprobežots, ne par ko nežēlojos un neko nevēlējos. Dažreiz, sēdēdams kopā ar Viziju, es viņu redzēju it kā no tālienes, turklāt tik lielā attālumā, ka šķita — nedzirdēšu viņas balsi, kad viņa sāks runāt. Mēs runājām maz, reti un tikai par to, par ko es gribēju runāt, tas ir, par ļoti vienkāršām un nesvarīgām lietām.
Bija vēls vakars, kad traktierī «Jautrais huzārs» izsūtāmais pienesa man vēstuli, uz kuras nesen aizlīmētās aploksnes bija uzrakstīts: «Marka kungam no Vizijas». Apskurbis, bet ne tik lielā mērā, ka vairs nespētu lasīt, es atvēru aploksni ar stipru skatītāja ziņkāri, it kā vērodams pilnīgi svešu cilvēku lasām vēstuli citam, arī svešam. Kādu brīdi vēstules rindas ņirbēja kā dzīvas zem mana nedrošā un uzbudinātā skatiena. Šo neērtību pārvarējis, es izlasīju:
«Mīļais, man ļoti smagi rakstīt Tev pēdējo, pavisam pēdējo vēstuli, bet man vairs nav spēka tā dzīvot, kā es tagad dzīvoju. Nelaime Tevi ir pārvērtusi. Tu varbūt nemani, cik krasa pārmaiņa ar Tevi ir notikusi, cik sveši un tāli viens otram mēs esam kļuvuši. Visu ziemu es gaidīju, ka mūsu labā, brīnišķīgā pagātne atgriezīsies, bet tas nenotika. Man nav tādas apziņas, ka es rīkotos cietsirdīgi, Tevi atstādama. Tu vairs neesi tas, kas biji agrāk — uzmanīgais, saudzīgais, lielais un smalkjūtīgais Gals, kādu es pazinu līdz šim. Dievs ar Tevi! Es nezinu, kas noticis ar Tavu nabaga dvēseli. Bet tālāk tā dzīvot, piedod man, es nevaru! Es sīki par visu uzrakstīju «Meteora» izdevējam, viņš apsolīja noteikt Tev algu, ko Tu saņemsi, kamēr atkal varēsi sākt strādāt. Ardievu. Es aizbraucu! Ardievu, un nemeklē mani. Mēs vairs nekad neredzēsimies.
Vizija.»
— Vizija, — es skaļi atkārtoju, vēstuli salocīdams. Šinī mirklī starp galdiņiem, kas bija stipri ar vīnu nolaistīti, lēkājošu motīvu bārstīdama, iesmilkstējās kurinātāju kompāniju apkalpojošā algotā mūziķa vijole un es ievēroju, ka mūzika pastiprina vēstuli, darot traktieri un tā apmeklētājus par kaut ko atsevišķu, no manis un vēstules atšķirīgu. Es kļuvu vientuļš un, no vietas vēl nepiecēlies, it kā jau biju izgājis laukā no šīs telpas.
Pēkšņuma, paša negaidītā fakta satraukts, neatkarīgi no satura, ko pārvarēt vēl nebija manos spēkos, es braucu mājās, skaidri nojauzdams klusumu, kas mani tur gaidīja, nojauzdams klusumu un Vizijas prombūtni. Es braucu, domādams tikai par to. Nezin kādēļ es gaidīju, ka mājās atradīšu nozīmīgākas lietas nekā vēstule, ka šis notikums zināmā mērā noskaidrosies. Vēstules saturu, kas, loģiski spriežot, bija pilnīgi skaidrs, mana iekšējā būtība noliedza, tāpēc ka es nevarēju iedomāties sevi Vizijas vietā. Vispār neko vairāk par neskaidru satraukumu, ko izraisīja ierastu un gaidāmu stāvokļu spējas pārtraukšanas iespaids, es neizjutu, es nepārdzīvoju nekā tik bēdīga, nekā tāda, kas mani satricinātu, tomēr sirds sita stiprāk un ceļš līdz mājām šķita īss.
Es piezvanīju. Atvēra kalpone, padzīvojusi, melanholiska sieviete. Viņas skatiens apstājās pie manis stingi piesardzīgs.
— Kundze mājās? — es vaicāju, kaut gan dzirdēju klusumu istabās un pulksteņa domīgo tikšķēšanu un redzēju, ka uz pakaramā nav Vizijas cepures un mēteļa.
— Viņa aizbrauca, — sieviete klusi sacīja, — aizbrauca pulksten astoņos. Jums pasniegt vakariņas?
— Nē, — es sacīju, dodamies uz tumšo kabinetu, un, brīdi pastāvējis tur tumsā pie loga, ko apgaismoja ielas laterna, aizdedzināju sveci, pēc tam pārlasīju vēstuli un apsēdos, domādams par Viziju.
Es viņu iztēlojos braucam vagonā, kuģa kajītē, karietē, — attālināmies no manis taisnā līnijā. Viņa sēdēja, — es redzēju tikai viņas pakausi un muguru un pat, kaut arī vāji, vaiga līniju, tomēr nevarēju ieraudzīt seju. Domās, bet ar ļoti spilgtu reāla pieskāriena izjūtu es saņēmu viņas galvu, lūkodams pagriezt pret sevi; iztēle atteicās šo rīcību pabeigt, un es joprojām viņas seju neredzēju. Skumīgā vēlēšanās ielūkoties viņas sejā kādu brīdi nedeva man miera, ipēc tam noguris es noliecos pār galdu nenoteiktā skumjā garlaicībā, kas bija brīva no jebkādām pārdomām.
Es nezinu, vai ilgi tā biju sēdējis, kad troksnis, ko sacēla kāds priekšmets, man pie kājām nokrizdams, lika man noliekties. Tā bija rakstāmgalda atslēga, ko ar elkoni biju nogrūdis zemē. Es noliecos, pacēlu atslēgu, brīdi padomāju, tad atvēru vidējo atvilktni, cerēdams atrast kaut ko tādu, kas varētu attiekties uz Viziju, — nenoteikta rīcība, ko drīzāk izraisīja nepieciešamība kustēties nekā loģisks pamatojums.
Atvilktnē es atradu daudz vēstuļu, kas man šai brīdī nemaz neinteresēja, dažādus sīkus priekšmetus: salauztus zīmuļus, zīmoglakas stienīšus, dažas atsevišķas aproču pogas, gumiju un ar aukliņu pārsietu avīžu izgriezumu žūksnīti. Tie bija pagājušā gada raksti no «Vēstneša» un «Meteora». Es atraisīju sainīti, ļaudamies ^pēdējā stundā pieaugošām tieksmēm turēt apziņas lokā visu, kas attiecas uz Viziju. Šos rakstus viņa izgrieza un savāca gadījumam, ja es sadomātu tos izdot atsevišķā grāmatā.
Atraisījis sainīti, es pārskatīju virsrakstus, atcerējos apstākļus, kādos bija radies viens vai otrs raksts, un aptuveni pat galvenos vilcienos saturu, taču biju ļoti tālu no mēģinājuma atjaunot, tā sakot, apziņas a t- m o s f ē r u, attiecīgo noskaņu, kas dod sacerējumam ietērpu. Pārskatījis virsrakstus, sāku ielūkoties tekstā, pārlaizdams tam acis ar vienaldzīgu neizpratni, — viss uzrakstītais šķita sveša prāta refleksija, turklāt nevajadzīga refleksija, jo šeit traktētie jautājumi, kā, piemēram, karš, reliģija, kritika, teātris un tā tālāk, skāra mani ne vairāk kā sniegs, kas uzsnidzis, teiksim, Austrālijā.