Tā pārcilādams un pārskatīdams sainīti, es uzdūros rakstam ar nosaukumu «Ciešanu vērtība», rakstam, kas bija veidots ar spēcīgu kontrastu paņēmienu un savā laikā sacēlis ne mazumu trokšņa. Pretēji iepriekš pārlasītajam daži šā raksta izteicieni piesaistīja manu uzmanību, it īpaši viens: «Cilvēkiem, kuriem, kā mēdz teikt, «sirds ikā uz delnas», trūkst klusēšanas skaudrās un laimīgās koncentrētības; bez aiztures, bez smalka iekšējo spēku sprieguma, viņu dvēselē iebrāzmo un
atkal to bez atlikuma pamet tās jūtas, kuras, ja būtu aizturētas, varētu kļūt par vērtīgu un dziļu pārdzīvojumu.» Es to izlasīju divas reizes, pūlēdamies atcerēties, kāds apstāklis sakarā ar Viziju šo frāzi radījis, un ar negaidītu skaidrību, iekšēji mudināts, atcerējos! — tik skaidri, tik izjusti un alkaini, ka es piecēlos ārkārtējā, gandrīz slimīgā satraukumā. To pavadīja manāma plašuma izjūta ar halucinatoriskiem priekšstatiem: sienas atkāpās un griesti pacēlās lielā augstumā. Es atcerējos, ka pagājušajā vasarā biju tuvojies Vizijai ar neizsakāmi spilgtu maiguma uzplūdu, kas ar varenu spēku lauzās laukā, taču, piegājis viņai klāt, atsēdos un neteicu nekā, skaidri iedomādamies, ka jūtas, kas izpaustas vārdos, mūsu valodas neprecizitātē un nosacītībā, atstās neizteiktā sūrmi un radīs, protams, vairs ne ar kādiem vārdiem neizsakāmu ekstāzes vājinājumu. Mēs ilgi klusējām, bet es, raudzīdamies Vizijas smaidošajās acīs, jo viņa mani pilnīgi saprata, biju pārpilns ar viņu un savu iesprostoto saviļņojumu. Pēc tam es uzrakstīju iepriekš minēto atzinumu.
Es to atcerējos spilgti, ar sirdi, un nevis automātiski. Es nevarēju nosēdēt, es pastaigāju pa kabinetu. Kaktā uz grīdas atradās saņurcīta papīra lapa, es to pacēlu, izlīdzināju un ar izbrīnu, kas nojausmai vēl bija sveša, ieraudzīju, ka lapa, kas pierakstīta — ne gluži pilna — Vizijas sīkajā, skaistajā rokrakstā, nav nekas cits kā nepabeigts, bet jau zināmā pakāpē izstrādāts m a n s raksts ar virsrakstu «Dzīvsudraba raktuves Heramā», G. Marka raksts. Es nekad nebiju to rakstījis un nevienam nebiju to diktējis, es nekā nebiju rakstījis.
Es izlasīju uzrakstīto ar tādu uzmanību kā noziedznieks sprieduma norakstu. Dzīvs, interesants un oriģināls izklāsts, spējas aptvert daudz parādību nedaudz vārdos, galvenā izcelšana no nebūtiskā drūzmas un kā ziedu smarža tādi īpaši vārdi, kas raksturīgi tikai sievietēm un nekad neienāks prātā mums, ļoti vienkārši un visiem pazīstami, ar mazliet intīmu nokrāsu, piemēram: «nu gluži vienkārši»,, «brīnum skaisti», «un raugi» — vērta uzrakstīto par lielisku darbu. «G. Marka raksts,» es vēlreiz izlasīju… un man neviļus, nevaldāmās glābjošu skaudru sāpju asarās viss kļuva skaidrs.
Es sēdēju nekustīgi, mēģinādams pārvaldīt stāvokli. «Es nekad vairs viņu neredzēšu,» — es teicu satraukuma un apmulsuma iespaidā, ar sevišķu uzmanību iedziļinādamies vārdā «nekad». Tas izteica aizliegumu, noslēpumu, varmācību un tūkstoš savas izcelšanās cēloņu. Viss «es» biju koncentrēts šinī vienā vārdā. Es pats ar savu dzīvi to biju radījis, rūpīgi nodrošinādams tam dzīvotspēju, spēku un neatvairā- mību, bet Vizijai tas bija tikai jāuzraksta, lai, iedegdamies melnās liesmās, tas kļūtu man par likumu, nepielūdzamu likumu. Es iztēlojos, ka esmu nodzīvojis miljoniem gadsimtu, mehāniski pārmeklējis visu zemeslodi, pūlēdamies atrast Viziju, un jau pazinu uz tās katru pēdu sauszemes, katru pēdu ūdens, — mehāniski, kā roka iztausta tukšu kabatu, meklējot pazaudētu monētu, drīzāk atceroties tās pieskārienu, nekā cerot uz brīnumu, un redzēju, ka «nekad» ņirgājas pat par bezgalību.
Es tagad domāju neatlaidīgi kā ievainotais, kurš ar aizturētu elpu cenšas uzminēt, cik dziļa ir brūce, kas satraukumā vēl nav visai sāpīga, bet izpaužas ar instinktīvām bailēm un sašutumu. Es vēlējos redzēt Viziju un redzēt viņu iespējami drīzāk, lai ar viņas klātieni aptaustītu savu brūci, bet šis melnais «nekad» patiesi aizžņaudza elpu, un es nedarīju nekā, kamēr mans skatiens no jauna uzkrita uz Vizijas nepabeigtā raksta. Mokošie priekšstati par viņas kluso, slepeno darbu, par viņas ilgstošajām pūlēm ar dižo viltojumu slēpt no citiem manu garīgo sastingumu bija neciešami spilgti. Es atcerējos viņas smaidu, gaitu, balsi, kustības, galvas noliekumu, viņas augumu gan gaismā, gan krēslā, — bet visā tajā, kas man bija tik dārgs šinī brīdī, nekad nebija pavīdējusi ne mazākā domu dzirkstīte par to, ko viņa darījusi manā labā. Manī atgriezās ilgi .klusējusī mīlestība, bet kā! Un ar kādām cerībām! — ar mazākām nekā uz nāvi slimajam, kurš vēl elpo, bet domā tikai par nāvi.
Es piecēlos, ieklausīdamies sevī un domādams tāpat kā agrāk: katrai domai apkārt precīzi savākdams ar to saskanīgu priekšstatu pūli un visu tā apdullinošo atbalsi apziņas dzīlēs. Es manīju, ka atmostos un atbrīvojos no miega. Es piecēlos ar vienu vienīgu neatliekamu lēmumu uzmeklēt Viziju, mierīgā prātā apjēgdams, ka, sākot ar šo brīdi, par manu vienīgo dzīves mērķi kļūst — uzmeklēt viņu. Līdz ar šo lēmumu es atguvu zināmu mieru, kādu jau nu vispār spēj sniegt ikviens lēmums, bet šo mieru es būtu atdevis ipret jebkurām vispazemojošākām mokām.
Balts rīts vēl bez saules atklāja aiz bāli zilganā loga klusu, tukšu ielu. Es izgāju un devos uz ezera piestātni. Man gribējās ticēt, ka Vizija vispirms būs braukusi uz Zurbaganu. Pēc mana aprēķina, viņa nevarēja neiegriezties šai pilsētā, jo tur dzīvoja viņas radi. Gadījumā, ja es viņu Zurbaganā vairs nesastaptu un cilvēki, kuriem uzticēts viņas noslēpums, atsacītos man pateikt viņas adresi — es ar ārkārtēju, bet mīlestības pilnu skaudrumu nolēmu mērķi sasniegt, sasniegt to ar neatslābstošu neatlaidību, kaut arī vajadzētu izmantot visus līdzekļus, kādi vien pasaulē iespējami.
Tuvodamies piestātnei, es ieraudzīju zemu sauli virs plašā ūdens klaida, tālu miglā tītu krastu un nelielu tvaikoni «Prīze», to pašu, ar kuru pagājušajā gadā braucām uz Heramu. Sažņaugtu sirdi es vēroju tā korpusu, dūmeni baltos gredzenos, mastus un stūrmaņa kabīni, — šis kuģis bija man dzīvs trešais, kas saglabājis Vizijas klātienes piemiņu un bija it kā uz mūžu saistīts ar mani kopējā atcerē.
Piestātnē gandrīz neviena nebija, — netraucēts klīda vājš suns, apostīdams dažādas drazas, bet tālajā mola galā mierīgā garā no vienas vietas uz otru staigāja agrs makšķernieks. Kantora priekšā paskatījos pie sienas piesistajā sarakstā:- — «Prīze» atgāja pulksten desmitos no rīta, bet pirms tam, vakar, pa to pašu reisu izgājis «Babuns», vienpadsmitos un četrdesmit minūtēs vakarā. Vizija varēja būt aizbraukusi vienīgi ar «Babunu». Tas mani mazliet uzmundrināja. Mūs šķīra divpadsmit stundu brauciens, — šajā laika sprīdī Vizija diezin vai paguva no Zurbaganas tālāk aizbraukt, pat ja viņa baidās, ka es varu viņu sākt meklēt. Es rūpīgi izsvēru šo jautājumu un ar skumjām secināju, ka viņa varēja nebaidīties mani sastapt. Visa mana izturēšanās viņu pilnībā būs pārliecinājusi, ka es atviegloti uzelpošu, palicis viens. Lai cik liels bija kauns, šis apstāklis tomēr man deva cerības Viziju pārsteigt, lai gan man nebija drošas pārliecības par labiem tikšanās rezultātiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, es ar slimīgu sasprindzinājumu izsaucu rēgus un tikšanās balsis, variēdams tās daudzējādās nokrāsās un stāvokļos, un, domās uztraukdamies, runāju ar Viziju, stāstīju visus sava satricinājuma sīkumus.
Kad saule bija pacēlusies augstāk un ostā sāka du- nēt agrie darbi, es iegāju tuvākajā kafejnīcā un nosēdēju tur līdz pirmajai sirēnai. Kad kuģis atstāja krastu, taisnā līnijā dzīdams dzidrā ūdens vagu, kas palika aizmugurē, baltas putas virmodama, es ilgi ar neapmierinātu ziņkāri raudzījos uz Heramas jumtiem, kas tagad šķita vienā garā kaudzē sadrūzmējušies. Pilsētas raksturs, tās gars man bija palicis svešs, it kā es nemaz tajā nebūtu dzīvojis. Tas noticis tādēļ, ka uz laiku biju kļuvis akls pret daudzām lietām, kas saprotamas tikai rafinētam prātiam un nav uztveramas ar aprobežotu, pāri slīdošu uzmanību. Taču drīz vien es nokāpu kajītē, kur pret savu gribu, pagājušās nakts notikumu nogurdināts, aizmigu. Es pamodos tumsā, satraukumā un vienmuļā viļņu murdoņā, tiem trokšņaini gar kuģa sāniem skalojoties. Skumjas, bailes par nākamību, vientulība un tumsa nekustīgo stāvokli darīja neizturamu. Aizpīpoju un izgāju uz klāja.