Jonsons piecēlās.
— Lieliski, — viņš teica, galvu nikni un lēni šūpodams, it kā spriestu par klāt neesošiem. — Sie cilvēki … ha … Sie cilvēki atbrauc pie tevis, Jonson. Jā. Ko tad viņi lūdz? Nē, viņi neko nelūdz. Viņi ir cēlsirdīgi. Viesi. Viņi dzīvo, ēd, dzer …
— Mistrej! — Tavija tikko vairs spēja izdvest.
Mistrejs strauji uzlika roku uz Jonsona pleca.
— Ejiet laukā un liecieties gulēt, — viņš teica tik klusi un skaidri sadzirdami, ka Jonsons atkāpās. — Mēs ilgāk par desmit minūtēm te vairs neuzkavēsimies. Tavij! — bet viņa, jau piecēlusies, raudzījās logā.
Te viņš ieveroja, ka durvis atvērtas. Viegli pie durvju stenderes turēdamies, galvu nokāris, stāvēja Neds Svans. Viņš ieklepojās.
— Ai! Ak re, kas tur! — viņu ieraudzījusi, iekliedzās Tavija. — Posieties jūs arī, Ned.
— Esmu kārtībā, — aklais bēdīgi sacīja.
Jonsons izgāja un raudzījās uz viesiem caur durvīm no dažu soļu attāluma. Tad piecirta kāju.
— Ejiet ārā pie loga! — viņš kliedza. — Tur jums izmetīs bagāžu.
Svans ar mājienu apstādināja Mistreju.
— Manu draugu bagāža, tāpat manas mantiņas, — viņš teica, pagriezis seju pret Jonsonu, — pagaidām paliks šeit. Tās tiks izpirktas pēc dažām dienām par atlīdzību, kas pienākas Jonsonam. Viņam mūsu dēļ radās izdevumi. Mēs ēdām un dzērām pie viņa.
— Pateicos, Svan, — teica Tavija. — Tā vajag.
Viņi izgāja bez kavēšanās. Neviens viņus nepavadīja ne ar lamām, ne arī ar sarunām par šo aizvainojošo sadursmi. Pie parādes durvīm stāvēja Gogs. Viņš redzēja, kā trīs cilvēki, atpakaļ neatskatīdamies, lēnā gaitā devās prom un nozuda mežā.
Taka, pa kuru viņi gāja, vijās nolaideniem līčlo- čiem; pie pašām viņu kājām no vienas terases uz otru krita lejup gaiši apspīdētas, klusējošas kraujas. Šķita, ka te ir daudzveidības robeža: tikko acis, ko bija nogurdinājis mirdzošo ieleju tukšums, pārslēdzās uz tuvākām parādībām, tūdaļ virs galvas pārkārušās klintis vai ar gaišu debess svītru norobežots pagrieziens radīja citādas saviļņojuma vibrācijas, ko vienā laidā izraisīja apdullinošais aizu klusums.
Ceļinieki bija noguruši un apsēdās, kājas pār bezdibeni pārkārdami. Mistrejam sākumā šķita, ka Tavija kaut ko runā, — tādā koncentrētībā kaut ko čukstot vai murminot bija izstieptas viņas lūpas. Taču viņa tikai lidoja, ar rokām pie zemes turēdamās, pa pretējo nogāzi, kas atradās no viņas šāviena attālumā. Viņa lidoja, domās nolaizdamās visgleznainākās vietās. Viņas acis spoži spulgoja.
— Ai, Mistrej! — tik vien viņa varēja pateikt, roku pie sirds piespiedusi. — Ned, piedodiet, ka man ir redzokļi.
Svans brīdi klusēja. Dīvains smaids pārslīdēja viņa sejai.
— Es redzu, — viņš sacīja. — Tikai citādi: ar to noskaņu, kas manī pārnāk no jums.
Paskatījies apkārt, Mistrejs ievēroja klintī tādu kā nišu, kas varēja būt labs patvērums. Tai visapkārt auga biezi sausi krūmi. Tie derēja ugunskuram. Netālu no stāvas sūnainas nogāzes krita lejup dzidrs strauts. Tavija uzrāpās riekstkokā un pārplēsa svārkus. Svans izvilka no kabatas lielu maizes riecienu.
— Paņēmu līdzi, — viņš teica, — to ierakstīsim rēķinā.
Viņi ilgi sēdēja pie ugunskura, sarunādamies un jūsmodami par savu romantisko situāciju. Tad Tavija uzlika galvu uz vīra ceļgaliem un iemiga, bet viņš atslējās pret nišas sienu.
Svans nogūlās pie izejas.
VIII
Pašā nakts vidū, kas bija pacēlusies augstu jo augstu un klusēdama raudzījās savā atspulgā bezdibeņos un nogruvumos, no aizas uz ceļa iznāca lācis. Nostājies pret vēju, viņš nelabvēlīgi klausījās deguna čūksnī, kur ieplūda akmeņu un lapu smaržas piesātināts gaiss, vissīkākais tā nokrāsas krislītis: vai tikai elpa tur neienesīs baiļu trīsas, vai tikai atmiņa nepamanīs no iepriekšējām tikšanās reizēm pazīstamo soļojošo tēlu, kas izstiepis pret lāča acīm melnu svītru, no kuras var sagaidīt sprakšķi un sāpes.
Taču gaisa plūsmas svārstīgais līdzsvars novirzīja bīstamā smarda vieglo audumu, saslāņoja to un pārvietoja. Tad, ar troksni nopūties, lācis nosprauslājās iemigušās takas putekļos. Viņa gara skatienā parādījās kaza, ezis un lapsa — tie vakar šinī vietā bija — tomēr miglaini; no šiem skatiem bija pagājis labs laika sprīdis. Tad ar to sava gara daļu, kas zvēram ir līdzīga iemiguša cilvēka apziņai, kad snaužot to sasprindzina nekad neataustošas atmiņas, lācis ļepatoja pa taku lejup, galvu šūpodams un piesardzīgi vērodams, vai ceļu neaizklās šaubīgais gaisa raksts.
Pēkšņi viņš apstājās un apsēdās, izslējis galvu gaisā kā suns. Vējš, nejauši pagriezies atpakaļ, iešļāca viņa degunā kaut kur pavisam tuvu esošu cilvēku miesas un apģērba smaržu. Vēderā varēja sa
just kaut kādu nemieru, un viņa ķepas kļuva smagas. Viņš tomēr neskrēja projām un nerāpās augstāk, bet neizpratnē maidzīja smārdu, ieklausīdamies tajā ar lēnām pārejošām izbailēm. Smārds nebija indīgs, tātad tas varēja piederēt tikai citai sugai, varbūt gan ar kaut ko līdzīgai tam tēlam, kas slāj ar sprakstošo svītru ķepās.
Zvērs pavirzījās, klusi un jautājoši sprauslādams. Viņš redzēja tikpat skaidri kā mēs dienā. Iegājis tieši grupas vidū, viņš pievirzīja savu deguna uzmanību Tavijas sejai un nomierinājās. Pēc tam, viegli pārkāpis pāri Mistreja kājām, pārlaida purnu pār Svana ķermeni, gandrīz tam pieskardamies.
Viss apklusa, laiskums pārņēma visus locekļus, taču bija jaušams vēl kāds sen aizmirsts smārds. Tā bija maizes garoziņa. Viņš klusītiņām to uzlaizīja, pažvikstināja žokļus un apgūlās, galvu pie gulošās sievietes kājām pastiepis, — kā paklājs no viņa ādas, kas tagad varbūt izklāta zem cilvēciska zvēra kājām.
Viņš gulēja. Kad atkal viņu mokoši sāka tirdīt tas smārds, no kura pāris jūdžu attālumā viņš pasteidzās sev nodrošināt mierīgu nakts pastaigu, kalnu nezvērs izlīda nespodrajā zvaigžņu gaismā un, pacēlies div- kājās, devās uz Gogu, kas steidzīgi stiepa sprakstošo svītru pret pinkaino sirdi. Taču lācis tikai novicināja ķepu. Pliķis atkailināja vaigu kaulus un, vienā mirklī sastindzis, no briesmīga trieciena ceļos saļimis,'cilvēks, kurš visu nakti redzēja tikai pērles, pārvēlās pār bezdibeņa malu.
Vai tai apstāklī, ka pie cilvēka, kas no pusjūdzes augstuma noplīkšķēja pret platu akmeni, līdzīgi ūdenim, sarkanais plankums, kas pārklāja kaļķakmeni, izplūda naža apveidā, izpaudās ģimenes tumšā pagātne, — mēs nezinām. Palika tikai pagātne.
Nākotne izplūda pa klinti un izžuva svērteniskajos staros.
No rīta Mistrejs pateica Svanam, ka pelnos redzami ķepu nospiedumi, un lūdza par to neko nesacīt sievai.
Svans ar klusu smaidu pievērsa sidrabaino skatienu kraujai, kur — tikai viņš viens to zināja — bija nokritis Jonsona dēls. Taču šī zināšana bija līdzīga sapnim, vārdos nepasakāma.
Visi trīs sveiki un veseli sasniedza kalnu apmetni, kur varēja nolīgt mūļus.
Pēc nedēļas viņi saņēma savu bagāžu — bez vēstules.
Gnora dzīve
Augsti koki pievelk zibeņus.
Aleksandrs Dimā
Rīta agrumā aiz parka žoga režģiem bija dzirdama klusa sarunāšanās. Jaunais cilvēks, kas gulēja ziemeļu stūra istabā, uzmodās tieši tai brīdī, kad īss, izteiksmīgs sievietes kliedziens apklusināja putnu čivināšanu.