Laikam jau bija dziļa nakts, jo mastu laternu vājajā gaismā bija redzams tikai vienas sievietes siluets, ar bortu un ezera tumsu gandrīz saplūdis. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, ar elkoņiem pret margu apmali atspiedusies. Man gribējās parunāties, izklaidēties; es piegāju viņai tuvāk un sacīju klusā balsī, vēlajai naktij atbilstoši: «Ja jums, kundze, tāpat kā man nenāk miegs, parunāsim kādu pusstundiņu par kaut ko. Parastās ceļinieku tiesības.»
Taču es nepabeidzu. Sieviete izslējās, pagriezās pret mani, un pustumsā, ko nespēja izkliedēt no augšas krītošie gaismas stari, es pazinu Viziju … Es neuzdrošinājos ne ticēt tam, ne noliegt to šai pirmajā mirklī, tikai man šķita, ka visam nu ir beigas, ka viss sabrucis. Bet tūlīt pat, atvairot šo nomācošo satricinājuma spēku, manī iešalcās tāds prieks, ka gribējās kliegt, bet es nevarēju ne vārda, ne skaņas pār lūpām dabūt un stāvēju klusēdams, pārsteiguma pilnīgi apmulsināts. Mīļā, neizsakāmi mīļā Vizijas seja raudzījās manī ar skumjām izbailēm. Es tikai pateicu:
— Tā esi tu, Vizij?
— Es, mīļais, — viņa gurdi sacīja.
— Vizij… — es iesāku, bet asaras un bezcerīgs apjukums neļāva īsos vārdos kaut ko izsmeļošu pateikt. — Es atkal esmu tas pats, — es beidzot ar ārkārtīgu piepūli pateicu, — tas pats, un meklēju tevil Paskaties manī tuvāk, paliec ar mani kaut tikai mēnesi, nedēļu, vienu dienu.
Viņa klusēja, un es, saņēmis viņas roku, arī klusēju, nezinādams, ko darīt un teikt tālāk. Pēc tam es dzirdēju:
— Man ļoti žel, ka nokavēju vakara kuģi un ka mēs šeit satikāmies … Gal, nekas labs no tā neiznāks, tici man! Labāk atstāsim viens otru.
— Labi, — es teicu, stingdams no viņas vārdiem, — bet vispirms mani uzklausi. Tikai uzklausi!
— Runā … ja vari…
Sai vienā vārdā «vari» es izjutu visu Vizijas neticības dziļumu. Mēs apsēdāmies.
Ausa gaisma, kad es beidzu stāstīt to visu, kas šeit uzrakstīts par maniem dīvainajiem mēnešiem un tai pašā laikā par dzīvi, kas nemaz nebija man līdzīga, un tad es nemaz nepamanīju, kā tas notika, tikai jutu, ka Vizijas mazā roka aizslīdēja aiz manas piedurknes. Sis mēmais glāsts manu saviļņojumu noveda līdz kulminācijai, galējai robežai, ko sirds tikko spēj izturēt, kad nervu spēka uzplūdi līdzīgi nevaldāmās rokās zvinkstošam zobenam satriec visas apziņas važas. Smadzenes atbrīvojās no pēdējām snaudas ēnām, un es atgriezos vecajā ellē — līdz mūža galam.
SATURS
Č. Sklenniks. Grīns un «Gnnlande»………………………………. 5
Zaigojošā pasaule. Tulkojusi S. Cepurniece
I da|a. Apgāztā arēna
II daļa. Dziestošās skaņas .
III daļa. Novakars un tāle
Stāsti. Tulkojusi M. Paula
Mākoņu krastā
Gnora dzīve
Tuksneša sirds
Slepkavība Kunstfišā
Neizdibināmā spēks .
Uzvarētājs
Atgūtā elle
Александр ГриМ БЛИСТАЮЩИЙ МИР Избранное
На латышском языке
Издательство «Зинатне» Рига, 1972
Aleksandrs Grīns ZAIGOJOŠĀ PASAULE
Redaktors C. Sklenniks. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore AL Kairiša. Korektore A. Zaks.
Nodota salikšanai 1972. g. 30. martā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 25. jūlijā. Tipogr. pap. Nr. 3, formāts 70Xl00'/3 2. 13,5 fiz. iespiedi.: 17,42 uzsk. iespiedi.; 19,41 izdevn. 1. Met'iens 50 000 eks. Maksā 68 kap. Izdevniecība «Zinātne», Rīga, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministrn Padomes Preses komitejas 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 1004. K2
Pēdējā laikā sērijā «FANTASTIKAS PASAULĒ» iznākušas divas grāmatas: dažādu autoru fantastiskie stāsti «Dēmonu dzīres» un amerikāņu rakstnieka R. Seklija stāstu krājums «Šis tas par velti». Pašlaik izdevniecība «Zinātne» sagatavo H. Harisona stāstu krājumu «Fantastiskā sāga», M. Kraitona romānu «Andromēdas celms», R. Bredberija romānu «Pieneņu vīns» (iznāks kopā ar vairākiem viņa stāstiem), H. Velsa stāstus.
Godātie lasītaji!
Savus iespaidus par šīs sērijas grāmatām un vēlējumus lūdzam sūtīt izdevniecībai «Zinātne» Rīgā, Tur geņeva ielā 19.